Nopietnajā tēmā par radošas personības sevis meklējumiem svarīgi ir nezaudēt humora izjūtu. Filmas galvenā varone ir trīsdesmitgadniece, kura vēlas būt laimīga gan savās attiecībās, gan darbā, taču viņai īsti nepietiek uzņēmības, lai atrisinātu savas dzīves galvenos jautājumus. Jā, viņai ir sapnis kļūt par kinorežisori. Galveno lomu režisore scenārijā rakstījusi, domājot par aktrisi Ingu Tropu, ar kuru jau veiksmīgi sadarbojusies iepriekš. Drāma, komēdija, sapņi, iedomas – tas viss satiekas jaunās režisores filmā. Liene Linde iizmanto klasisku paņēmienu – filma filmā, to izvēršot autorstilā, kas atsedz trīsdesmitgadnieku paaudzes krīzes un uzvaras.
Daira Āboliņa: Nav daudzu tādu cilvēku, kuri tieši pašlaik atrodas šaubu un cerību pilnajā procesā, veidojot savu pirmo filmu. Es sākšu ar kaut ko šausmīgi vienkāršu, kas varbūt nemaz nav tik vienkārši: par ko būs tava filma?
Liene Linde: Daļa no industrijas specifikas ir iemācīties atbildēt uz šo jautājumu vienā teikumā. Es teiktu, ka manā filmā ir diezgan daudz tēmu, un tās ir estētiski un žanriski daudzveidīgas. Tāpēc ka mēs mēģinām filmā sapludināt vairākus žanrus, man šis jautājums nav vienkāršs. Viena no lietām, par ko ir mana filma, ir par to, kur atrast spēku tajā dzīves brīdī, kad tev pēdējā lieta, ko gribas, ir vispār kāpt ārā no gultas un kur nu vēl dzīvot piepildītu, radošu, autentisku dzīvi, kurā tu dari to, uz ko tu patiesībā esi aicināts.
Patiesībā ļoti bieži cilvēkiem nav spēka tikt līdz tam, ka viņi kļūst paši par sevi tajā nozīmē, kam ir viņu potenciāls.
Vai tas izklausās pēc depresijas?
Viena no tēmām ir arī depresija, jā. Bet tā nav pamattēma, tikai viena no lietām, ar kurām cilvēks cīnās savā dzīvē.
Cik ilgi tu gāji uz šo savu pirmo pilnmetrāžas filmu?
Kad filma 2023. gada nogalē iznāks uz ekrāna, tad es būšu pie tās pavadījusi apaļus septiņus gadus vai pat drusku vairāk. Šis process ar visu to, cik tas ir bijis garš un grūts, manī ir radījis kaut kādā ziņā lielāku cinismu pat to, cik vispār, reāli skatoties, cilvēks – sieviete – es –, cik vispār var paspēt izdarīt sava mūža laikā. Ja mēs lūkojamies uz lielajiem režisoriem, uz kino klasikas autoriem, liela daļa no viņiem nav kā Orsons Velss, kas ar pirmo filmu uzspridzina kino mākslu. Liela daļa no autoriem savu potenciālu sasniedz trešajā, ceturtajā, piektajā, septītajā filmā.
Es nezinu, vai es nonākšu pie filmas, kas pavērs manu īsto potenciālu… Ja viena filma aizņem septiņus gadus, tad parēķināsim, cik gadu vajag, lai es nonāktu līdz manām piecām filmām, lai apliecinātu, ka šī ir labākā.
Un kur nu vēl, ja gadās pa vidu ģimene vai citas lietas. Līdz ar to man filma "Melnais samts" bija absolūti neviegls uzdevums, jo es to uztvēru gandrīz ar tādu eksistenciālu apziņu – šī varbūt ir mana vienīgā filma. Līdz ar to es viņā cenšos izdarīt, cik es varu šai dzīves brīdī izdarīt. Man personīgi bija ļoti augstas likmes šīs filmas veidošanā visus septiņus gadus.
Vai tu, lūdzu, vari iezīmēt dažas lietas, kuru dēļ bija vērts iet šo ceļu, un dažas lietas, ar kurām tu skaidri un gaiši vari pateikt tādiem kā tu, piemēram, arī desmit gadus jaunākiem par tevi, tādi, kas grib būt kino režisori, – kāpēc tas ir biedējoši un tas nav piemērots cilvēkiem ar vāju izturību vai ar vājiem nerviem un emocionāliem cilvēkiem… Dažas lietas, kuru dēļ ir vērts iet šo kino režisora profesijas piepildījuma ceļu, un lietas, kuru dēļ varbūt tu teiktu – varbūt neejiet.
