Latvijas jaunie režisori: Gatis Ungurs un Ilze Zicāne

Jau vēstīts, ka Latvijas Televīzija līdz gada beigām kanālā LTV7 trešdienu vakaros izrāda vairāk nekā 20 īsfilmu. Lsm.lv piedāvā nelielu iepazīšanos ar Latvijas jaunajiem režisoriem. Šoreiz – Gati Unguru un Ilzi Zicāni, kuru īsfilmas skatāmas LTV7 11.novembrī plkst. 22 un 22.30.

Gatis Ungurs un “Plenči”

Mācīties režisoros bijis Gata slepens sapnis jau kopš bērnības, taču ilgu laiku to nav uztvēris pārāk nopietni: “Es esmu daudz nodarbojies arī ar mūziku, sākumā bija plāns savu karjeru “bīdīt” šajā virzienā. Bērnībā gribēju kļūt arī par diriģentu, bet sapratu, ka tas nav reāli." Šobrīd viņš mācās Latvijas Kultūras akadēmijas režisoru programmas ceturtajā kursā, bet ar mūziku nodarbojas brīvajā laikā, epizodiski ar skolas biedriem uzspēlējot apvienībā “Vīriem vajag atpūtu”. Uz jautājumu, ko viņš tieši dara šajā grupā, Gatis lepni atbild: “Kliedzu!” un tad piebilst, ka spēlē arī ģitāru un skaņu mērāmo aparātu.

Filmas uzņemt Gatim paticis jau pamatskolā: “Mani vienmēr ir fascinējusi iespēju notvert kripatiņu dzīves." Sākumā mēģinājuši darīt kaut ko līdzīgu televīzijas šovam “Jackass”, kurā amerikāņu puiši dažādos veidos pārbaudīja savu stulbuma un sāpju slieksni. Ar filmēšanu nedaudz ieskrējies, pamatskolas projektu nedēļā Gatis kopā ar domubiedriem izvēlējies filmēt inscenējumus par tik drūmu tēmu kā izsūtīšana: “Daļa darbības notika kokā uzbūvētā štābiņā, no kura mēģinājām bēgt. Bijām dabūjuši šauteni, kurā ielikām uzvelkamo petardi, un pārsteigti vērojām, kā no šī “šāviena” paveras stobrs."

Filmas izskaņā rādījuši lielu PSRS karti, kuras teritorijā atrodas arī Latvija, un skaļi atskaņojuši padomju himnu: “Mums paveicās – dabūjām desmitnieku, jo krievu valodas skolotāja no aizkustinājuma sāka raudāt."

Nākamajā gadā filmējuši sociālu eksperimentu, pētot, vai Valmieras sabiedriskajā transportā iespējams braukt ar viltotu talonu: “Mēs bijām tā nobijušies, ka eksperimentu pierādījām, izmantojot īstu talonu." Gatis nedomā, ka tas ir gluži neatļauts paņēmiens, jo arī mūsdienu dokumentālajā kino ir daudz inscenējumu un spēlfilmām raksturīgu elementu: “Robežu starp patiesību un meliem ir grūti noteikt”. Bērnībā un joprojām viņu kino iedvesmojuši “Šurika piedzīvojumi” un Emira Kusturicas filmas, šobrīd ļoti tuvs šķietot arī režisors Gaspārs Noē.

Gatim ļoti patīkot prātot par vecumdienām, tāpēc tad, kad pirmajā kursā vajadzējis taisīt darbu par tēmu “Pašportrets”, viņš nolēmis paraudzīties uz hipotētisko sevi pēc daudzām desmitgadēm: “Tāpat kā meitenes fantazē par savu kāzu dienu, es esmu domājis par to, kāds būšu vecumdienās. Tas ir posms, kurā esi brīvs un jūties nepiespiesti." Filmā Gatis uzbūris sev gleznainas vecumdienas lauku idillē, kurā viņš klasiskās mūzikas pavadījumā bauda biezpienmaizi, iet uz veikalu, sēž kapos un makšķerē.

