Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kultūrdeva. Lielais ekrāns ne tikai filmām, bet arī dejām

Katrā zīmē dzīvo cilvēks. Stāsta multimediālās deju izrādes «Latvju zīmēs rotāties» veidotāji

"Amatiermākslas kolektīvi ļoti ilgu laiku nevarēja strādāt [klātienē] pat nelielās grupās. [..] Tad vienā brīdī es sapratu, ka šis veids, kādā mēs strādājam kvadrātiņos, ekrāniņos, ir izmantojams arī mākslas darba veidošanā," par multimediālās dejas izrādes "Latvju zīmēs rotāties" tapšanas impulsu LTV raidījumā "Kultūrdeva" stāsta horeogrāfe Dagmāra Bārbale. Viņas teikto papildina režisors Reinis Suhanovs: "Es salīdzinājumam saku, ka Lielvārdes jostā viens redz Lielvārdes jostu, un Dagmāra ierauga to, ka katrā zīmē dzīvo cilvēks, dzīvība."

Multimediālās dejas izrādes "Latvju zīmēs rotāties" tapšanā iesaistīti vairāk kā 600 latviešu skatuviskās dejas dejotāji no 17 Latvijas A grupu ansambļiem, Saulkrastu koris "Anima", bungu un dūdu mūzikas grupa "Auļi", mūziķi Otto Trapāns, Undīne Balode, Jānis Kalniņš un Latvīte Cirse. Projektu īsteno mākslinieciskā darba grupa – horeogrāfe Dagmāra Bārbale, komponists Mārtiņš Miļevskis, režisors Reinis Suhanovs, video mākslinieks Reinis Blūms un skaņu režisors Kaspars Bārbals.

Henrieta Verhoustinska: Esat paveikuši lielu darbu – multimediālu dejas izrādi "Latvju zīmēs rotāties", kas no 2022. gada 29. janvāra būs skatāma "Forum Cinemas" kinoteātrī "Kino Citadele", "Isense" zālē, kas ir aprīkota ar īpašu skaņas aparatūru. Jūs to saucat par multimediālu deju izrādi, kāpēc ne par filmu?

Reinis Suhanovs: Iemesls, kāpēc nesaucam to par filmu, – jo filmām ir savi nosacījumi, skatītājiem ir savi priekšstati par to, kas ir filma. Šajā gadījumā šis iestudējums nav filma klasiskā izpratnē, lai arī to izrāda uz ekrāna, bet radīšanas principi, kompozīcijas un montāžas veidošanas principi ir absolūti citi. Tie vairāk ir pielīdzināmi Daugavas stadiona deju lieluzvedumam digitālā formātā. Tāpēc mēs ļoti turamies pie šī nosaukuma – multimediāls koncerts. Tur tiek izmantoti ne tikai video, bet arī skaņa, kas ir viens no pašiem spēcīgākajiem trikiem šajā iestudējumā.

Dagmāra Bārbale: Kad mēs sākām strādāt pie šī darba, mēs, radošā grupa, daudz diskutējām par to, kas tas ir, ko mēs veidojam. Izanalizējot punktus, ko Reinis jau aprakstīja, mēs nonācām pie tā, ka tā ir multimediālā deju izrāde jeb deju koncerts. To ir labi tā arī uztvert, lai tajā brīdī, kad atnāc uz kino un sagaidi filmu ar galvenajiem varoņiem, tu tomēr kā skatītājs esi gatavs, ka nāksi uz deju koncertu.

Vai pareizi saprotu, ka iemesls, impulss, motīvs radās tieši pandēmijas laika attālināto "Zoom" mēģinājumu procesā?

Dagmāra Bārbale: Jā. Amatiermākslas kolektīvi ļoti ilgu laiku nevarēja strādāt pat nelielās grupās. Tie bija vairāki mēneši, kad amatieru mākslas mēģinājumi varēja notikt tikai attālināti. Tā mēs arī strādājām, saslēdzoties "Zoom" un pieciešot skaņas nobīdi, raustīšanos, ka reizēm bildīte aizkavējas, un visu pārējo. Darbojāmies, strādājām, tad vienā brīdī es sapratu, ka šis veids, kādā mēs strādājam kvadrātiņos, ekrāniņos, ir izmantojams arī mākslas darba veidošanā.