Tāds divpakāpju jautājums.
Jā, divpakāpju jautājums.
Par režiju noteikti vajag sapņot, ja ir tāds sapnis! Bet es katru reizi cenšos piebilst, ka tā ir tikai mana pieredze, ka citiem cilvēkiem var notikt pilnīgi citādāk. Citiem režisoriem ir pilnīgi citi pieredzes stāsti un arī filmas veidošanas laikā ir maksāta pilnīgi cita emocionālā cena, kā arī filmas veidošanas posms ir bijis priecīgāks. Man personīgi tās bija, es teiktu, lielākās ciešanas, kādas es jebkad esmu pieredzējusi. Scenārijs bija auklēts tik ilgi un nozīmēja tik daudz. Pēc tam nākas sastapties ar to, ka visām tavām ambīcijām piešķirtais budžets rezultējas ievērojami mazākā filmēšanas dienu skaitā, kā ir vajadzīgs, lai to nofilmētu. Tā ir ārkārtīgi banāla lieta.
Līdz ar to, viss, ko tu dari uz laukuma, ir – nevis realizē vīziju, bet cīnies ar kompromisiem.
Kā izteicās viens mans kolēģis, jauns režisors, tā sajūta ir tāda, ka tev dzimst bērniņš un vienlaikus tu redzi, kā viņam cērt nost rociņas un kājiņas. Kaut kādā ziņā tu pats nepārtraukti asiņo. Man personīgi ir ļoti liela atbildības sajūta par to, ka filma, kas nāk caur mani, nokļūtu pie skatītājiem. Tas ir paššaustīšanas un paškritikas līmenis, ar kuru nepārtraukti ir jāsadzīvo, jo diezgan daudziem cilvēkiem varētu būt līdzīga psihoemocionālā struktūra.
Cilvēki, kas iet mākslā, kam ir aicinājums būt radošiem, viņi parasti ir ar diezgan plānu ādu, jūtīgi pret visu, kas notiek apkārt.
Radošais process ir šie utopiskie apstākļi, par kuriem tu klausies un skaties kaut kādus pasaules piemērus, kā cilvēki sanāk kopā, lai izritinātu tavā priekšā mīkstu, sarkanu paklāju un visi tev palīdzētu realizēt tavu vīziju. Manā pieredzē tas nav tas, kādā labklājības līmenī atrodas Latvijas kino industrija. Attiecīgi mums ir pilnīgi citādā veidā jāstrādā.
Ja ir jebkādas ilūzijas par šo profesiju, tad praktiskā dzīve tās sašķaida. Mans secinājums pēc filmēšanas bija tāds, ka cilvēks, kas sev vēl labu dzīvi, ar šo nenodarbotos.
Neskatoties uz to, ka tas tev bija smags process, kas ir tas, kāpēc tu tomēr nenožēlo, ka gāji tam cauri?
Protams, ka es to nenožēloju. Tā ir bijusi arī absolūti dzīvi transformējoša pieredze, un tie nedaudzie divi vai trīs mirkļi, kad es esmu jutusies uz laukuma laimīga, kas ir bijis gan pirmajā, gan pēdējā filmēšanas dienā, ir, iespējams, tiešām vislaimīgākie manā dzīvē, novēršot uzmanību no visiem tiem ugunsgrēkiem, kurus tu esi pusotru mēnesi dzēsis 24 stundas diennaktī. Arī miegā. Tu tomēr aptver, ka atrodies ārkārtīgi priviliģētā pozīcijā, un kaut ko tādu piedzīvo ļoti maz cilvēku.
Cilvēki kaut kādā ziņā dalās paaudzēs. Viņi, protams, grib sadraudzēties ar citām paaudzēm un ir laimīgi, ja izdodas atrast kādus tiltus un kaut kādus sadarbības modeļus. Vai šī filma ir tavas paaudzes solidaritātes filma?
Es varētu teikt, ka tā ir filma, kas ir veltījums manai paaudzei. Es rakstīju tāpēc, ka man gribējās redzēt uz ekrāna pasauli, kuru es apdzīvoju, realitāti, kuru es apdzīvoju, problemātiku, kuru es piedzīvoju, un es to filmās, uz ekrāna tolaik neredzēju. Varētu teikt, ka tā ir tāda mīlestības vēstule manai paaudzei.
