Meklējot ideālo. Recenzija par filmu «Homo novus»

Gatavojoties Annas Vidulejas filmas “Homo novus” pirmizrādei, beidzot aizpildīju robu savās latviešu literatūras zināšanās un izlasīju arī Anšlava Eglīša romānu. Par “Homo novus” jau ir iznākušas vismaz četras izvērstas recenzijas, tāpēc nevēlos atkārtoties un šī iemesla dēļ filmu aplūkošu no idejiskās puses. Ja būtu jāsaka, kas ir filmas (un arī romāna) vadmotīvs, es teiktu – ideālā meklējumi.

Savā ziņā šķiet, ka izlasīt grāmatu iepriekš bija kļūda divu iemeslu dēļ – pirmkārt, skatoties filmu, nespēju izslēgt galvā mazo balstiņu, kas visu laiku pīkstēja: “Bet grāmatā tā nebija…” Otrkārt, filmai ir jāspēj darboties pašai par sevi, un skatītājam bez priekšzināšanām ir jāuztver tās stāsts arī tad, ja romāns nav lasīts. Un šoreiz es sev laupīju iespēju noskatīties filmu kā atsevišķu mākslas darbu – nesaistītu ar grāmatu. Taču šķiet, ka Annas Vidulejas uzstādījums nav bijis nošķirt šīs abas lietas un literatūru atdalīt no kino. Tā ir Anšlava Eglīša pasaule un Anšlava Eglīša Rīga, kura ir iedzīvināta. Un tās nav nodalāmas pasaules. 

Jaunais mākslinieks Juris Upenājs ierodas Latvijas “mākslas Mekā” Rīgā, lai kļūtu slavens un atzīts. Taču – pateicoties slīpētajam teorētiķim Kurcumam – viņš uzreiz iekļūst pašā mākslinieku pasaules epicentrā. Un, lai arī seko dažādi pārpratumi un dažādas peripetijas, Upenājs cītīgi vēro un analizē satiktos slavenos māksliniekus, par kuriem jau ir dzirdējis un kurus sākotnēji tur uz zināma goda pjedestāla. Viņš vēlas beidzot sastapt “ideālo mākslinieku” – tādu, kuram līdzināties un kas iemiesotu Upenāja ideālistiskos uzskatus par to, kas ir māksla. Taču diezgan ātri viļas.

Trakulīgais Salutaurs glezno ar kaut kādu iekšējo uguni, bieži vien ignorējot tehniskas nianses, un tādējādi viņa darbi lielākoties paliek “pusratā”. Populārais Posa, kas vienlaikus glezno vairākas vienādas bildītes ar vītoliem, kuras pērk ļoti labi, strādā “antiseptiski kā ķirurgs”, raksta Anšlavs Eglītis. Šeit forma un sevis reproducēšana ņem virsroku pār mākslinieciskajām vērtībām. 

Kautrīgais Bicēns, kas pelna naudu, taisot etiķetes un darot dažādus, kā mūsdienās teiktu, “reklāmas darbiņus”, pie gleznošanas nemaz neķeras, lai arī ir iegādājies vislabākās krāsas un otas. Enerģiskā Margo Eiridīke (grāmatā Orfejs Fausts) ir aizrāvusies ar dziļu ideju un jaunu māksliniecisko formu meklējumiem. (Manuprāt, izcila karikatūra par starpdisciplināriem mākslas projektiem.)

Taču ideja dominē pār izpildījumu, un skatītāji paliek neizpratnē par to, ko tieši ir noskatījušies. 

Turklāt interesanti ir tas, ka kopsolī ar Upenāja meklējumiem ideālo mākslinieku (un mākslas darbu) meklē arī Kurcums. Jauniņā censoņa ierašanās ir devusi iespēju visu skatīt viņa acīm, un Kurcums ar jaunu sparu metas bīdīt savus šaha kauliņus uz raibā bohēmistu galdiņa. 

Vistuvāk Upenāja “ideālajam māksliniekam” pietuvojas tēlniece Ragnija Ciemalda, kura ar atdevi dara savu darbu, kurai acis iemirdzas, uzzinot par skaistiem laukakmeņiem, un kura – atšķirībā no pārējās raibās kompānijas – par savu mākslu mazāk runā, bet vairāk dara. Filmā redzam to, kā Ciemalda pārvēršas, kad ieraugām viņu darbnīcā. 

Un šeit notiek pārklāšanās – Upenāja jūtas pret Ciemaldu sāk dominēt pār profesionālajām attiecībām. Vairs nav skaidrs, vai viņas viedoklis par Upenāja gleznām ir tik svarīgs, jo viņš respektē tēlnieces profesionālo viedokli, vai arī viņš vienkārši vēlas, lai mīļotā sieviete pabužina viņa ego.

Šeit mēs nonākam pie nākamā ideāla meklējumiem – lai arī mīlasstāstam filmā ir zināmā mērā sekundāra nozīme (taču tik un tā lielāka nekā romānā), ir skaidrs, ka Upenājs meklē arī ideālo sievieti. Ciemaldas draudzene Pļavāre (tiesa, filmā redzama vien uz pāris mirkļiem) ir pārāk vieglprātīga un uz izpriecām tendēta. Daģa kundze – pat ja neņem vērā vecuma starpību – šķiet pārāk ārišķīga un naska uz komplimentu uzklausīšanu. Turpretim viņas meita Astrīde ir pārlieku izlutināta un spītīga. Un atkal vistuvāk ideālam pietuvojas Ciemalda. 

Un šeit rodas problēma ar to, kā tad tieši šo ideālo sievieti iemiesot? Jo, lai arī visi dzīvē tiecas pēc ideālā, ir skaidrs, ka ideāls ir garlaicīgs. Un Ciemaldas varone kļūst tieši šāda – tik ideāla visās ziņās, ka interesantāk ir vērot “nepareizās un neideālās” sievietes, jo tās ir dzīvīgas un aktīvas. Ciemalda uzzibsnī ainās ar slideno pasaules pilsoni Eižēnu un viegli neirotisko intrigantu Kurcumu. Taču kopā ar Upenāju viņa it kā spoguļojas tajā, ko jaunais mākslinieks viņā redz, neatklājot par sevi gandrīz neko. Un arī mīlasstāsts, par spīti aktieru centieniem, šķiet ļoti mērens.

Tālākais ideāls ir ievīts jau pašā filmas iecerē – šis ir mēģinājums atveidot ideālo laiktelpu Latvijas vēsturē. Šis ir pirmās brīvvalsts laiks, periods, kad vēl nav sācies Otrais pasaules karš, Rīga ir eiropeiska un multikulturāla pilsēta un visa pasaule šķiet atvērusies. 

Ne velti gan Salutaura, gan Upenāja sapnis par Parīzi nav nekas neiespējams – ir tikai jāiekāpj vilcienā. Un Anna Viduleja kopā ar operatoru Jāni Eglīti un mākslinieku Kirilu Šuvalovu šo izskaistināto un ideālo Rīgu ir arī uzbūvējuši. Lokācijas ir skaistas un iespaidīgas, kadrējumi ir salīdzinoši vienkārši, bet eleganti, mizanscēnas – precīzas un kompozicionāli izstrādātas. Pat izvēlētā filmas malu attiecība (ja nemaldos – 4:3) šķiet kā pamirkšķināšana ar aci arī “art deco” plakātu stilistikai. 

Lai arī Anšlavs Eglītis ir uzbūris tieši šādu Rīgu, mazliet nepareizības un netīrības nebūtu nācis par ļaunu. Pat dzelzceļnieku ēstuve šķiet kā glezna, nevis netīrs ūķis.

Un nav jau nekas slikts ideālā meklējumos. Mana nelaiķe vecmāmiņa mēdza apraudāties katru reizi, kad kāds pieminēja Kārli Ulmani. Jo tas bija viņas ideālais jaunības laiks. Bet par spīti sviesta un bekona kalniem Ulmanis nebija ideāls, un tas bija laiks, kad Latvija zaudēja savu demokrātiju. 

Dzīvu un interesantu ideālo padara mazie realitātes atspulgi. Tieši šī iemesla dēļ arī par filmas interesantāko tēlu kļūst tieši nepareizais un tik dažādais Kurcums  ar pats sava ideāla meklēšanu. Viņš meklē savu ideālo eksistenci, piederības sajūtu un identitāti. Taču tā arī paliek tikai vērotāja lomā. Jo arī tādas ideālās eksistences nav. 

“Homo novus” ir filma, kura aizrauj un iepriecina – tieši šī ideālisma dēļ, kas caurstrāvo katru epizodi.

Režisores mīlestība pret autoru un materiālu ir acīmredzama. Taču uztaisīt “ideālu filmu”, kas patiks visiem, nav iespējams. Un nav arī vajadzīgs. Vairākas ainas būtu ieguvušas, ja tām tiktu dots mazliet vairāk laika (vietumis šķita, ka montāžā ir ļoti asi nogrieztas epizožu beigas), un vairākas ainas atkal šķita pārāk garas - un pat liekas: ar mērķi parādīt pieaicinātos zvaigžņotos viesmāksliniekus – vai arī nesniedza derīgu informāciju par stāstu. 

Ar kādu draugu skumji spriedām, ka ļoti būtu gribējies izvērstāk redzēt Salutaura braucienu ormanī, un dalījāmies iespaidos, kā nu kurš tad šo ainu savā galvā bija iztēlojies. Bet skaidrs, ka arī mēs meklējām savu ideālo Anšlavu Eglīti, kas katram tomēr ir savs. Un domāju, ka Annas Vidulejas versija ir viņas ideāls, un tā ir baudāma, eleganta un viennozīmīgi patiks ļoti daudziem.

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti