Izlase ietver gan sadarbībā ar Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu digitalizētas un restaurētas klasiskās filmas, gan 21. gadsimtā veidotus darbus, informēja Nacionālā kino centra pārstāve. Filmas pieejamas tiešsaistē jebkurā laikā bez maksas visur Latvijā, kur vien pieejams interneta pārklājums.
"Man nav interesanti, ja ir jau iepriekš zināms, ar ko filma varētu beigties, un varonis vienkārši izstāsta savas iepriekš izdomātās domas. Man kino sākas tur, kur redzams, ka doma dzimst kadrā, manu acu priekšā, kur jūtam, ka varonis šaubās, un jūtam, ka viņš ir dzīvs!
Filma par cilvēku vienmēr ir filma par viņa dvēseles dzīvi,”
tā savulaik teicis režisors Hercs Franks.
Hercs Franks ir viens no Latvijas poētiskā dokumentālā kino tradīcijas radītājiem un arī spēcīgākais teorētiķis Latvijas kinodokumentālistikā 20. gadsimta 60. gados, viņš rakstījis teorētiskus apcerējumus par dokumentālo kino, bijis scenārija autors vairākām nozīmīgām kolēģu filmām, kas arī iekļautas jubilejas izlasē.
Strādājot par fotogrāfu vakara avīzē “Rīgas Balss”, Hercs Franks uzņēma fotogrāfiju, no kuras dzima ideja īsfilmai “Baltie zvani” (1961). Šo scenāriju izvēlējās jaunie kinematogrāfisti Ivars Kraulītis un Uldis Brauns, un rezultātā tapa filma, kuru Latvijas kinokritiķi uzskata par poētiskā stila pamatakmeni, bet pasaules kinokritiķi ierindojuši starp 100 visu laiku labākajām īsfilmām. Filma iekļauta arī Latvijas Kultūras kanonā.
Kinorežijā Hercs Franks debitēja 1965. gadā ar zvejnieku dzīvei un darbam veltītu televīzijas īsfilmu “Sāļā maize” (1965), par kuru meistars pats teica:
"Ko gan kāds var pateikt par savu pirmo bērnu? Tas vienmēr būs dārgs, jo ir pirmais.
Sākumā man nebija nekā cita, kā vien maza kamera manās rokās.”
Tajā pašā gadā Hercam Frankam kopā ar dzejnieku Imantu Ziedoni uzticēja veidot scenāriju Padomju Latvijas jubilejas pilnmetrāžas filmai “Gada reportāža” (1965), kuru filmēja režisors Aivars Freimanis un operators Ivars Seleckis. Šis jauno un talantīgo cilvēku kopdarbs kļuva par pārliecinošu pierādījumu tam, ka Latvijas dokumentālajā kino bija iestājies jauns laikmets, kura centrā bija dzīvs cilvēks, nevis sastingusi ideoloģija.
Vēl viens kino vēsturei nozīmīgs Herca Franka scenārijs – kopā ar režisoru Uldi Braunu un vēl trim filmēšanas komandām veidota pilnmetrāžas lielfilma “235 000 000” (1967), kas tika filmēta visā toreizējā Padomju Savienībā, jau scenārijā iecerot divas paralēlas sižeta līnijas – valstiski svarīgi notikumi un tiem pretstatā – cilvēka dzīves personisko notikumu intimitāte.
Herca Franka klasiskos režijas darbus šajā jubilejas izlasē pārstāv trīs ļoti dažādas filmas. Īsfilma “Mūžs” (1972, operators Kalvis Zalcmanis) ar ilga vērojuma metodi atklāja personības cilvēcisko mērogu, filmējot slavenu kolhoza priekšsēdētāju Edgaru Kauliņu Lielvārdē, bet “Vecāks par desmit minūtēm” (1978, operators Juris Podnieks) kļuva par pasaulē slavenāko Herca Franka filmu – tikai desmit minūtes garš, bet ārkārtīgi ietilpīgs maza bērna dvēseles portrets. Filma iekļauta Latvijas Kultūras kanonā un daudzu starptautisku festivālu un kinoskolu programmās.
Klasiskā perioda izlasē iekļauta pilnmetrāžas filma “Augstākā tiesa” (1987), kuras galvenais varonis ir uz nāvi notiesāts slepkava, un režisora mēģinājumi izprast šī cilvēka dzīvi un likteni, risinot sarežģītus ētiskus jautājumus, pārvērtuši filmu grēksūdzē.
Režisora jubilejas nedēļā viņa filmu kolekcijai portālā filmas.lv tika pievienoti arī divi ļoti nozīmīgi 21. gadsimtā uzņemti darbi. Pilnmetrāžas filma “Flashback” (2002) izauga no idejas pēc 20 gadiem sameklēt mazo puisēnu no filmas "Vecāks par desmit minūtēm", bet rezultātā Hercs Franks šajā filmā pavērsa dokumentālista kameru pret sevi un atskatījās uz visu savu dzīvi – no bērnības Ludzas ebreju ģimenē līdz sirds operācijai Jeruzalemē –, veltīdams filmu visiem saviem kolēģiem operatoriem, ar kuriem laimējies strādāt kopā. Filma "Flashback" saņēmusi daudzus nozīmīgus apbalvojumus pasaules festivālos, un tieši pēc šīs filmas iznākšanas Hercam Frankam trijās valstīs – Latvijā (2001), Izraēlā (2004) un Krievijā (2006) – piešķīra balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā.
Savukārt filma “Baiļu robeža” (2014) bija Herca Franka pēdējais darbs, kuru pēc meistara nāves pabeidza līdzrežisore Marija Kravčenko, filmas producenti bija Vitālijs Manskis un Guntis Trekteris. Filmas varoņi paši pēc savas iniciatīvas nonāk pilnīgi ekstrēmā situācijā – Igals Amirs divdesmit sešu gadu vecumā nogalina Izraēlas premjerministru, tiek notiesāts ar mūža ieslodzījumu un kļūst par valsts nīstāko cietumnieku, bet Larisa – emigrante no Krievijas, četru bērnu māte – šķiras no vīra, lai apprecētu slepkavu un dzemdētu viņam dēlu. Filmas autori daudzu gadu garumā mēģinājuši izprast šo sarežģīto stāstu, kurā savijas dzīvība, nāve un mīlestība. Šī filma kļuvusi par pieminekli režisoram.