Arī Gata trešā kursa darba – filmas “Plenči” – darbība notiek Gatim tuvajā lauku vidē: “Grūti pateikt, kā radās ideja tieši šādai filmai. Tas parasti ir visu instinktu kopražojums." Filmas stāsta pamatā ir divi brāļi, kuri dzīvo nelielā ciemā, nav pārāk ieinteresēti godīgā naudas nopelnīšanā un cenšas savu ikdienu padarīt aizraujošu dažādos nestandarta veidos. Neparastākais tēls filmā ir mūziķis, kura eksistence reizē ir un nav reāla.

“Mūziķis ir viens no ciema iedzīvotājiem, bet filmas gaitā viņš piedzīvo attīstību, no neredzama un nereāla tēla pakāpeniski materializējoties,” stāsta Gatis. Uz jautājumu, vai viņam ir kādas īpašas attiecības ar filmā atskaņoto Aināra Mielava mūziku un sevišķi dziesmu “Viss notiek pa īstam”, Gatis iesaucas: “Manai mammai tā ļoti patika! Man savukārt patika vasaras vidū uz lenšu magnetofona klausīties Ziemassvētku dziesmas. Tas atkal nepatika mammai."

Filma saņēmusi skatītāju simpātiju balvu un "Grand Prix" apbalvojumu festivālā “RoyaL”, tikusi izvirzīta vairākām festivāla “Lielais Kristaps” nominācijām, iegūstot balvu par labāko kostīmu mākslinieci, kā arī iekļauta “Baltic Shorts” īsfilmu izlasē.

Šobrīd Gatis domā par savu diplomdarbu un strādā pie starptautiska vairāku valstu kopražojuma projekta, kur ir atbildīgs par galvenajiem aktieriem: “Es esmu ganiņš, kurš pieturas pie sastādītā plāna un mēģina to realizēt." Uz Latvijas filmu nozari kopumā režisors skatoties pozitīvi: “Notiek! Tas jau ir daudz!” un slavē Nacionālo kino centru, kas bez maksas virtuālajā vidē piedāvā noskatīties Latvijā veidotās filmas.

Ilze Zicāne un “Post mortem”

Ilzes ceļš līdz kino režijai esot bijis visai līkumots, sākumā absolvējot kultūras teorijas studijas Latvijas Kultūras akadēmijā un epizodiski apbružājoties arī citu augstskolu piedāvātajās programmās: “Atvērto durvju dienā sapratu, ka par pasauli zinu vēl pārāk maz, lai mācītos operatoros, kā iepriekš biju iecerējusi." Pasniedzējis Valdis Eglītis, prezentējot programmu, teicis, ka operatoram jāgrib pasaulei kaut ko pateikt, bet Ilzei bijusi sajūta: “Come on! Es tikko esmu pabeigusi vidusskolu, neko vēl pasaulei negribu pateikt!”. Pēc vairākiem gadiem tomēr iestājusies režisoros, taču 3. kursa laikā finansiālu apstākļu dēļ nācies studijas pārtraukt. Šobrīd Ilze strādā mājdzīvnieku žurnālā “Astes”, taču kino nozari pamest negrasoties: “Man ir doma par dokumentālo filmu, kas saistīta ar manu dzimto pilsētu – Cēsīm."

Ilzes otrā kursa darbs – filma “Post mortem” – ir mēģinājums atrast fotogrāfijas, kurās miruši cilvēki attēloti kā dzīvi: “Sākumā bija ideja veidot plašāka mēroga filmu par to, kā cilvēki cenšas saglabāt dzīvu to, kas ir jau miris. Pētīt taksidermiju, reālistiski veidotus kapu pieminekļus, fotogrāfijas kapos un līķu grimēšanu." Tomēr tik liela apjoma darbam nav pieticis laika, tāpēc koncentrējusies uz post mortem fotogrāfijām, par kurām interese aizsākusies pēc sarunas ar profesoru un muzikologu Mārtiņu Boiko.

