Klārks Geibls un Vivjena Lī Reta Batlera un Skārletas O’Hāras lomās joprojām minami kā viens no spilgtākajiem un sprādzienbīstamākajiem ekrāna duetiem.
Skārletas frāze “Par to es domāšu rīt” bieži tiek citēta, pat nezinot tās izcelsmi.
Par tiesībām romānu ekranizēt producents Deivids O. Selzniks samaksāja Margarētai Mičelai 50 000 dolāru, bet gala rezultātā filmas budžets sasniedza četrus miljonus, kas tam laikam bija ļoti iespaidīga summa.
Ikonisko epizodi ar degošo Atlantu filmēja ar 27 kamerām, no kurām 7 bija vienīgās tolaik pieejamās "Technicolor". Tika pieaicināts leģendārais kostīmu mākslinieks Volters Plankets, un tapa 2500 kostīmi sieviešu personāžiem vien.
Pirms "Vējiem līdzi" pirmizrādes Atlantā gar ielu malām, kas veda uz kinoteātri, gaidot ierodamies viesus limuzīnos, bija sapulcējušies vairāk nekā 200 000 cilvēku.
Šī statistika tikai nedaudz spēj ieskicēt to apmēru un iespaidu, kāds piemita "Vējiem līdzi".
Sākums ar lauztu potīti
Gluži tāpat kā Hičkoka filmā "Logs uz sētu", kur kājas lūzums ir aizsākums aizraujošai notikumu virknei, arī viena no vērienīgākajām romānu ekranizācijām Holivudā – filma "Vējiem līdzi" – nebūtu tapusi, ja ne Margaritas Mičelas salauztā potīte.
"Protams, tas izklausās mīļi, bet jāņem vērā arī tas, ka rakstniece bijusi diezgan nerātna un nepaklausīga – tieši tāpat kā viņas romāna varone, un ļoti pateicīga klausītāja tantēm un vecmammām, kuras ļoti gribēja dalīties par saviem piedzīvojumiem Pilsoņu karā," stāsta kinokritiķe Zane Dzene.
"Kad iznāca romāns, Mičela ne reizi vien saņēma pārmetumus par to, ka tas nav viņas oriģināldarbs – ka viņa paņēmusi un pārrakstījusi kādas vecmāmiņas, tantes vai paziņas dienasgrāmatu un mazliet piepucējusi, lai viss izskatās vēl dramatiskāk, krāšņāk un tamlīdzīgi. Bet nē – tas tiešām ir viņas vienīgais romāns, un viņa pat nemēģināja pārspēt savus panākumus, ko diemžēl visu savu mūžu mēģināja darīt producents Deivids Selzniks un kura tuvākais mēģinājums pārspēt "Vējiem līdzi" bija filma "Duelis saulē", kas bija tik ļoti atbilstīga Holivudas melodrāmu tradīcijām, ka principā nav skatāma... Pēc desmit gadu pūliņiem viņš tomēr saprata, ka pārkāpt tai milzumaugstajai latiņai, ko viņš uzcēla ar "Vējiem līdzi", nav iespējams un jāiet beidzot pensijā..."
Kad filma nonāca kinoteātros, jebkurš iztērētais cents tika atpelnīts ar milzīgu uzviju, un gadu desmitiem "Vējiem līdzi" bija visu laiku pelnošākā filma. Protams, ņemot vērā inflāciju.
"Pats Selzniks par filmas triumfu gan nebija pārliecināts līdz pat brīdim, kad pirmo reizi skatītājiem tika parādīta šī filma, neizziņojot tās nosaukumu – tā tas ļoti bieži tika darīts. Viņš, protams, uz to cerēja, bet to, ka šī filma aizies uz tāda "urrā" - to viņš, protams, nevarēja prognozēt," atzīmē Dzene.
Veču lietas, Heiza kodekss un divas tualetes
Ko tolaik nozīmēja šādas filmas pirmizrāde? "Publicitātes mašīna bija griezusies brīnišķīgi," pasmaida kinozinātniece. "Jo īpaši tad, kad Klārkam Geiblam mēģināja uzspiest, ka viņam jāspēlē Rets Batlers... Viņš, kurš tobrīd bija Holivudas karaļa statusā, bija nobijies, jo saprata, ka filmā, kur galvenā ir sieviete, viņam ir tikai pakārtota loma, tāpēc viņš izkārtoja, ka tiek nomainīts režisors..."