To, ka cilvēciņš savā kvadrātiņā, telpā, istabā, kur nu kurš dejo, var izveidot kaut kādas diagonāles no sava ķermeņa, izveidot deju rakstus, es to ievēroju "Zoom".

Es ieraudzīju, kā tas būtu, ja "Zoom" lodziņš būtu nevis horizontālā bildē, bet kvadrātā, jo kvadrāts ir tas, kā mēs zīmējam arī lielos deju svētku laukumus Daugavas stadionā. Tie ir daudzi kvadrātiņi viens pie viena, kur iekšā dejo kolektīvs, un veidojas raksti. Tajā brīdī sapratu, ka es šo Daugavas stadiona principu varu pavērst vertikālā plaknē. Tikai tagad kvadrātā ieliekam iekšā nevis kolektīvu ar sešpadsmit dejotājiem, bet gan vienu cilvēciņu. Raksts veidojas no tā, ka cilvēks varbūt izstiepj rokas, izmanto kādu rekvizītu, un tur tās diagonālītes, strīpiņas un zīmes veidojas.

Bet tas prasa ļoti skrupulozu zīmēšanu.

Reinis Suhanovs: Tas ir tas, ko Dagmāra dara. Patiesībā šis koncerts, iestudējums ir kaut kādā ziņā par pašu Dagmāru un viņas milzīgo interesi, un vēlmi no šī trakā laika, kas ir Covid-19 laiks, iziet ar produktu, kurš pēc būtības runā par šo laiku. Ļauj piedalīties cilvēkam šajā laikā, tajā formātā, kādā var, jo katru šo mazo kvadrātiņu, kas bieži vien vienā dejā ir vairāk par simt dejotājiem vienā kadrā, to katru ir iedejojis atsevišķā laikā. Dagmāra pastāstīs, cik daudz filmēšanas stundas viņa ir aizvadījusi studijā, bet svarīgais ir pirms tam.

Es salīdzinājumam saku, ka Lielvārdes jostā viens redz Lielvārdes jostu, un Dagmāra ierauga to, ka katrā zīmē dzīvo cilvēks, dzīvība. Tur Dagmāra ir meistars, tas ir īsts meistardarbs.

Cik stundas tu pavadīji pie šī darba? Cik ilgu laiku aizņēma filmēšana?

Dagmāra Bārbale: Tas viss sākās ar to, ka tās zīmes tiek uzzīmētas uz rūtiņu lapas. Tad es pavadīju aptuveni piecus mēnešus, katru dienu pati ejot uz zaļo studiju, filmējot sevi, savas kustības, horeogrāfijas uz zaļā fona. Pati veidoju tādus kā video melnraksta gabaliņus, tā, lai man katrai no piecpadsmit horeogrāfijām būtu gatavs zīmējums, deja, zīmējumu pārejas un tā tālāk. To es darīju viena pati, piecus mēnešus tajā laikā, kad klātienes dejošana nebija iespējama vispār. Tad, kad tika izveidoti visi 15 melnraksti, tad, izmantojot to, ko tur biju sadejojusi, mēs piesaistījām dejotājus. Par to arī ir atsevišķs stāsts, jo kopumā piekrita 18 deju ansambļi ar sešsimt dejotājiem. Atsaucība bija milzīga, ņemot vērā to, ka viņi jau īsti nezināja, kas tas beigās būs. Kad dejotāji jau bija piesaistīti un pavadījuši trīs mēnešus, daži kolektīvi pat četrus mēnešus, lai apgūtu šo horeogrāfiju, kas beigās tomēr izrādījās gana sarežģīta priekš dejotāja, tad viņi nāca pie manis uz Rīgas Tehniskās universitātes deju zāli, un mēs viņus filmējām pa vienam. Katram dejotājam dejas iefilmēšanai tika dota aptuveni stunda, bija arī dejas, kurām vajadzēja nedaudz vairāk laika.

Piecpadsmit dejas! Tas nozīmēja, ka katrs dejotājs pavadīja piecpadsmit stundas…

Dagmāra Bārbale: Nē, tur nedaudz atšķīrās. Bija ansambļi, kas dejoja sešas dejas šajā uzvedumā, attiecīgi tad viņš nāca uz sešām stundām, bet ne tā, ka vienā dienā visas pēc kārtas, bet katrai dejai bija nedēļa laika. Menedžments ārprātīgs, dulls un traks, un tā mēs no pagājušā gada jūnija beigām līdz pat oktobra sākumam sēdējām un filmējām.

Reizēm sākām astoņos rītā un beidzām pēc vienpadsmitiem vakarā bez sestdienām, svētdienām, bez brīvdienām. Vienkārši filmējām.

Tieši tik traki tas bija. Kopumā ir nofilmēts 196 stundu garš materiāls. Tad bija darbiņš video māksliniekam, kurš pēc manis izveidotajiem zīmējumiem lika šos video vienu pie otra, lai veidotos izrāde. 

Cik gara tā ir?

Dagmāra Bārbale: Kopumā izrāde būs stundu un sešpadsmit minūtes gara.

Pastāstiet vairāk par skaņu un dziesmu partitūru. Esmu dzirdējusi, ka tas ir tehnoloģisks brīnums, tāpēc šī izrāde var notikt tikai kinoteātra "Forum Cinemas" "Isense" zālē. 

Dagmāra Bārbale: Es iesākšu, un, Reini, tu mani papildini. Tas, kas ir absolūti unikāls šai izrādē, skatoties no mana skatpunkta, ka pilnīgi viss ir oriģināli veidots – gan mūzika, gan horeogrāfija, gan arī viss pārējais. Komponists Mārtiņš Miļevskis, 15 jauni skaņdarbi, sadarbībā ar vokālo aranžējumu autori un diriģenti Lauru Leontjevu radīja šos skaņdarbus. Tas viss tika ierakstīts pie skaņu režisora Kaspara Bārbala studijā "Lauska", un man liekas, ka tas bija viens no pirmajiem Kaspara piedāvājumiem, un varētu teikt, uzstādījumiem. Ja mēs šo laižam kinoteātrī, tad tam ir jābūt ar "Dolby Atmos" skaņu, kas nozīmē, ka mēs klausāmies… 

Vajag astoņus skaļruņus, lai dzirdētu.

Dagmāra Bārbale: Tur ir drusku vairāk tajā kinoteātrī. Tas ir tā, ka skaņa nāk nevis, kā ierasts, no priekšas vai sāniem, divām pusēm, bet tā nāk visapkārt. Tumbas ir izvietotas visapkārt, tāpēc tā ir vienīgā, šī "Isense" zāle, kur skaņas kvalitāte mums likās vispiemērotākā. 

Reini, vai tev kā režisoram, scenogrāfam šī skaņa uzlika kādus papildu pienākumus?

Reinis Suhanovs: Šajā iestudējumā, lai saprastu, kā tas vispār veidojas, mans uzdevums bieži vien ir noturēt rāmi vai palīdzēt saprast, ka mēs ejam šajā virzienā, nenovirzāmies un nesākam taisīt kaut ko citu. Tas bija iesākuma stadijā, kad mēs darbojāmies, un šķita, ka varbūt šis iestudējums daļēji būs dzīvajā. Tajā brīdī, kad attīstījās Covid-19 situācija, protams, mēs gājām uz to, ka šis būs multimediāls iestatījums.

Mūzikā ir ieguldīts ārkārtīgi daudz darba. Tas, ko Dagmāra nepieminēja – viņa pati ir atlasījusi tautasdziesmu tekstu oriģinālās un jaunās kompozīcijās, kuras arī nes idejisko slodzi, kārtojoties viena pēc otras šajā iestudējumā.

