17. janvārī Hercam Frankam būtu apritējuši 95 gadi, bet nu jau astoņus gadus viņa vairs nav mūsu vidū. Gadskārtai par godu Nacionālais kino centrs izveidojis deviņu izcilu meistara filmu izlasi, ko bez maksas var noskatīties portālā filmas.lv.
Hercs Franks ir viens no pasaulē slavenākajiem Latvijas kinodokumentālistiem. Viņa filmogrāfijā ir vairāk nekā 80 darbu, liela daļa no tiem iekļaujas mūsu kino zelta fondā. Nacionālā kino centra veidotajā filmu izlasē ir gan digitalizētas un restaurētas klasiskās filmas, gan jau 21. gadsimtā veidoti darbi, kuros Hercu Franku var iepazīt gan kā režisoru, gan scenāriju autoru.
Izlasi aizsāk 1961. gadā tapusī īsfilma “Baltie zvani”, kam Hercs Franks ir scenārija autors un ko uzskata par Latvijas slavenā poētiskā kino aizsākumu. Filma iekļauta Latvijas Kultūras kanonā, bet pasaules kinokritiķi to ierindojuši starp 100 visu laiku labākajām īsfilmām.
Izlasē ļoti interesanti arī iepazīt pašu pirmo Franka režijas darbu “Sāļā maize”, kas ir veltīta Latvijas zvejniekiem. Bet tā sauktos viņa klasiskos režijas darbus izlasē pārstāv trīs filmas. 1972. gada filma “Mūžs”, kuras centrā ir slavenais kolhoza priekšsēdētājs Edgars Kauliņš, 1978. gada filma “Vecāks par desmit minūtēm”, kas ir pasaulē slavenākā Franka filma, kā arī 1987. gada filma “Augstākā tiesa”, kuras galvenais varonis ir uz nāvi notiesāts slepkava, un režisora mēģinājumi izprast šī cilvēka dzīvi un likteni, risinot sarežģītus ētiskus jautājumus, pārvērš filmu grēksūdzē.
Dažādās citu acīm slēptās vidēs Hercs Franks filmējis ne reizi vien, un viņu vienmēr interesējušas, kā viņš pats teicis, trīs tēmas – dzīve, mīlestība un nāve. Filmu varoņi teju pārsteidzoši arī viņam vienmēr uzticējušies un atklājušies, un, kā uzsver Nacionālā kino centra pārstāve Kristīne Matīsa – viņa darbus raksturo ļoti spēcīgs emocionāls spriegums:
“Viņam nebija interesanti dzīvi vienkārši vērot, viņam likās svarīgi risināt ārkārtīgi sarežģītus ētiskas dabas jautājumus.
Šajā ziņā, piemēram, ir pat brīžiem grūti skatīties filmu ''Augstākā tiesa'', kur maksimāli režisors ieiet uz nāvi notiesāta cilvēka kamerā. Un ir pilnīgi skaidrs, ka dzīvs no turienes izies tikai viens. Pilnmetrāžas filmas garumā viņš vienkārši runā ar slepkavu. Un nevis kaut kā “dzelteni” par to interesējas, bet viņi abi tiešām apspriež ļoti būtiskus jautājumus, un galu galā tā izvēršas par tādu kā grēksūdzi šim slepkavam, kurš beigās varbūt mazliet pietēloja, bet noteikti arī no sirds teica, ka ir mainījies kā cilvēks, un tas notika tikai pēc sarunām ar dokumentālā kino režisoru.”
Vienlaikus, veidojot filmas, Hercs Franks darbojās ļoti strukturēti un pragmatiski, ne velti viņa pirmā augstākā izglītība bija jurists. Viņš nepiederēja režisoriem, kas spontāni ļaujas notikumiem, viņš ļoti daudzas lietas bija izpētījis un izanalizējis jau iepriekš. Arī, piemēram, uzņemot pasaulslaveno filmu “Vecāks par desmit minūtēm”, kurā kino kamera nenovērš skatu no puisēna, kurš vēro leļļu teātra izrādi un kura sejiņā atspoguļojas viss viņa pārdzīvotais. Kristīne Matīsa pastāstīja: ''Tas simboliskais, kas, man šķiet, ārkārtīgi precīzi raksturo Hercu Franku, ka viņš bija pirms tam ar hronometru izsēdējis visu repertuāru Leļļu teātrī, visas izrādes izmērījis, skatoties, kurā no šīm izrādēm ir emocionāli visietilpīgākās desmit minūtes, kurās būtu vērts šo kameru ieslēgt. Vienlaicīgi viņš arī pats ir teicis, ka viņam nav interesanti, ja viņš zina, ar ko filma sāksies un ar ko beigsies, bet te ir tā smalkā robeža, ka tu iepriekš tomēr zini, kas ir tie varianti, kādus dzīve tev šeit var atnest, kāpēc tev ir vērts vispār šo kameru ieslēgt.”
Izlasē iekļauti arī divi ļoti nozīmīgi 21. gadsimtā uzņemti darbi. Pēdējā filma “Baiļu robeža”, kas atkal runā par ļoti sarežģītiem ētiskas un morālas dabas jautājumiem, un filma “Flashback”, kurā Hercs Franks pavērš kameru pret sevi un atskatās uz visu savu dzīvi, sākot no bērnības Ludzā līdz sirds operācijai Jeruzalemē, kurai arī skatītajam ļauj sekot līdzi.
Emocionāli satricināt un asināt cilvēka jūtas – to par galveno mākslas misiju savulaik sarunā ar Latvijas Radio atzina pats Hercs Franks:
“Asināt cilvēka jūtas, lai viņš savā ikdienā neaizmirstu par šo iekšējo jūtu pasauli, kas ir viņa galvenais kapitāls. Jo – kamēr viņš jūt, viņš ir dzīvs.
Tikko mēs nejūtam, nevaram iejusties arī svešā nelaimē, mēs jau daļēji esam miruši. Tikko mums parādās vienaldzības pazīmes, mēs pamazām zaudējam cilvēka galveno īpašību – just līdzi.
Zināšanas mēs varam saņemt no zinātnes, jūtas mēs varam saņemt tikai no mākslas.”