Uz galvenās varones lomu pieteicās tūkstošiem meiteņu, un katras mamma bija pārliecināta, ka tieši viņas meita būs vislabākā Skārleta.
Tika atlasītas aktrises gan no Holivudas, gan Eiropas. Paveicās tobrīd ne tik labi zināmajai Vivjenai Lī, kura par šo lomu saņēma savu pirmo "Oskaru".
"Olīvija de Hevilenda bija Melānijas lomā, un viņai daudz par vecu esošais Leslijs Hovards, kurš spēlē Ešliju Vilksu, dara to ar gariem zobiem, un to var ļoti labi redzēt – viņam vienkārši bija apsolīts: nospēlēsi šo lomiņu, un dabūsi nākamo..."
Tās ir tās mazās peripetijas, kas gan nenolasās, skatoties pašu filmu, jo tajā viss ir izdarīts tik ļoti atbilstoši visām tradīcijām un tam, kā tobrīd Holivuda strādāja, ka tas strādā vēl joprojām," uzsver Zane Dzene.
Filmai ir divi režisori – Džordžs Kjūkors un Viktors Flemings, tomēr tas nav viņu kopdarbs. "Var, protams, pievērsties dzeltenākām šīs detaļas niansēm, bet Holivudā savulaik tas nebija nekas ārkārtējs, ja viens režisors filmu sāka, otrs turpināja, trešais vēl kaut ko darīja, vai arī bija kāds, kurš bija atbildīgs tikai par konkrētām epizodēm," zina stāstīt Dzene. "Šajā gadījumā Džordžs Kjūkors, kurš bija producenta draugs un sadarbības partneris arī iepriekšējās filmās, daudz lielāku uzmanību pievērsa tam, kā bija grāmatā – tieši Skārletas līnijai.
Klārks Geibls ar to nebija mierā un darīja visu, lai filmēšanas laukumā sāktu strādāt Viktors Flemings, kas bija "kārtīgs" Holivudas režisors, īsts vecis –
ar pavisam savādāku iedziļināšanos, drīzāk gan neiedziļināšanos sieviešu varoņu likteņu romantiskās līnijās, un vienkārši darīja tā – lai viss ir kārtībā," smejas Zane Dzene.
Nedienas ar Heiza kodeksu
Interesantas bijušas filmas "Vējiem līdzi" attiecības ar tā dēvēto Heiza kodeksu (Motion Picture Production Code), kas kopš 1930. gada bija galvenais Holivudas filmu cenzūras instruments. Cita starpā tas nepieļāva arī seksuālo aktivitāšu seku – grūtniecības un dzemdību – atveidošanu uz ekrāna, tāpēc filmas varones Melānijas dzemdības šajā filmā tiek parādītas ļoti tēlaini. Taču ir vēl citas problēmu epizodes, kas "Vējiem līdzi" bijušas pretrunā ar šo kodeksu. "Piemēram, epizode, kad Skārleta jau ir apprecējusies, dzīvo Atlantā un vieglā riksī braukā turpu šurpu uz zāģētavu, kas bija tāds melnādaino iedzīvotāju geto...
Tad vēl epizode, kurā Geibls raud, kas principā bija neiedomājami – ka Klārks Geibls varētu raudāt!
Un, protams, visslavenākā epizode šī kodeksa kontekstā ir lamu vārds "sasodīts", ko nedrīkstēja izrunāt un par ko Selzniks samaksāja diezgan iespaidīgu naudas summu, lai tas vispār varētu izskanēt. Mūsdienās tā ir viena no frāzēm, kas ļoti bieži tiek citēta un lieliski parāda šīs filmas abu galveno varoņu ķīvēšanos," stāsta kinokritiķe.
Šī nav ne pirmā, ne pēdējā filma Holivudā, kurā tik ļoti liela loma ir tieši afroamerikāņiem. "Bet tas drīzāk jāvaicā Margaretai Mičelai, kāpēc viņa tik ļoti uzsvērusi šādas attiecības," uzsver Dzene. Stāstu saistībā ar afroamerikāņu un balto amerikāņu pozicionējumu gan filmā, gan arī filmēšanas laukumā ir diezgan daudz. Viens no tiem ir stāsts par Klārku Geiblu –
filmēšanas laukumā ieraugot, ka ir divas atsevišķas tualetes – viena baltajiem un viena krāsainajiem ļaudīm, viņš paziņojis, ka filmā būs vai nu Klārks Geibls, vai arī divas tualetes...
"Es gan domāju, ka tas bijis mazliet uzspēlēti – Geibls, tāpat kā ļoti daudzi citi aktieri Holivudā, bija pakļauts diezgan striktiem līgumiem. Viņš nebūtu varējis atteikties no Batlera lomas tikai tāpēc, ka melnādainajiem cilvēkiem jāiet uz atsevišķu tualeti. Būtu jāmaksā pārāk lielas soda naudas, turklāt viņš varētu zaudēt karjeru. Tas tomēr bija pārāk bīstami," prāto Zane Dzene.
Taču visgrūtāk Geiblam bijis pieņemt situāciju, ka filmā viņš ir sekundāri galvenais varonis. Taču saistībā ar viņu bijušas arī citas peripetijas...
"Pirmajā filmēšanas dienā Atlantas labdarības ballē viņam riebās dejot. Savukārt Vivjena Lī bija mācījusies dejot baletu. Turklāt viņš tobrīd bija Holivudas karalis, bet viņa – nevienam nezināma maza auguma meitenīte no Anglijas. Taču gudra, skaista, un viņam tagad jādejo. Visi vērtē: viņa māk dejot, bet viņš tur grozās kā tāds lācis. It kā pazemojošas lietas!
Un vēl tā leģenda, kas klejo apkārt, ka viņi neesot varējuši atrast kopīgu valodu tāpēc, ka Geiblam esot smirdējusi mute, tāpēc viņš darījis vēl kaut kādas riebeklības, lai to smaku pastiprinātu.
Bet tās ir aizkulises, kas tobrīd nonāca arī dzeltenās preses lokā. Ta ka publicitātes mašīna par šo filmu bija iegriezta nenormālā ātrumā – tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc filma savāca tik milzīgu kasi," uzsver Dzene.
Filmas "Vējiem līdzi" panākumu sakarā būtiski bija arī tas, ka Selznikam šis darbs bija kaislība: "Viņš pats strādāja 18, 20 stundas diennaktī, pārtika no vitamīniem un kā tik vēl ne. Viņš bija zaudējis dramatiski svaru, viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kurš gribēja kontrolēt pilnīgi visu - katru kadru, katru kompozīciju, katru krāsu, katru matu šķipsnu - tā, lai viss būtu perfekti. Ilgu laiku pēc filmas pirmizrādes bija spiests vienkārši atpūsties, viņš aiztaisīja savu studiju uz vairākiem mēnešiem un nedarīja neko. Tad nāca nākamais darbs - "Rebeka" un Alfrēds Hičkoks, un tur uzreiz bija citas problēmas."
Holivudas esence, kas patīk jauniešiem
Kinokritiķe Dita Rietuma prāto, ka filma un ar to saistītās peripetijas ir ļoti interesanta tēma studentu pētījumiem – gan bakalaura, gan kursa darbiem. "1939. gads ir pilnīgi cits laikmets – ir Heiza kodekss un aizliegums filmēt afroamerikāņu izcelsmes aktierus būtiskās lomās, ir jāpaiet teju 30 gadiem, lai taptu filma, kurā galvenajā lomā aktieris ir afroamerikānis. Tas ir pilnīgi cits laikmets. "Vējiem līdzi", protams, vērtējama sava laika kino kultūras un sava laika sociālpolitiskās situācijas kontekstā.
Bet, ja mēs atkāpjamies no visiem šiem sarežģītajiem kontekstiem, tā ir absolūta Holivudas esence –
klasiskais Holivudas stils savā visspēcīgākajā apliecinājumā, viena no skaistākajām "Technicolor" tehnoloģijās uzņemtajām filmām, arī viena no pirmajām ar brīnišķīgajiem aktieriem. Studenti labprāt skatās "Vējiem līdzi" – neskatoties uz tās milzīgo garumu, viņi izvēlas šo filmu, tas nozīmē, ka tur ir arī ļoti ievelkošs, pārliecinošs stāsts, kas ļauj izdzīvot Skārletas dzīvi. Un tas nav maz.
Zinot to, ka vecas filmas mūsdienās skaitas arī tās, kas tapušas pagājušā gadā, piespiest jauniešus noskatīties ļoti vecu un ļoti garu filmu – tas varētu likties izaicinājums, bet izrādās – tas ir sekmīgs!"
"Ja ir dažas filmas no zelta Holivudas, ko tiešām vērts skatīties, tad "Vējiem līdzi" pirmajā pieciniekā ir pilnīgi noteikti," uzsver Zane Dzene.
