"Lielā Kristapa" skatītāju balsojums
Piedalies nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" skatītāju balsojumā! Izvēlies savu favorītu un balso reizi dienā līdz 25. februāra pulksten 23.59.
Skatītāju balsojuma uzvarētāju paziņos “Lielā Kristapa” balvu pasniegšanas ceremonijā 27. februārī.
Latvijas studijas "Red Dot Media", kā arī Lietuvas un Krievijas kopražojumā tapušais seriāls veidots pēc Andra Kolberga romāna "Meklējiet sievieti" motīviem. Deviņdesmito gadu Latvijas realitāte tajā veidota ar izcilu rūpību, sniedzot iespēju aizceļot laikā uz nupat kā neatkarību atguvušo valsti, kurā valdīja bandītisma uzplaukuma noskaņas.
Septiņu sēriju filmā, tāpat kā romānā, centrālais tēls ir sieviete, ko dažādos tās dzīves posmos atveidos divas aktrises – Latvijā atgriezusies kādreizējā Nacionālā teātra aktrise Madara Zviedre, kā arī Valmieras teātra kursa absolvente Diāna Krista Stafecka. Ietekmīga politiķa lomā – Mārcis Maņjakovs. Jau kriminālistikas veterānu atveidos Ģirts Krūmiņš un attiecīgi iesācēju izmeklētāju, kurš šķetinās daudzslāņaino nozieguma hroniku – Ritvars Logins.
LR3 "Klasika" raidījumā "Piejūras klimats" par seriāla tapšanu stāsta režisors Armands Zvirbulis un producente Arta Ģiga.
Sonora Broka: Kompānijai "Red Dot Media" šis ir jau trešais seriāls – pirmie divi bija "Māja pie ezera" un "Sarkanais mežs". Kas jūs saista daudzsēriju formātā?
Arta Ģiga: Mūs saista arī viensērijas formāts, bet tā nu ir sanācis, ka esam vairāk specializējušies tieši daudzsēriju formātā. "Māja pie ezera" bija vairāk tāds mēģinājums un eksperiments – ko mēs varam un cik labi mēs varam. Un tad jau likās, ka specializējamies uz tādām garākām formām. Bet var redzēt, ka sēriju skaits samazinās: "Mājā pie ezera" bija trīspadsmit, "Sarkanajā mežā" – divpadsmit, bet šeit ir septiņas. Tā ka ejam atpakaļ uz mazāku garumu.
Kad īsti radās ideja par Andra Kolberga kriminālromāna ekranizāciju, un vai uzreiz jau zinājāt, ka tai jābūt tieši daudzsēriju filmai?
Armands Zvirbulis: Atzīšos, ka ideja nepieder man – tā piedzima Egilam Šņorem jau pirms gadiem divdesmit, kad Kolberga romāns bija nesen nodrukāts un izlasīts. Egils jau bija uzrakstījis scenāriju – domāju, tas bija kāds divtūkstošais gads. Lai perspektīvā taptu filma, vēl tajā tālajā laikā mums pieslēdzās arī Gints Bērziņš, kurš arī šoreiz ir klāt ar visu komandu un ir vilcējspēks visā projektā. Tā ka mēs jau toreiz zinājām, ka mēs to gribam. Taču apstākļi sakrita tā, ka tas nenotika, bet
pirms nu jau laikam trijiem gadiem Egils man piezvanīja un teica – atceries, bija tāda lieta. Liekam to veco scenāriju nost, sākam visu no sākuma, un mēs arī mēģinājām sākt no sākuma.
Vēl bez Artas mums palīdzēja Bruno Aščuks. Sākumā tā kā mēģinājām startēt pilnmetrāžas lauciņā, taču sapratām, ka materiāls ir ārkārtīgi apjomīgs un ar pilnmetrāžu nepietiks, lai visu tajā ietvertu. Arī šobrīd tās septiņas sērijas liekas par maz, lai izstāstītu visu to, ko Andris Kolbergs savā romānā ielicis. Un brīdī, kad tika izsludināts konkurss, nācās ātri pieņemt lēmumus un pārorientēties. Paldies Dievam, ka bija Arta, kura teica – jā, es redzu šeit stāstu! Bija arī Juris Kursietis, un aktīvi līdzdarboties bija gatavs arī Matīss Gricmanis.
Seriālam ir trīs scenāristi: Matīss Gricmanis, Juris Kursietis un arī tu, Armand, šī seriāla režisors.
Arta Ģiga: Ir vēl arī Līga Celma-Kursiete, Jura Kursieša sieva – viņa ir uzrakstījusi sievietes līniju. Jo visi iepriekš nosauktie ir vīrieši, viņiem labi sanāk izmeklēšana un viss pārējais, bet sievietes līnijai bija vajadzīga sieviete.
Kā noritēja kopdarbs? Vai sērijas un vēsturiskie posmi bija sadalīti starp scenāristiem?
Arta Ģiga: Vispirms mēs uzzīmējām lielu un garu ''Excel'' tabulu. Šajā filmā ir trīs pamatlīnijas. Sadalījām, kas katrā sērijā kurā līnijā notiek, kā tās krustojas, un sērijas sadalījām starp scenāristiem.
Kad sērijas bija uzrakstītas, atklājām, ka katra scenārista sērijā mūsu tēli runā citā tonalitātē.
Gājām pāri tam visam jau līniju aspektā, un visbeidzot, kad tas bija sakārtots, Armands gāja pāri un skatījās, kā viņš to visu redz kā režisors un pamainīja kādas lietas. Vēl, protams, nāca klāt valodas jautājumi, jo arī šajā seriālā, tāpat kā "Sarkanajā mežā", gandrīz puse ir krievu valodā, jo tas ir par deviņdesmitajiem gadiem, kad krievu valodai bija ļoti liela nozīme. Tur gan runā arī angļu un armēņu valodā, jo viens no tēliem ir armēņu bandīts un viņa ģimene; viņi savstarpēji runā armēniski. Līdz ar to valodas lietas ieviesa vēl savas korekcijas.
Protams, un tad vēl atnāk producents un saka: šitais nebūs un to mēs darīsim citādi... (smejas)
Kādas jums pašiem bija attiecības ar šo romānu, veidojot scenāriju? Cik Kolberga teksts ir kinematogrāfisks?
Armands Zvirbulis: Tas ir ļoti, ļoti kinematogrāfisks, bet viņa romāns nav kino scenārijs. Protams, būtu bijis brīnišķīgi, ja Andris pats būtu varējis rakstīt scenāriju. Bet laikā, kad mēs viņa darbam pieslēdzāmies jau atkārtoti, Andris veselības problēmu dēļ jau bija pagājis nost no radošās darbības.
Romāns ir īsta bumba arī tajā ziņā, ka tas ir visaptverošs – tur ir tik daudz visa kā, "entās" pasaules, "entie" varoņi. Andris uzraksta rindkopu, kas varbūt ir veselas sērijas vērta, un tad nu izšķiries, ko no tā visa atstāt un kā saglabāt pietiekami grodu sižetu septiņu sēriju garumā, kaut kā attīstīt visus varoņus un nepazaudēt viņus. Tas ir ļoti, ļoti, ļoti grūti. Es pat nemāku izstāstīt, cik mums bija scenārija versiju, pirms filmēt pirmās sērijas pirmos kadrus…
Ko jūs ieteiktu – pirms filmas skatīšanās izlasīt romānu vai skatīties filmu ar pilnīgi svaigām acīm?
Arta Ģiga: Protams, vajag lasīt. Vienmēr vajag lasīt! Andrim Kolbergam ir arī daudz citu lielisku romānu, ko var izlasīt, lai iegūtu priekšstatu par šo laiku. Viņš ir detektīva žanra meistars, viņš ļoti labi to pārzina. Šī grāmata tapusi 1995. gadā, publicēta 1996. gadā, un
tur ir ielikta Andra Kolberga sapratne un nojauta par lietām, kā tās notiek, par ko tajā laikā vēl nebija plaši zināms.
Privatizācija ostā un tamlīdzīgi.
Mēs esam izmainījuši ekonomisko un politisko kontekstu ar savām šīsdienas zināšanām par to, kas tiešām tajā laikā ir noticis. Bet Andris Kolbergs ir bijis ļoti tuvu tam. Viņam ir bijis ļoti, ļoti ass, redzīgs prāts, lai redzētu, kas notiek patiesībā.
Viena no būtiskākajām sižeta līnijām saistīta ar Valsts drošības komitejas darbību – ar aģentu vervēšanu, čekas maisiem. Kāds bija jūsu redzējums – vai, runājot par šo tēmu tagad, vairāk nekā pēc divdesmit gadiem, kaut kas bija jāmaina uzsvaros?
Armands Zvirbulis: Protams! Domāju, ka mēs lielā mērā esam samierinājušies ar to, ka šie cilvēki ir mūsu vidū, un savā attieksmē esam kļuvuši pret viņiem tolerantāki, saprotošāki. Mūsos pašos ir vairāk informācijas par apstākļiem, kā viņi to darīja, kāpēc darīja, kaut ko esam piedevuši.
Teikšu tā: es nemēģinu varoņus apsūdzēt – drīzāk mēģinu viņus attaisnot.
Arta Ģiga: Nākušas arī klāt zināšanas, kas parādījās līdz ar čekas maisu izpēti, ar šo procesu, kas notika pirms pāris gadiem. Pamatlīnija bija pareiza, atšķīrās tikai operatīvā darba metodes, kuras mums komentēja cilvēki, kuri tagad atļaujas runāt par to, kā tas īsti noticis. Šajā aspektā ir izmaiņas. Bet pamatstāsts ir par to, ka cilvēki, kas savulaik bijuši savervēti, nonāk ļoti augstos posteņos arī mūsdienās, un viņi joprojām ir darbībā. Tā bija pamatlīnija, un tā nav izmainīta, jo tā arī diezgan stipri atbilst patiesībai.
Kā jūs sameklējāt šos konsultantus?
Arta Ģiga: Tas sākās jau ar "Sarkano mežu" – arī tur bija vajadzīgi konsultanti, kas palīdz saprast, kā notika spiegošanas operācijas pēckara gados, un mums jau bija izveidojušies labi kontakti. Liels paldies šiem cilvēkiem, kuri turklāt ar lielu ieinteresētību kino mākslā gatavi dalīties ar savām zināšanām, lai tas būtu interesanti un adekvāti.
Kā Kolberga teksts ir izturējis laika pārbaudi? Vai tas tika saglabāts, rakstot dialogus?
Arta Ģiga: Liela daļa tekstu ir saglabāti. Tieši dialogu daļā – ļoti lielā mērā, jo arī grāmatā var just to, ka viņa tēli runā dažādās balsīs, dažādās tonalitātēs. Pilnīgi cits ironijas līmenis ir inspektoram Kārkliņam, un pilnīgi citādāk runā pārējie.
Uz filmu nav pārcelts tas, ka grāmatā ir diezgan daudz moralizējošās daļas, kas 1996. gadā noteikti bija ļoti asa sociāla kritika un bija vietā, bet mūsdienās tā īsti vairs nestrādā.
Vai jums bija kādi atskaites punkti kino, par ko jūs domājāt, veidojot "Krimināllietu iesācējiem"? Piemēram, Aloiza Brenča filmas…
Arta Ģiga: Jā, mēs gandrīz bijām uzrakstījuši identisku ainu no filmas "Šahs briljantu karalienei", jo arī šajā filmā ir tāda epizode, ka kramplauzim jāiekļūst dzīvoklī un slepeni jāpaņem ļoti vērtīga lieta. Un tā aina bija tik ļoti līdzīga! Autors it kā saka, ka viņš neatceroties tādu ainu, bet droši vien, ka viņš bija redzējis un zemapziņā tā aina sēdēja.
Bet kopumā ar Aloiza Brenča filmām šeit nav līdzības, jo tās bija savam laikam ļoti modernas filmas. Filmai "Šahs briljantu karalienei" ir acīmredzama "Fantomasa" ietekme: tas, kā miliči savstarpēji sazinājās – tās bija pilnīgi nereālas iespējas… Tikko viņi padomā, uzreiz lido helikopters, un visi cilvēki Igaunijā runā latviski...
Tā bija tāda nereāla lieta. Bet mūsu filma savukārt ir stipri reāla. Mēs centāmies būt uz zemes. To, manuprāt, minēja Edmunds Jansons jau seriālu konkursā –
ka šī filma varētu būt tāds Baltijas noir, un – jā, kaut kas uz to pusi tas ir.
Armands Zvirbulis: Krimināldarbam jābūt labi noblietētam, labi sakultam. Man vienmēr ir ļoti patikušas vecās, septiņdesmito un astoņdesmito gadu franču krimināldrāmas – Klods Šabrols un līdzīgi autori. Tas tāds piemērs, uz ko tiekties, bet laikam tas primārais mums tomēr bija tā pasaule, ko savā romānā uzbūris Andris. Arī kaut kādas pašu atmiņas un retrospekcijas par savu nodzīvoto dzīvi – kā tas toreiz bija. Un bišķiņ kaut kāds pienākums pret nu jau diezgan tālo, aizgājušo laiku.
Romāns "Meklējiet sievieti" ekranizācijā pārtapis par "Krimināllietu iesācējam". Kādēļ šāda nosaukuma maiņa?