Man šķiet, ka kino ir ļoti svarīgs, es teiktu, nācijas psihoterapijas rīks.
Tādēļ šķiet svarīgi taisīt filmas par mūsu dienām un mūsu laiku. Tādēļ mana filma ir par cilvēku, kas dzīvo dzīvi tādu, kādu es redzu sev apkārt ļoti daudzu savas paaudzes cilvēku dzīvēs. Jauna tipa cilvēks, kas strādā jauna tipa darbu, apdzīvo jauna tipa darba apstākļus, proti, kas nav biroja darbs. Darbojas tā saucamā gabaldarba ekonomika, kur mēs uzņemamies vienu darbu, dažādus sīkus darbiņus, kaut kur piepelnāmies, kas nav mūsu aicinājums. Mēģinām nodarboties ar radošām lietām. Mums nesanāk.
Manas paaudzes cilvēki, trīsdesmitgadnieki, joprojām ļoti cīnās vēl ar dažādiem postpadomju dēmoniem, kas nozīmē, ka joprojām ir problēmas, teiksim, sakontaktēties ar savām jūtām.
Saprast, kas ir slikti, saprast, kā sev palīdzēt. Tā faktiski ir manas filmas tēma.
Vai tu apzināti filmā iekodē kaut kādu savu vizuālo veidolu? Es tevi atceros ar tiem zilajiem matiem un asimetriskām frizūrām, tagad tu vairs tāda neesi. Nezinu, varbūt tas ir visas paaudzes pretošanās veids latviešu pelēkajiem matiem? Tātad – cik lielā mērā tavas filmas galvenā varone reflektē tevi pašu?
Filmā ir ļoti daudz kaut kādu autobiogrāfisku momentu gan stāstā, gan arī varones tēlā, gan tās apdzīvotajā pasaulē ir ļoti daudz man personisku elementu. Sadarbībā ar kostīmu mākslinieci Lieni Dobrāju ņēmām no mana skapja drēbes. Arī daudzi rekvizīti nāk no manām mājām. Grima māksliniece Ilona Zariņa nāca kopēt lietas, un arī galvenās lomas atveidotāja aktrise Inga Tropa atzinās, ka viņa lūkojas, kādu mīmiku vai plastiku no manis pārņemt. Ja tas palīdz tēlam un viņu padara interesantāku, lūdzu, kolēģi ņemiet no manis. Gan jau viņai ir kaut kāds manas dvēseles nospiedums, bet tas ir arī visā filmā, ne jau tikai vienā tēlā. Bet tas nav nekādā veidā ar mērķi, ka es tagad narcistiski lūkojos uz sevi, bet gan tikai tāpēc, lai mums būtu uz to interesanti skatīties. Viens no maniem uzstādījumiem, pie kā mēs ar operatoru Dāvidu Smiltiņu un mākslinieci Ievu Kauliņu daudz strādājām, lai šie cilvēku tipāži, vide, kurā viņi atrodas, liktos atpazīstama manai paaudzei. Un tā pasaule, kas ir uz ekrāna, no tās negribas iet prom, lai skatītājam gribētos palikt filmas pasaulē, jo tā ir krāsaina un atraktīva. Tas bija arī galvenais uzstādījums, kāpēc varonei ir tādi vai citādi izskata elementi.
Kas ir melnais samts? Alkoholisks dzēriens vai grezns tērpa elements?
Šai frāzei ir vairākas nozīmes, un filmā tās arī tiek izspēlētas. Nu, to skaitā, jā – ''Melnais samts'' ir gan alkoholisks dzēriens, gan vārdu spēle, ko no tā var atvasināt, gan arī kino cilvēku vidē pazīstams elements: no melna samta tika darinātas drapērijas, kuras izmantoja kino paviljonos un citās filmēšanās. Tas parādās dažu varoņu kostīmos, tā kā tur es aicinu cilvēkus noskatīties filmu, lai atšifrētu, ko nozīmē "Melnais samts".
Pašlaik filmu tu esi nofilmējusi. Tu esi noskatījusies visu materiālu. Vai tu no redzētā ieguvi to, ko tu gaidīji, vai šoku?
Vairākus mēnešus pēc filmēšanas esmu savas dzīves visnogurušākajā punktā. Es esmu ārkārtīgi izdegusi. Tāpēc es visiem iesaku nepieļaut kļūdas, kuras es pieļāvu, proti, pēc tik intensīva posma, kas ir bijis sagatavošanas un filmēšanas posms, kas ir darbs trīs mēnešu garumā, aptuveni 16 stundas diennaktī, vajag paņemt brīvu mēnesi. Es to nedarīju. Es sāku montēt nākamajā dienā pēc filmēšanas pabeigšanas.
Pēc pirmās montāžas nedēļas es piedzīvoju pirmo krīzi, jo šķita, ka absolūti nekas neturas kopā, un tas ir tiešām nesaprotami, kādēļ tik netalantīgam cilvēkam ir iedots finansējums.
Tās bija patiesas bēdas, bet tad bija kādu laiciņu jāpasēž, jānomierinās. Un tad, kad es atgriezos pie materiāla, es tomēr sapratu, ka nav tik slikti.
Dāvis Sīmanis man stāstīja, ka Mārtins Skorsēze pat ir teicis, ja tev negribas lekt no tilta, pirmo reizi ieraugot savu nofilmēto materiālu, tad tiešām ar tevi nav labi.
Ja liktos, ka viss ir brīnišķīgi, tad skaidrs, ka filma neizdosies. Tas, ko es esmu iemācījusies šajā filmas tapšanas gaitā, ir tas, ka vienā brīdī tas ir jāpieņem, ka filma veido arī pati sevi ārpus tavas kontroles. Tu vari visu ko izdomāt, bet tāpat notiks lietas tajā veidā, kā šī filma ir izlēmusi nākt pasaulē. Un līdz ar to, kas viņa beigās būs pēc montāžas un pēc visiem tiem ārkārtīgi būtiskajiem līmeņiem, ko pienesīs skaņas režija, komponists (mums abi būs no Lietuvas), to varēs apjaust tikai vēlāk. Attēlu pēcapstrāde un viss pārējais. Man nav ne jausmas, kāda tā māja beigās izskatīsies, kas būs uzcelta ar dažādu celtnieku palīdzību.
Cik lielā mērā tu tiešām savāci savā komandā tos cilvēkus, ar kuriem tu gribēji šo grūto filmas ceļu iet kopā? Cik cilvēku bija iesaistīti tavā filmā?
Nav ne mazākās nojausmas. Bija viena diena, kad, ieskaitot masu skatu dalībniekus, bija kaut kādi simt cilvēki, piemēram. Es varētu teikt, ka filmēšanas komanda bija plaša. Sākot jau ar to, ka mums scenārijā bija ļoti daudz lomu. Šādas lomas bija pie 50, kas ir tiešām ļoti liels skaits. Ļoti daudz, jā. Un arī mūsu uzstādījums bija, ka, lai tur lūst vai plīst, mēs gribam, lai ir daudz un interesantas darbības norises vietas, lai ir daudz kostīmu, nu, lai mums nav tā nabadzības sajūta skatoties.
Vai tu vari raksturot savas komandas sajūtu?
Nu, patiesībā operators Dāvids ir par mani desmit gadus jaunāks. Tā nav vairs mana paaudze. Viņam filmēšanas laikā bija 26 gadi. Bieži vien bija sarunas, kad viņš teica, nu, šeit ir tās jūsu trīsdesmitgadnieku lietas, kas varbūt nav manējās, bet es apmēram saprotu, kas ar to ir domāts. Zināju, ka tas ir kaut kādā ziņā risks, tāpēc, ka tā ir mana debijas pilnmetrāžas filma, un parasti, ja režisors šajā ārkārtīgi svarīgajā radošajā pārī jūtas drošāk ar pieredzējušāku kolēģi, lai viens jau ir visam gājis cauri un var otram palīdzēt orientēties visā šajā sarežģītajā procesā, kas ir pilnmetrāžas filmas uzņemšana. Bet manā gadījumā ar Dāvidu bija tik spēcīga, es pat teiktu – brīžiem pārdabiska radošā saikne, ka vienā brīdī es aptvēru, ka filma viņu ir izvēlējusies par operatoru. Un līdz ar to, es domāju, es vismaz ļoti ceru, filmā ir izteikta kaut kāda jauneklīguma sajūta, jo pat operatora acis, kas uz šo visu skatījās, ir jaunākas par šo filmā redzamo paaudzi. Viena no manām galvenajām vēlmēm, šo filmu veidojot, bija, lai tas izskatās svaigi, un es ļoti ceru, ka gan ar Dāvida, gan ar visu pārējo brīnišķīgās komandas biedru palīdzību mums tas būs izdevies.