“Viņš stāstīja par studenti, kas šo tēmu pētījusi, bet nekur daudz uz priekšu nav tikusi. Ieliku portālā "Facebook" aicinājumu atsaukties cilvēkus, kas kaut ko varētu zināt par šādām fotogrāfijām, kā arī paralēli uzsāku sarunas ar vēsturniekiem,” stāsta Ilze. Režisori nedaudz kaitinājusi negatīvā reakcija, ko saņēmusi internetā, tomēr reizē sapratusi, ka vēlme par nāvi nerunāt ir jāciena: “Arī vairāki Latvijas kultūras mantojuma pētnieki apgalvoja, ka par šo tēmu nekad neko nav dzirdējuši un nevēlas par to runāt." Neveiksmīgi beigušies arī mēģinājumi atrast kādu meiteni no žurnāla “Cosmopolitan” interneta foruma, kura pirms ilgāka laika bija rakstījusi, ka mājās atradusi šādu fotogrāfiju un lūdza pēc padoma, ko ar to iesākt. Tāpēc pētniecības darbu sākuši ar kādu kundzi Straupē, kuru ieteicis kolēģis: “Mums nebija uzstādījuma obligāti kaut ko atrast. Tas vienkārši bija ceļojuma piedzīvojums." Tomēr šobrīd šķietot, ka gribētos turpināt šajā tēmā vēl parakties dziļāk.

Pirms pāris gadiem Ilze veidojusi dokumentālo filmu par Jūrmalas mākslinieku pāri – grafiķi Imantu Ozoliņu un fotogrāfi Intu Ozoliņu: “Interesanti braukt pie cilvēkiem un mēģināt ar viņiem satuvināties. Gribi to vai nē, kaut kādā mērā siena ir jāsalauž." Režisore veidojusi arī mūzikas videoklipu folka grupas “Canzone” iedziedātajai “Pūt, vējiņi!”, kas, ņemot vērā dziesmas nozīmi latviešu tautas apziņā, šķitis liels izaicinājums: “Es izvēlējos parādīt sižetu no malējiņas skatpunkta. Puiši nevis dzer, bet pēc viņas cer, tomēr beigās nekas tā arī nerealizējas." Ilze ir aizrāvusies arī ar fotogrāfēšanu, ko apguvusi pie fotogrāfa Andreja Granta: “Man patīk fotografēt dabu. Nezinu, kāpēc, bet cilvēki manās bildēs parasti izskatās neglīti."

Raugoties uz kino nozari kopumā, Ilze redz progresu: “Jaunās studentu filmas ir krietni labākas nekā iepriekš, vairāk uzmanības tiek pievērsts detaļām, sižeta līnijai." Problēma gan esot kino nozares cilvēku mūžīgā cīņa par izdzīvošanu, paralēli raujoties vairākos citos darbos: “Tā nekas dižs rasties nevar. Arī bez naudas, protams, filmu var uztaisīt, tikai jāsaprot, ka tādā gadījumā tas nekad nevarēs būt, piemēram, krāšņs pilnmetrāžas vesterns."

Līdzīgi vairākiem jaunajiem kolēģiem, arī Ilze norāda uz žanra filmu trūkumu Latvijas kino: “Filmas ir bez sižeta, viss balstīts mītiskās emocijās un sajūtās. Režisoram tā ir mākslas terapija, bet skatītājam mēdz būt sasodīti grūti to uztvert." Sajūsmu viņa pauž par vienīgās latviešu filmas, kas strādājusi ar peļņu – “Izlaiduma gads” – , mārketingu: “Veids, kā Andris Gauja un viņa komanda strādāja, varēja patikt un nepatikt, tomēr tas nostrādāja." Uz jautājumu, kas ir viņas pašas ikonas kino, Ilze atbild: “Ar laiku autoritātes kaut kā izplēn, kas laikam ir normāli, veselīgi un pareizi." Tomēr par savu mīļāko režisoru atzīst Deividu Linču: “Man ļoti patīk, kā viņš domā un runā par filmu veidošanu. Ir jārada vesela ilūziju pasaule un tajā jādzīvo, pilnībā atslēdzoties no ārpasaules. Prāta stāvoklim jābūt tādam, lai tēli paši sāk teikt priekšā, ko viņi grib darīt."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti