Kā top dzīvojamo ēku masīvs „Āgenskalna priedes”, arī Sporta pils, Rīgas Stacijas laukums un citas būves, - spilgtās vizuālās liecībās tam varēs izsekot izstādē Arhitektūras muzejā. Tāpat kā aplūkot krāsainās neona reklāmas pie leģendārā veikala „Sakta”, ielūkoties tiem laikiem absolūti ekskluzīvajos „Mākslas grāmatnīcas” un kinoteātra „Rīga” interjeros.
60. gadu Rīgu izstādē ieraudzīsim ar četru izcilu fotogrāfu acīm, un tie ir Laimonis Stīpnieks, Gunārs Binde, Māra Brašmane, kā arī Vladimirs Gailis, kura vārds līdz šim daudz mazāk izcelts, bet kurš bija ļoti meistarīgs fotogrāfs un kinooperators – atzīst Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone.
„Plašāka sabiedrība Gaili nezina vispār. Arī man personiski tas bija ļoti liels atklājums. Bet es aptaujāju tā laika fotogrāfus - profesionāļi jau gan Gaili zina ļoti labi. Indriķis Stūrmanis man stāstīja, kā Gailis ir izcēlies ar unikālu aparatūru tiem laikiem. Jā, tā kā būtībā Gailis ir tāda neatklāta zvaigzne. Es gribu cerēt, ka ar šo izstādi mēs Gaiļa zvaigzni darīsim sabiedrībai zināmu,” stāsta Martinsone.
Arī tāda parādība kā 60. gadu modernisms fotogrāfijā Latvijā ir ļoti maz pētīta, bet šis virziens mums bija spēcīgs, un izstādē pārstāvēto autoru darbos to ļoti labi varēs novērtēt.
„Modernisma fotogrāfijai ir raksturīgi visi tie paņēmieni, kas modernismam vispār - minimālisms, strauja lineāra perspektīva, ģeometriskas līnijas, reizēm kaut kādi dramatiski efekti," skaidro Martinsone. "Man bija ļoti interesanti skatīties, kā Vladimirs Gailis izmanto dabas efektus savā tīri modernistiskajā fotogrāfijā, piemēram, dabā krītošās ēnas. Viņam ir fotogrāfija Salaspils memoriālā, kur ir viena milzīga ēna, kas visu to kompozīciju padara par tādu riktīgu modernisma fotogrāfiju, kas piedod spriedzi, smagumu visam tam stāstam. Un tas ir kaut kas īpašs, to tādā veidā izdarīt."
Izstāde būs ļoti interesants vēstures dokuments no vairākiem viedokļiem: tajā varēs iepazīt 60. gadu modernismu fotogrāfijā, novērtēt katra atsevišķā autora rokrakstu, kā arī ieraudzīt Rīgu un tās cilvēkus pirms vairāk nekā pusgadsimta.
„Māras Brašmanes mīļotais stāsts ir par cilvēkiem. Bet norisinās šis stāsts uz vēsturiskās vides fona. Un Māras paņēmieni tieši tāpat ir savam laikam raksturīgi – fragmentētas kompozīcijas, apstādināts mirklis, un skatītājs dabū to klātbūtnes sajūtu,” fotomākslinieci raksturo Martinsone.
Māras Brašmanes fotogrāfijās redzēsim gan slavenās kafejnīcas „Putnu dārzs” oficianti, gan „Pils” kafejnīcas publiku, kā arī hipijus Rīgas ielās, kas stāv pie mūra sienām, uz kurām redzami grafiti ar saukļiem angļu valodā – „only love” un „flower power”.
Izstādes idejas autore un kuratore ir mākslas zinātniece Jekaterina Vikuļina. Viņa augusi Rīgā, bet visu akadēmisko zināšanu bāzi guvusi Krievijā, Pēterburgā un Maskavā, un viņas disterācija bijusi veltīta tieši 60. gadu padomju laika fotogrāfijai.
60. gadus viņa vērtē kā ļoti būtiska pagrieziena gadus.
„Tas bija cerību laiks, es tā domāju. Tas bija kultūras revolūciju laiks, kas notika kā Rietumos, tā Padomju Savienībā," norāda Jekaterina Vikuļina. "Padomju Savienībā tas bija saistīts ar destaļinizāciju, ar politisko atkusni, kas veicināja kultūras izaugsmi dažādās sfērās. Ja paskatāmies, kas notika fotogrāfijas, kino, mūzikas jomā, tad tie bija kā stāvošā ūdenī pēkšņi iemesti akmentiņi, kas raisīja kustību un viļņošanos, kas nedaudz atkal apsīka 70. un 80. gados. Tomēr šī 60. gadu lielā enerģija, šis lielais grūdiens kaut ko būtisku jau sabiedrībā bija mainījis. Arī Rietumos tas bija lielu pārmaiņu laiks, kas tur sevi pieteica ar studentu nemieriem un seksa revolūciju."
Jekaterina Vikuļina fotoizstādi „Sešdesmitie: skats uz pilsētu” veidojusi trīs daļās: pirmā veltīta modernisma ienākšanai Rīgas arhitektūrā, otrā – vecās un jaunās pilsētas attiecībām, bet trešā – sadzīvei, ko kuratore dēvē par visimpresionistiskāko daļu.
