RIFF portālā LSM.lv
Aicinām sekot līdzi RIFF notikumiem visu festivāla norises laiku! 18. oktobrī festivāla atklāšanas īpašās sarunas, notikumu tiešraides, filmu apskati un recenzijas sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās Filmu skolas jaunajiem kritiķiem un kino profesionāļiem interesenti varēs skatīties un lasīt portālā LSM.lv līdz pat festivāla noslēgumam.
Fedorčenko filma “Pirmie uz mēness” (“Первые на Луне”, 2005), kas stāsta par revolucionāru atklājumu un krievu kosmonautiem, kuri nolaidās uz Mēness 23 gadus pirms Jurija Gagarina, saņēma apbalvojumu Venēcijas Filmu festivālā. Aleksejs Fedorčenko ir saņēmis arī atzinību citos starptautiskos kino festivālos par tādām filmām kā “Stērstes” (“Овсянки”, 2010), “Revolūcijas eņģeļi” (“Ангелы революции”, 2014) un “Debesu sievas no pļavas Marijelā” (“Небесные жены луговых мари”, 2012).
Režisora filmas ir arī iepriekš izrādītas dažāda mēroga Latvijas kino pasākumos, un 2015.gada Rīgas Starptautiskajā kino festivālā skatītājiem bija iespēja redzēt “Revolūcijas eņģeļus”, kas stāsta par sarkanās armijas komandieri Poļinu un viņas draugiem māksliniekiem, kuri nosūtīti uz Krievijas ziemeļiem, lai ar kulturālām metodēm pārliecinātu vietējās cilts iedzīvotājus par jaunizveidotās Padomju Savienības varas priekšrocībām.
Alekseja Fedorčenko filmās un to rokrakstā ir jūtams maģiskais reālisms, un filmu vizuālā uzbūve atgādina krievu tautas pasaku uzburto pasauli. Režisors izmanto smalku, oriģinālu un dažbrīd melnu humoru, lai radītu neikdienišķus stāstus. Filmās tēli dažādos veidos spilgti kontrastē ar apkārtējo vidi, tajā pašā laikā tēli ir neatņemama tās sastāvdaļa, apdzīvo šo vidi, pakļaujas tai un kļūst par daļu no tās. Taču filmā “Annas karš” režisors attālinās no sev ierastajiem vizuālajiem un tematiskajiem paņēmieniem.
Šī filma ir ievērojami klaustrofobiskāka, lēnāka, piezemētāka un šķietami intīmāka nekā citi režisora darbi.
Filma strauji iepazīstina skatītāju ar sešgadīgo ebreju meiteni Annu (Marta Kozlova) – ir 1941.gada novembris, Anna atrodas nacistu ieņemtā teritorijā, apkārt skan šāvieni, suņu rejas, karavīru balsis, un meitene uzmostas, ierakta zemē zem savas mirušās mātes ķermeņa. Pašas spēkiem Anna izrokas no zemes, un viņu atrod kāda ģimene, kura meitenei īslaicīgi sniedz patvērumu, ēdienu un apģērbu līdz brīdim, kad aizved viņu uz tuvējo karavīru bāzi izbijušajā skolas ēkā. Taču Anna aizmūk un noslēpjas vācu komandiera kabineta skurstenī. Šīs trīs visai īsās epizodes ir vienīgās, kurās redzam Annu ārpus skolas ēkas sienām, un tā sākas meitenes divus gadus ilgā cīņa par izdzīvošanu. Diemžēl te arī sākas visai neizprotama notikumu gaita.
Iespējams, ka citās režisora filmās notikumu secības pārlēcieni un loģikas samežģījumi strādā lieliski, taču filmā “Annas karš” tas tikai rada papildu jautājumus un neizpratni. Piemēram, filmas pieteikumā tiek minēts, ka meitene, šādi slēpjoties skurstenī, ēkā pavada divus gadus, taču tā arī ir vienīgā norāde uz to, ka ir pagājis tik dramatiski ilgs laiks. Filmas sākumā ir novembris, un tālākajā notikumu attīstībā vienīgie pavedieni par laika ritējumu ir karavīru Ziemassvētku svinības un apsnigušas palodzes.
Annas situācija ir neapskaužama, taču ir ļoti interesanti vērot meitenes attapīgās, izdomas pilnās, izdzīvošanas instinkta vadītās darbības. Iestājoties nakts stundai, viņa izlien no sava slēpņa, lai ātriem solīšiem izstaigātu un iepazītu visus istabas – vēlāk jau visas ēkas – stūrus, meklēdama veidus, kā tikt pie ūdens, silta apģērba un ēdiena. Bezbailīgā un atjautīgā veidā meitene iedomājas nodīrāt vilka izbāzenim ādu, lai uztaisītu no tā sev mēteli, vai, atrodot kolbu ar spirtu, izgudro, kā ar tā palīdzību izveidot lampiņu. Šīs darbības pavada tumsas piepildīti tuvplāni, kurus bieži vien izgaismo vienīgi mēnessgaismas atspīdums no Annas bālās sejas un lielajām, melnajām acīm.
Šādi kontrastaini kadri ir redzami viscaur filmā un rada sajūtu, ka skatītājs notiekošo var līdzpārdzīvot, nevis tikai attālināti vērot no malas.
Filmā nepasakot ne vārda, Anna mūs izved cauri plašajām istabām un izrāda savu skurstenī iekārtoto mitekli, kuru izveidojusi no atrastām segām un Padomju Savienību cildinošiem karogiem. Viņa tiek pieķerta divas reizes, taču abos gadījumos atradējs izvēlas neapšaubīt meitenes tiesības tur būt vai arī klusēt par viņas atrašanu. Tas tikai pastiprina skatītāja mulsumu, īsti neizprotot Annas motivāciju nebēgt no skolas ēkas un domājot par jautājumu, no kurienes nāk viņas iekšējais dzinulis izdzīvot, kurš veido šo visai neticamo atjautību.
Jaunā aktrise Marta Kozlova ir ļoti veiksmīgi izvēlēta Annas tēla atveidošanai. Kaut arī šī loma neprasa daudzpusīgu aktierspēli, ir redzams, ka jaunā aktrise ir spējusi prasmīgi sadarboties ar filmas veidotājiem. Viņas vizuālās īpatnības un plastiku pastiprina radikāli kontrastainas kinogaismas.
Un, lai arī Martas Kozlovas varone filmā ir pilnībā atbrīvota no teksta, viņa spēj izmantot savu dabisko ekspresivitāti, lai atspoguļotu atveidotā tēla emocijas.
Filmas notikumi un to atainojumi, jau sākot ar iespēju divus gadus noslēpties komandiera skurstenī un estētiskajiem kadriem ar zemē ieraktiem līķiem, šķiet tik ļoti attālināti no realitātes, ka Annas tēlu spēju uztver tikai un vienīgi kā simbolu. Domāju, ja filmu izvēlas skatīties no šādas perspektīvas, abstrahējoties no vēlmes to redzēt kā stāstu par Otrā pasaules kara apstākļos nonākušu bērnu, tas kļūst par ļoti aizkustinošu un iedvesmojošu darbu. Anna kā simbols sevī nes drosmi, uzdrīkstēšanos, vēlmi izdzīvot, un to varone skatītājam ļauj ieraudzīt caur savām lielajām, melnajām acīm, kuras tikai no malas novēro šaušalīgus notikumus, ne reizi neļaujot tiem sagraut savu cīņas garu.
