Izstāde “Atskatoties” ir gluži kā personīgo atmiņu albums, kura tapšanu motivējis konstantais laika ritums, pārmaiņas un liktenīga aizraušanās ar fotogrāfijas mākslu. Māras Brašmanes fotogrāfijas netapa citu acīm, bet kalpoja kā izziņas līdzeklis, lai atklātu sevi, savus sapņus, intereses un arī iemācītos tuvoties cilvēkiem, vienlaikus dokumentējot pasauli sev apkārt un izmaiņas tajā. Izstādē redzamajos darbos atklājas autores mīlestība pret dzīvi un cilvēku, interese par laiku, mirkļa burvību, jaunību, darbu, atpūtu, priekiem, rūpēm un iztikšanu.
Pamazām fotogrāfija ievilka
Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” fotogrāfe Māra Brašmane stāstīja, kā sācies viņas ceļš pie fotogrāfijas: “Es sāku fotografēt, kad biju jau beigusi skolu un strādāju. Nopirku pirmo “Zenitu”. Neko labāku jau nevarēja tajā laikā nopirkt. No sākuma sāku ar tēta aparātu, tā bija tāda vācu kamera, ar tādu plīšiņu, kur izvelkas tāds kāpuriņš. Tur man nekas nesanāca.
Ar “Zenitu” tu varēji redzēt, ko esi izdarījis. Pamazām tas ievilka.”
Šodien fotogrāfei ir apjomīgs fotogrāfiju arhīvs, kurā atrast konkrētus darbus nav viegls uzdevums, kā viņa pati ar humoru atzīmēja. Turpretim savu fotogrāfes gaitu sākumā Māra Brašmane, pateicoties savai māsai, kura darbojās Roberta Ligera vadītajā Rīgas Pantomīmas ansamblī sastapa daudz interesantu šodien labi zināmu mākslinieku, kurus viņa arī fotografēja. Savs laiks arī pavadīts slavenajā kafejnīcā “Kaza” un “Putnu dārzs”.
“Tad, protams, māsa strādāja Dailes teātrī, jeb operetes teātrī dekorāciju cehā, viņa pazina Gunāru Bindi. Viņa parādīja Gunāram pirmās bildes. Tad es arī kaut kad aizgāju kādam līdzi uz to “Kazu”,” atcerējās fotogrāfe.
Daži no slavenajiem Māras Brašmanes laikabiedru portretiem ir redzami arī izstādē. Viens no tiem, Imanta Kalniņa un Maijas Tabakas portrets kafejnīcā “Putnu dārzs”.
“Maija Tabaka, protams, ir ļoti spilgta personība. Man viņa vienmēr ir patikusi, ar to, ka tajā pelēkajā padomju laikā, kad bija vēlams ne ar ko neizcelties, neizlēkt, viņai bija gluži otrādi, viņa jau tā ir stalta, pamanāma, bet vienmēr viņas tērps arī bija tāds, ka tu skaties un domā: “Kāds prieks!” Tā bija tāda brīvība, uzdrīkstēšanās. Es tā vēlos, es tā jūtos, es tā ģērbjos. Tagad tas liekas normāli, mēs redzam zaļus matus, puišiem rozā čībiņas, kas tik tagad mums nav iespējams,” stāstīja Māra Brašmane.
Starp pazīstamākajam un iemīļotākajām fotogrāfijām, izstādē “Atskatoties”, ir redzama arī deja uz toreizējā Politehniskā institūta bibliotēkas jumta. Viena no dejas fotogrāfijām, ir redzama uz grāmatas “Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi” vāka.
Alfrēda Stinkula grāmatā “Mati sarkanā vējā” Māra Brašmane pieminēta kā fotogrāfe hepeningiem – jautriem uzvedumu, kaut ko starp teātri un pantomīmu, kas notika izbraukumos. Andris Grīnbergs un Māra Ķimele bija starp šo notikumu dalībniekiem un organizētājiem. Fotogrāfe atzīmēja, ka hepeningos uzņemtās fotogrāfijas viņa nav rādījusi foto klubos, kuros pārsvarā rādīti portreti un dabas noskaņas, tās bijušas svarīgas viņai pašai.
“Man tā brīža realitāte bija ļoti svarīga, jo visi cilvēki bija talantīgi un ļoti interesanti. Viss, kas notika, tas tiešām bija ļoti labi.
Protams, es mācījos fotografēt, es fotografēju visu, kas vien notika. Man tas bija ļoti svarīgi, bet par nākotni, par to, ka tas būs mans lielais nākotnes arhīvs, domu nebija.
Kaut vai tikai tāpēc, ka tā politiskā noskaņa, un tas laiks un uzskati un uzsvars bija pilnīgi cits. Nevarēja brīvi izpausties. Mēs varējām brīvi izpausties savā starpā, vai nu ģimenē vai draugu pulkā," laiku raksturoja Māra Brašmane. Arī fotoklubā, kurā darbojās, fotogrāfijas, kas bija svarīgi pašai, nerādīja. To arī nevērtēja,” skaidroja Māra Brašmane.
Atskatoties uz savas dzīves vietām
Izstāde Latvijas Fotogrāfijas muzejā tapusi pateicoties muzeja vadītājas Mairas Dudarevas aicinājumam. Daudzas izstādē esošās Rīgas fotogrāfijas pirms 18 gadiem bija skatāmas izstādē “Manā jaunības pilsētā”, taču šoreiz tās papildina Rīgā neredzētas mazpilsētu fotogrāfijas, kā arī attēli no Rundāles pils rekonstrukcijas. Rundāles pils muzejā Māra Brašmane vienpadsmit gadus strādāja par laboranti. Darba uzsākšana Rundālē bija arī fotogrāfes profesionālās dzīves saistīšana ar fotogrāfiju.
“Foto klubā Rīga, fotogrāfs Pēteris Vanags, kurš jau strādāja Rundālē, teica, ka viņam vajag laborantu. Un man jau bija, šķiet, 27 gadi, un es sapratu, ka nevar tā, ka es braukāju un strādāju pa melioratoru, ģeodēzistu un pa naktīm attīstu filmas. Tas nav nopietni. Un es sapratu, ka es vēlos pievērsties fotogrāfijai. Es ar prieku aizgāju uz Rundāli strādāt. Tur es iemācījos šīs profesijas visdažādākos darbus.
Pils bija jābildē no iekšpuses, no ārpuses, pagrabs, bēniņi, parks, meliorācija un priekšmeti.
Restaurācijas fotogrāfija ir ļoti tehniska, tur nav nekādas romantikas. Tik daudz, ka tie ir autentiski priekšmeti, tas ir tas skaistākais.
Tu iemācies strādāt ar gaismu. Viss bija man pašai jāattīsta un jākopē,” stāstīja Māra Brašmane.
Fotogrāfija stāstīja, ka viņai ir bijis svarīgi izstādē atspoguļot arī Rundālē aizvadīto laiku. Interesanti arī tas, ka tajā esošās fotogrāfijas būtiski atšķiras no tā, cik greznu un skaistu Rundāles pili mēs redzam šodien.
“Tā kā es strādāju Rundālē vienpadsmit gadus un man laimējās tur būt no 1973. līdz 1984. gadam, kad muzejs tikko bija nodibināts un tika sākta restaurācija. Tur bija vis kaut kas, tas bija liels, smags darbs, bet ārkārtīgi interesants. Tā bija gan profesionāla skola gan arī dzīves skola,” atzīmēja Brašmane.
Izstādē starp aizņemto pircēju, tirgus, transporta kustības un garāmgājēju piepildītu ielu urbānajiem skatiem redzami arī daudz bērnu portreti. Fotogrāfe atzina, ka šodien fotografēt palicis sarežģītāk.
“Tagad mums ir citi laiki. Mums ir niknais kapitālisms ar lielu brīvību, bet šī brīvība nu jau ir tik ļoti ierobežota. Par kaķiem, suņiem fotogrāfijās es nezinu, bet man ir daudz bērnu. Toreiz principā jau vienmēr cilvēkam patika. Padomju laikā nebija nevienam problēmas iepozēt, tas bija prieks. Viņš ierauga fotoaparātu un vēlas parādīt, kāds esmu, ko varu. Tas bija prieks visiem – viņiem un man. Un cilvēks un bērni jau ļoti labi redz, kurš ir labs un kurš nav. Tu sasmaidies, un mums iznāk burvīgi kadri.
Tagad ir sarežģīti, man ir jāsameklē, kur ir mamma, jāpiesakās, jālūdz atļauja, tad vai tas moments tur vēl ir, nezinu. Roka neceļas.
Jā, es bildēju savus radu bērnus, iznāk dažreiz labi foto. Bet es to gandrīz vairs nedaru," atzina Māra Brašmane. "Arī pilsētā cilvēki, lai arī jaunieši ir ļoti brīvi, liela daļa noskatās: “Ko viņa tur fotografē?” “Kas tur tāds ir?” Tāds aizdomīgums. Protams, mani interesē, kā pilsēta mainās, pa laikam arī kaut ko piefiksēju, bet tas vairs nav tā."