Tad bija skaidrs, ka šai mūzikai jābūt izpildītai, nevis atskaņotai. Skaņu sistēmā, kas ir šajā zālē, mūziku iestudējuma laikā var nevis vienkārši atskaņot stereo, bet izpildīt. Dažādi skaņu efekti un atsevišķas skaņas ir aiz muguras. Pērkona skaņa staigā telpā, ja dejotāji aplaudē, viņi aplaudē pie paša ekrāna, cita kāda skaņa pāriet mums pāri kā skaņas vilnis. Šī skaņa un skaņas notikums ir atsevišķs izrādes elements. Man vienkārši ir tā laime, ka šie talantīgie cilvēki ir mani uzaicinājuši komandā palīdzēt turēt šo kursu, jo tas darba apjoms, ko viņi izdara, un mūsu video mākslinieks Reinis Blūms, kuru mēs ilgi meklējām... Mēs uzrunājām ļoti daudz video māksliniekus, kuri ieraugot un saprotot apjomu, ar ko būs jāstrādā, nobijās. Vai arī otrs variants – īsti negribēja iet tajā virzienā, kuru mēs virzījām uz tīro deju, tīro mākslu, kā esam to ieraudzījuši, kā Dagmāra to veido. Reinis Blūms, kurš pats ir dejotājs, lielisks video mākslinieks, uzņēmās šo gigantisko darbu, būtībā vienatnē doties džungļos, tādā estētikā, kurā neko nav taisījis. Protams, šīs dejas un zīmītes varētu izdejot vai uzzīmēt, vai Dagmāra varētu iedejot katru pozīciju viena pati, bet šķita ārkārtīgi svarīgi, ka tas ir katrs atsevišķais cilvēks.

Cik ilgu laiku vajadzētu apmeklēt mēģinājumus, lai sasniegtu tādu līmeni, lai varētu piedalīties šādā deju lieluzvedumā?

Dagmāra Bārbale: Tas ir ļoti individuāli, jo ir tādi, kuriem tas aiziet ļoti ātri un organiski, un ir tādi, kuri ar trīs mēģinājumiem nedēļā īsti neiejūtas un neiepraktizējas. Sevišķi A grupas ansambļos dejotāji dejo jau no maza vecuma, kamēr izaug, ir gatavs A grupas ansamblim. Tas, protams, nav priekšnosacījums. Ir arī tādi, kas atnāk pēc vidusskolas beigšanas un saka: "Es gribu", un viņš varēs. Bet par to, cik sarežģīti ir piedalīties uzvedumā, jūs varat pajautāt Reinim, jo arī Reinis ir filmējies kā dejotājs šajā mūsu uzvedumā.

Reini, tā tiesa?

Reinis Suhanovs: Jā. Man ir diezgan liela pieredze, tāpēc es arī mīlu dejas nozari. Bet bijusi vairāku gadu pauze. No sākuma mani uzaicināja mazai, sadomātai etīdītei, jokam, un varbūt, ka vienu vietu vajadzētu iedejot. Es iedejoju, tad man par lielu lepnumu Dagmāra teica: "Tev diezgan labi sanāk". Repetitors man rādīja soļus, un tā es diezgan daudz sadejoju vienai dejai. Bija, ko likt zīmējumos. 

Vai jūs, veidojot šo lieluzvedumu, gribējāt izstāstīt arī kādu stāstu? 

Reinis Suhanovs: Stāsts ir pavisam vienkāršs. 21. gadsimta divdesmito gadu sākumā ir horeogrāfe, kurai apkārt, pandēmijas kontekstā, pazūd viņas ierastie cilvēki, kuri nāk uz mēģinājumiem, tic, dejo skatuvisko tautas deju, un pie kuriem esam pieraduši. Vienīgais, kas ir – tehnoloģija, un, protams, mīlestība uz deju, tautas mūziku, mantojumu, tradicionālo kultūru. Tas, ko viņa dara – tradicionālajās zīmēs, ko esam pieraduši izmantot stadiona formātā – ierauga sevi. Viņa metās iekšā šajā…

Dagmāra zīmju zemē – mēs tā salīdzinām. Tas ir kā "Alise Brīnumzemē", un mūsu stāsts ir Dagmāra zīmju zemē.

Mēs šo koncertu noslēdzām ar to, ka viņa atgriežas dzīvē ar saviem cilvēkiem. Mēs arī ļoti ceram, ka visa mūsu deju svētku un skatuviskās dejas kultūra no šī projekta caur Dagmāras un viņas kolēģu, horeogrāfu un visu dejotāju, kuri piedalījās, spēku turēsies kopā. Mūsu nozare šobrīd izjūt smagu laiku. Es nezinu, kā mēs atkopsimies un kad būs nākamie Dziesmu un deju svētki. Ja gatavošanās ir tādā brīdī kā šobrīd, tad, visticamāk, svētki, kurus gaidām, nenotiks tajā gadā, kad ceram. Caur šo mēs gribam dot spēku un ticību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt