Man "Melno samtu" bija iespēja redzēt jau tā pirmajā seansā plašākai publikai – ikdienas skatītājam nepieejamajā, noslēpumainajā preses seansā. Pirms filmas ievadvārdus teica Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma, kas, kā atvainojoties, piebilda, ka filma, pamazām savācot nepieciešamo finansējumu, tapusi gandrīz sešus gadus. Patiešām, mani apņemošajā informatīvajā burbulī "Melnais samts" pieminēts jau kādu laiku, rosot pieaugošu ziņkāri – kāda tad īsti būs Lienes Lindes pirmā, "nopietnā" pilnmetrāžas filma? Tagad tā gatava, un, vēl kinoteātros oficiāli neizrādīta, "Lielā Kristapa" laika paradoksā iekļuvusi, ieguvusi deviņas nominācijas – arī tik nozīmīgajās režijas, gada filmas, scenāriju un vadošo aktrišu kategorijās.
Seanss ilga apmēram deviņdesmit minūtes. Tad sekoja neliela jautājumu/atbilžu viktorīna ar nedaudz samulsušo režisori, galveno operatoru Dāvidu Smiltiņu un galvenā tēla atveidotāju Ingu Tropu. Jau tobrīd man bija skaidrs, ka šī filma ir tieši par mums – te priekšā stāvošajiem radošajiem cilvēkiem, mani pašu un citiem šīs paaudzes īpatņiem. Joprojām meklējošiem un dreifējošiem, ironiskiem, jo līdz galam nepiepildītiem un dīvaiņiem. Tad es skatījos uz kinozālē līdzās esošajiem, jau nopietnāka gadu gājuma kolēģiem – vai viņi to uztvēra tāpat? Vai šis ir universāls kino darbs par radoša cilvēka cīņu ar pasauli, kas saprotams arī cita vecuma un ārpus radošās jomas esošajiem? Vai arī tas ir tikai šauram lokam nolasāms un tā nišā perfekti ieguļošs mākslas fakts?
Latvijas kinematogrāfs pēdējos gados vairākkārtīgi pievērsies paaudzi raksturojošiem stāstiem. Kā tipiskākie no tiem ir "Jelgava ‘94" (režisors Jānis Ābele), kas ir par apmēram desmitgadi pirms mana laika, un "Tizlenes" (režisore Marta Elīna Martinsone, 2021.), kas arī par pāris gadiem apsteidz manu pusaudzības periodu (un tam tajā vecumā ir nozīme). Līdz ar to ar nepacietību gaidīju, kad beidzot būs kaut kas, veltīts tieši man. Es iekrītu spekulatīvi, pseidozinātniski mitoloģizētajā mileniāļu paaudzē. Lai arī par mileniāļiem pēc to raksturojuma būtu jāuzskata šobrīd ASV 35+ jaunieši, tas ērti pielipis arī mums, citā politiskajā iekārtā dzimušajiem un mežonīgajos deviņdesmitajos augušajiem. Mileniālisms kā caurspīdīga membrāna apvilcies ap visiem mums – tiem, kas nav stabili iekārtojušies, nodarbojas ar dīvainām, nepelnošām profesijām, ir pastāvīgi depresēti un tik ļoti pārjūtīgi, skatoties no citas kastas – būmeru – viedokļa.
Domāju, ka pavisam noteikti abpus abiem okeāniem mūs vieno jautājums – kad tad mēs beidzot būsim pieauguši pa īstam? Jo tad taču visam beidzot ir jānostājas pa vietām un jāsaliekas plauktiņos, vai ne? Bet kārtības un stabilitātes kā nav, tā nav.
Filmas absolūtā veiksme un vilcējspēks ir aktrise Inga Tropa jeb režisore bez filmām Marta Blūma. Viņa dzīvi, plastiski un pilnīgi dabiski iemieso 35+ sievieti, kas dienu pēc dienas virzās caur sadzīves un attiecību ķibelēm. Nē, precīzāk būtu teikt – daudzkārtainā, burbuļainā realitāte, kas gana vieliski redzama, arī ekrānā plūst kā netīra pilsētas upe gar galveno varoni, kura ir iestigusi straumes vidū un nespēj tikt tālāk. Ir tādas situācijas, kad zini, ka tu gribi un it kā arī vari, bet, lai kaut cik tiktu tuvāk mērķim, ir jāpārvar nebeidzamas uzdevumu ķēdes. Katra iegūtā atbilde piedāvā neskaitāmus jaunus sarežģījumus. Tavs radošais gars sadzīvisko nebūšanu šļurā ir nevis dāvana, bet lāsts, jo nemitīgi moca knosīgs nemiers un vainas sajūta par sava potenciāla izniekošanu. Citiem taču viss izdodas, bet tev ne, un tev grūti pieņemt savu vietu (te asi trāpīgā aina ar pakalpošanu kino laukumā). Inga Tropa drosmīgi un godīgi kļūst par Martu Blūmu, pēc vajadzības esot apjukusi, iedvesmota, slinka, appīpējusies, nelaimīga un stipra. Viņas sejā vienlaikus redzama gan skāba ironija, gan mazliet cerīgs prieks, atkal noticot, ka varbūt tomēr viss nokārtosies. Viņa ir neatdalāma filmas daļa. Notiekošais redzams caur Martas attieksmi un realitātes uztveri.
Sabīne Tīkmane pārliecinoši, bet klusinātāk attēlo Martas Blūmas kino ieceres varoni un viņas alter ego. Par to arī nopelnīts otrā plāna lomas "Kristaps". Tā kā Tīkmanes tēls fiziski un biogrāfiski ir tik ļoti līdzīgs Lienei Lindei, ir jāpiedomā, kura no abām Martām Blūmām ir īstāka.
Kurš kino slānis ir reālāks kopējās kino maģijas ilūzijā?
Jau savā īsfilmā "Septiņas neveikla seksa reizes" (2016) Linde veikli spēlējas ar kinematogrāfa spēju pašklonēties un veidot meta līmeņu dziļumā virzošus paradoksus. Arī te mēs pēc būtības skatāmies kino par kino – filmā režisorei galvā top filma par režisori. Vēl paralēlus kino blakus tuneļus rada Larsa fon Trīra kadru projekcijas un Blūmas naudas darbiņš – jāsamontē aizkustinošs stāsts par mīlu mūža garumā VHS kasetes formātā. Kā arī Martas noslēpumainā satikšanās pašai ar sevi caur viņai vizuāli līdzīgu orākulu filmas beigās. Tad viņas dzīve vispār pārvēršas par kino ainas aprakstu. Tādas cilpas un digitālo lenšu loki ir felliniskas pašironijas un asā prāta cienīgi. Šī spēle viennozīmīgi ir spoža (pat ja to uztver tikai kinomāni), un neļauj sižetam ieslīgt sentimentālā, pašžēlojošā melodramatismā.
Vienlaicīgi stāstījumu atsvaidzina arī dažādi fantastiski un komiski elementi, kas tiek parādīti ar atjautīgiem kino paņēmieniem – sapņu ainas, neizpildīto darbu uzbrukums (seismiskām svārstībām vibrējošais telefona zvans) un, piemēram, šļapstinošas skaņas orālā seksa laikā. Tāpat arī spriganie, asprātīgie un nekautrīgie dialogi, kas skatītājus uzspridzina eksplozīvos smieklos. Tas viss vēl vairāk uzirdina vizuāli piesātināto kadru, un filma kļūst blīva un dažādām tekstūrām bagāta. Domāju, ka aina "kad mājās vairs nav nevienas tīras dakšiņas, bet, hei!, nevārītus spageti var taču izmantot kā irbulīšus" varētu kļūt par tādu pašu kino mirkļu kanonu kā Ērikonkuļa sarkanais kombinezons virs kartupeļu vagām.
Šī filma varētu kļūt arī par savdabīgu, autentisku laika kapsulu nākamo skatītāju paaudzēm.
Ja jau pieminētā "Jelgava 94" un "Tizlenes" restaurēja iepriekšējo desmitgažu sajūtas un raksturīgākās vietas, tad "Melnais samts" ar nelielu nodevu hipsterperiodam atmiņu kadros fiksē tieši šodienas radošo industriju ainu – gan tās nerakstītos likumus un norises, gan vizuālitātes. Ar manu seansa "plus viens" ik pa brīdim mēģinājām atminēt filmēšanas lokācijas – bāriņus un iecienītus, alternatīvus pulcēšanās punktus. Tāpat viņa man ik pa brīdim norādīja – "tā, ar šo es tusējos kopā tur un tad". Patiešām Liene Linde šī kino darba tapšanā iesaistījusi daudzus neprofesionālus aktierus, savus līdzbiedrus, kas (it sevišķi Kaspars Beķeris) ar savu uzdevumu tiek galā gana labi.
Melnā komēdija "Melnais samts" neapšaubāmi būtu jāaplūko arī no feministiska skatījuma pozīcijām. Filmā skartas daudzas feminismam svarīgas tēmas – sievietes pašnoteikšanās, aborts, vēl joprojām skaidri nedefinētais "#metoo" jautājums, bezbērnotība un publiskie estētiskie standarti. Tas viss vēl pārliets radošas personības – sievietes vajadzībām, spējām un arī nespējām. No vienas puses gribētos skaļi saukt – beidzot, beidzot, kāds par to runā arī latviešu kino. Beidzot galvenā stāsta varone ir pilnasinīga, nobriedusi sieviete! Un to arī filmē sieviete! Taču redzamais ir tik ļoti man pašai kā sieviešu dzimuma māksliniecei pašsaprotams un piedzīvots, ka nešķiet nekas ārkārtējs vai atsevišķi izceļams.
Tā mēs dzīvojam – ar depresijas brīžiem, nenomazgātiem traukiem un bailēm no grūtniecības un profesionālās karjeras pauzēm, tā tas notiek.
Tas nav nekas jauns (lai gan pieļauju, ka daudziem uz Latvijas kino ekrāniem būs gan). Līdz ar to izsaku vēl vienu, apzināti klusu komplimentu "Melnajam samtam" – par normalitātes un realitātes normalizēšanu.
Vēl, protams, šo filmu būtu grēks īsi nesalīdzināt ar citu, nesenu, ambiciozu latviešu kino grāvēju – "Ekstāzi" (režisors Dž. Dž. Džilindžers, 2023). Tā arī ir par sievieti mākslinieci aptuveni tādā paša vecumā, kura meklē savu piepildījumu. Šis kinodarbs skaļi sevi pieteicis kā feministisks – sievietes garu un neatkarību apliecinošs, nu, varbūt vienīgi seksuāli, ne profesionāli vai garīgi. Gan "Ekstāzes" Efeja, gan Marta Blūma meklē atspēriena punktu, vienīgi Efeja par pakāpieniem izvēlas neuzticamus vīriešus, bet, paldies dievam un režisorei, "Melnais samts" beidzot arī pierāda, ka var iztikt bez šī visur esošā "glābēja-prinča" naratīva. Rezumējot īso salīdzinājumu – ja man "Ekstāzes" gadījumā bija sveškauns par pašu filmu, tad šoreiz es krindžoju par dzīvi, kuru visi kopīgi dzīvojam.
Līdz ar to – kas tad pados roku Martai Blūmai ikdienas ķibeļu purvelī, kad viņai beidzot aptrūksies spēku? Tie būs draugi.
Pamazām atklājas, ka šis ir vecais, labais stāsts par draudzību – par tādiem pašiem pusveiksmīgiem, pusneveiksmīgiem ņurņikiem, ar ko peldi kopā dzīves okeāna lielajos viļņos. Martas uzticamie pavadoņi gan ir tādu pašu likstu vajāti, ko tieši un bez liekiem žestiem spēlē jau pieminētais Beķeris un Iveta Pole. Šajā filmā nav asa, dinamiska sižeta attīstības, un šis nav lielais stāsts un lielais kino (pieļauju, ka visas lielās filmas vispār ir jau uzņemtas), bet mūsu priekšā redzama pati dzīve, savilkta kopā ar nelielu mizanscēnu – kopā piedzīvotu notikumu palīdzību. Blakus esošie cilvēki sasaistīti ar smalkiem kopīgu pieredžu pavedieniem, kas summā izrādās daudz spēcīgāki nekā viens dramatisks kino varoņeposs.
