“Lielā Kristapa” statuete ir tāds Latvijas vietējais “Oskars”. Vienīgi atšķirībā no amerikāņiem nosaukuma izvēlei esam piegājuši daudz poētiskāk, piešķirot apbalvojumam izcilā varoņa Kristapa īpašības, kurš, kā vēsta leģenda, par spīti vētrainam negaisam un spēku izsīkumam, pārnesis pār Daugavu mazu puisēnu – Kristus bērnu. Kāda ir Oskara leģenda? Ai, tā vienkārši sauca kādas amerikāņu bibliotēkāres – Mārgaretas Herikas – tēvoci. Tomēr šogad “Lielais Kristaps” būs vēl leģendārāks nekā ierasts, jo balvas tiks pasniegtas, ieskandinot Eiropas Kinoakadēmijas balvas ceremoniju. Gods organizēt vienu no Eiropas kino gada svarīgākajiem notikumiem Latvijai tika uzticēts līdz ar “Rīga – Eiropas galvaspilsēta” statusa iegūšanu. Tas nozīmē, ka mūsu operā paviesoties ieradīsies tādas Eiropas kino kulta zvaigznes kā režisors un rakstnieks Vims Venderss (Vācija), kinodīva Līva Ulmane (Norvēģija) un...
...kādu desmaizīti uzkodīs arī seriāla “Komisārs Reksis” galvenais varonis Tobiass Moreti (Austrija).
Lai būtu nepārprotami skaidrs, ka šobrīd piedzīvojam īstu kino zelta rudeni, atgādināšu, ka desmit dienu (2. – 12. decembris) garumā visos galvaspilsētas kinoteātros norisinās Rīgas Starptautiskais kino festivāls “Riga IFF”, kurā var noskatīties arī lielāko daļu “Lielajam Kristapam” nominēto – stop, tagad izteikšos kičīgi – kinolenšu.
Latvijas jaunās paaudzes kino visvairāk pārsteidza ar vienoto caurvijošo motīvu, kas tieši vai pastarpināti dominē vairākās no svaigākajām filmām. Nē, tas nav ne postošais emigrācijas vilnis, ne Rietumu vērtību sabrukums, ne arī kāda cita spraiga aktualitāte, bet gan – jaunās paaudzes pagrimums.
Tēmu, ko aizsāka Jura Poškus filmas “Monotonija” (2007) un vēl vairāk iezīmēja “Kolka Cool” (2011), tiecās turpināt gan Aika Karapetjana “Cilvēki tur”, gan Jura Kursieša “Modris” (abas nominētas labākajai pilnmetrāžas spēlfilmai), gan arī Andra Gaujas “Izlaiduma gads”. Filmu centrā ir jaunieši, kuri nav ne apzināti ļauni, ne kā īpaši likteņa apdalīti, bet vienkārši nezina, ko iesākt ar savu dzīvi, tāpēc aiz “neko darīt” iekuļas, iespējams, neatgriezeniskās nepatikšanās.
Visas minētās filmas tika izrādītas kinoteātros, gūstot pieklājīgus pārdošanas apjomus un apliecinot, ka kino Latvijā nav tikai tāda režisoru mazbudžeta pašapmierināšanās.
Starp pārējām sevišķi jāizceļ “Izlaiduma gads”, kuras veidotāji finanšu trūkuma dēļ bija spiesti izmantot partizānu mārketinga instrumentus, mudinot jauniešus ar krītiņiem aprakstīt pilsētas ielu ar citātiem no filmas un tādā veidā liekot sašutumā kratīt galvu ne vienam vien kritiski noskaņotam garāmgājējam. Arī viedokļi par filmu svārstījās amplitūdā, kas līdzīgai tai, kas valda starp apzīmējumiem “briesmīgi” un “brīnišķīgi”.
Tradicionāli par galveno uzskatītajai balvai – labākā spēlfilma – nominēta arī Jāņa Norda “Mammu, es tevi mīlu”, ko varētu saukt par mūsdienīgu versiju par tēmu “Emīla nedarbi”, un Aigara Graubas patriotiski pacilājošā “Sapņu komanda” par Latvijas basketbola komandas uzvaru Eiropas čempionātā 1935. gadā. Vēl viena tendence, kas kopīga visām nosauktajām filmām, izņemot “Sapņu komanda”, ir neprofesionālu aktieru izmantošana. Viens no viņiem – Kristers Pikša no filmas “Modris” – arī izvirzīts nominācijā “Labākais aktieris galvenajā lomā”.
Uzvaru prognozēju filmai “Cilvēki tur”, jo, ņemot vērā, ka neviena no nominētajām filmām nav galvastiesu pārāka par citām, balva drosmīgi apliecinātu, ka nedzīvojam Ulmaņlaikos, tāpēc nebaidāmies ne no drūmām tēmām, ne filmām krievu valodā. Nebaidos arī prognozēt, ka filma “Modris” iegūs labākās debijas balvu.
Tomēr, šķiet, neoficiāli par Latvijā spēcīgākajiem žanriem tiek uzskatītas dokumentālās un animācijas filmas. Abos nominētas filmas, kas uz Latviju šogad atveda starptautiskus panākumus guvušas personības, par kurām dzimtenē, būsim atkal godīgi, līdz šim zināja tikai šaurās intelektuāļu aprindās. Viena no viņām ir gleznotāja un grafiķe Vija Celmiņš, kurai ne tikai “Rīgas Biržā” tika atklāta izstāde “Dubultā realitāte”, bet arī demonstrēta dokumentālā filma par viņu pašu – “Teritorija. Vija Celmiņš” (rež. Olafs Okonovs). Otra ir amizanti šarmantā un talantīgā animatore Signe Baumane, kas ir viena no vien diviem latviešiem, kas uzņemta Amerikas Kinoakadēmijā saimē (tie ir tie paši, kas pasniedz tēvočus Oskarus). Pirmizrādi Latvijā piedzīvoja viņas pirmā pilnmetrāžas animācijas filma, saukta arī par “jautru filmu par depresiju” – “Akmeņi manās kabatās”.
“Akmeņi manās kabatās”, neskatoties uz pieklājīgo konkurenci nominācijā, visdrīzāk balvu arī dabūs.
Starp citām nominācijām gribētos izscelt Dāvja Sīmaņa režisēto “Escaping Riga”, kas īpatnējā formā, iekustinot darbībā reālas fotogrāfijas, stāsta par divām Rīgā dzimušām pasaules mēroga slavenībām – režisora Sergeju Eizenšteinu un filozofu Jesaju Berlinu. Tāpat ievērības cienīgas ir Ivara Selecka dokumentālās “Šķērsielas” sāgas trešā daļa, kas vēsta par notikumiem un cilvēkiem vienas ielas garumā vairāku desmitgažu ilgā periodā, kā arī Kristas Burānes veidotā dokumentālā filma “Māra” par režisori Māru Ķimeli un Kristīnes Želves “Fedja” par somu režisoru Teuvo Tulio, un gan jau vēl un vēl, jo... Es, protams, lielāko daļu neesmu redzējusi.
Prieks, ka noskatīties latviešu filmas šobrīd piedāvā Nacionālā bibliotēka, kā arī kādu reizi dažas no tām parāda televīzijā. Tomēr nesen, viesojoties Lielbritānijā, no kāda latviešu puiša dzirdēju sūdzību par to, ka viņam vienkārši nav iespēju noskatīties lielāko daļu no tām, lai gan labprāt būtu gatavs par to maksāt.
Padarīt latviešu filmas vēl pieejamākas būtu tas, uz ko jātiecas nākotnē, lai tad, kad sagribas, ikvienam ir iespēja sev ērtā laikā un vietā noskatīties “Modri” vai “Mammu, es tevi mīlu”. Izskatās taču, ka redzēt ir vērts, ne?