Arta Ģiga: Pirmkārt, tāpēc, ka pa šo laiku filmas ar nosaukumu "Meklējiet sievieti" jau ir tapušas, turklāt vairākas. Otrkārt,
Andris Kolbergs bijis lielāks romantiķis par mums – viņam ir vairāk melodramatiskā līnija un sieviete tajā spēlē lielāku lomu.
Mēs kā tādi cietie mūsdienu produkti vairāk esam turējušies pie izmeklēšanas un sazvērestības līnijas, un melodramatiskajai līnijai te nav tik lielas nozīmes. Treškārt, mums ir arī kopproducenti no Krievijas, kuri palīdzēja ar Krievijas aktieriem, un krieviski tas nosaukums vispār neskan – tas izklausās pēc pilnīgi cita žanra, tāpēc arī šādas izmaiņas nosaukumā.
Seriālā redzams starptautisks aktieru ansamblis, arī plejāde Latvijas kino neredzētu vai sen neredzētu seju. Madara Zviedre-Saldovere, Andrejs Iļjins, Gaļina Bokaševska. Kā noritēja aktieru izvēle un piesaiste?
Arta Ģiga: Ar Madaru bija tā, ka mēs diezgan daudz pārskatījām aktrises, kas varētu spēlēt šo lomu. Mums bija dažādas versijas. Galveno lomu – Natu Nolli – spēlē divas aktrises, jo mēs viņai sekojam ļoti garā laika periodā. Bija versija, ka visu periodu būs viena aktrise un kas tādā gadījumā ar viņu jādara. Bija jau pārskatītas visas iespējamā aktrises, vienu vakaru sēdējām un
Armands saka – jā, bet bija vēl tāda Madara Zviedre. Cik viņa bija forša! Žēl, ka viņa ir projām no teātra. Zinājām, ka viņa ir aizbraukusi uz Ameriku, bet es nolēmu painteresēties.
Un viņa bija nupat kā atgriezusies Latvijā!
Viss sakrita tā, lai tas tā arī būtu. Madara ir lieliska šajā lomā. Un viņai ir lieliska partnere šīs pašas lomas atveidošanā – tā ir Diāna Krista Stafecka, kurai tā ir pirmā kino loma. Armands bija redzējis viņu diplomdarba izrādēs, un viņš bija pilnīgi pārliecināts. Uzaicinājām viņu, paskatījāmies caur kameru, un tas ir viens no tiem brīnumainajiem gadījumiem…
Iespējams, ka Diānai uz ielas var paiet garām un viņu neatpazīt. Bet tad, kad tiek ieslēgta kamera, viņa parādās pilnīgi cita!
Tas tiešām ir iespaidīgi, ko Diāna var izdarīt un kā kamera viņu mīl.
Tā ka par viņu nebija nekādu šaubu. Vēl viena galvenā loma ir izmeklētājs Kārkliņš, jauns iesācējs – tāpēc arī filmas nosaukums ir "Krimināllieta iesācējam". Šajā lomā ir Ritvars Logins no Alvja Hermaņa kursa, kas drīz tiks absolvēts. Viņš arī ir ļoti labs, ļoti atbilstošs lomai. Arī Ritvars ir Armanda izvēle. Un trešā galvenā loma ir zaglis Antons Nitišs, kurš ielikts cietumā vēl padomju gados – astoņdesmitajos, viņš iznāk ārā 1995. gadā, un viņam visa pasaule ir sabrukusi, jo ir cita valsts, cita valoda, citi nosacījumi. Arī viņa zagļu pasaule ir sabrukusi. Viņu mēs ļoti ilgi meklējām… Skatījāmies arī lietuviešu aktierus, bet mūsu ideālais aktieris, pēc kā mēs piemeklējām pārējos, bija ukraiņu aktieris Aleksandrs Gorbunovs.
Un tad vienā brīdī mums radās jautājums – kāpēc mēs meklējam viņam līdzinieku? Pajautājam viņam pašam!
Mēs arī viņam pajautājām, un viņš bija ar mieru.
Tur, protams, ļoti "palīdzēja" kovidlaiks, jo arī Ukrainā teātri bija ciet un kinoindustrija strādā citādāk, tāpēc arī šie aktieri mums bija tik viegli pieejami. Jo bez Alekseja Gorbunova tur spēlē arī armēņu aktieris Hrants Tokhatjans, kurš ir vienkārši lielisks! Viņam ir milzīga harisma, un tas uz ekrāna ir arī redzams. Bet viņš filmēšanas laikā bija aizņemts arī ar to, ka tajā laikā notika kārtējais konflikts Kalnu Karabahā, un viņš ir pilsoniskais aktīvists – nodarbojas ar to, ka palīdz atjaunot Kalnu Karabahu, vāc ziedojumus un sūta uz turieni, dara kaut ko, lai tur cilvēkiem būtu laba dzīve. Visu cieņu, ka aktieris to dara, – tiešām biju par to ļoti patīkami pārsteigta. Viņam šeit notika arī tikšanās ar vietējo armēņu kopienu – viņš arī to pierunāja iesaistīties Karabahas atbalstīšanā. Bet Gaļina Bokaševska mums ir īsta saule. Ja viņa ir uz laukuma, visiem ir labs garastāvoklis – viņa spēj to panākt. Andrejs Iļjins šajā ansamblī ienāca pēdējais. Viņš kā bijušais rīdzinieks ļoti priecājās par iespēju braukt un spēlēt šeit. Un vēl ir Jurijs Curillo, arī liela kalibra aktieris. Viņi visi bija priecīgi braukt un spēlēt šeit, jo viņi jau vairākus gadus nebija tikuši laukā no Krievijas kovida dēļ, un tas mums palīdzēja…
Tas, kas tiešām bija problemātiski, bija šo aktieru vīzu sagādāšana un atļaujas viņu iebraukšanai Latvijā, jo pandēmijas laikā mūsu vēstniecības nestrādā, ir apturēta visa parastā kārtība, vīzas netiek izsniegtas, un mēs sakām milzīgu paldies gan Ārlietu ministrijai, gan Konsulārajam departamentam, gan konsulātam Pēterburgā, gan vēstniecībai Maskavā, kura ļoti iesaistījās un palīdzēja. Paldies arī Pilsonības un imigrācijas dienestam, kurš mums palīdzēja vīzas sagatavot. Jo tas tiešām izskatījās nereāli…
Filmēšanas grafiki jau ir tādi: ieplānots, ka filmēšana notiks pēc trim mēnešiem, bet izrādās, ka vajag jau nākamnedēļ, bet vīzu nav un liekas, ka tas nenotiks un kāršu namiņš vienkārši sabruks.
Bet, pateicoties šiem cilvēkiem, kuri iesaistījās un palīdzēja, tas viss notika.
Seriālā nozīmīgu vietu ieņem izteikti autentiskā vēsturiskā vide un kostīmi – līdz pat niecīgākajām detaļām. Cik sarežģīti bija atrast īstās lokācijas, sarūpēt nepieciešamo?
Arta Ģiga: Atrast lokācijas nebija viegli, jo ļoti daudz kas ir gājis uz priekšu. Šeit, Latvijā, nevar atrast gandrīz vairs neko, kur nebūtu gājis pāri eiroremonts – un ne tikai sliktā izpratnē, jo deviņdesmitajos gados arī bija eiroremonti, kas varētu derēt, bet cilvēki tagad dzīvo citādāk.
Visgrūtāk bija atrast kādu vannas istabu vai tualeti, kas būtu atbilstoša tam laikam.
Policijas iecirknis ir uzbūvēts no jauna, pārējās lokācijas lielā mērā ir atrastas. Daļa, kas attiecas uz Maskavu septiņdesmitajos gados, filmēta Kijevā – atradām lokāciju tur.
Kad un kur varam gaidīt "Krimināllietas iesācējam" nokļūšanu pie skatītājiem?
Arta Ģiga: Pavisam drīz! Filma pirmoreiz būs redzama 24. februārī "Lielā Kristapa" programmā kā festivāla atklāšanas filma, par ko esmu ļoti lepna un priecīga. Tas arī apliecina faktu, ka arī daudzsēriju filmas ir īsta kino nozares sastāvdaļa un ka tas nav tāds sānsolis vai kas tāds.
Bet to jau arī "Emīlija" un "Sarkanais mežs" pirms tam centās pierādīt. Pēc tam būs vēl viena pirmizrāde – 2. martā, "Apollo kino". Jo filmā esam strādājuši pie īpašas skaņas – skaņas mikss būs atbilstošs tā saucamajai 3D skaņai, un "Apollo kino" ir nepieciešamā licence: varēs pilnībā izbaudīt, kā tas skan – ka telpa ir visapkārt, nevis tikai pretī, ekrānā. Pēc tam jau sāksies izrādīšana ''LMT Straumē'' pa divām sērijām nedēļā. Un paralēli būs to iespējams skatīties "Apollo kino" trešdienu vakaros seansos "Kino gardēžiem".
