1991. gada janvārī man bija seši mēneši, es nesapratu, cik nozīmīgu laiku piedzīvoja valsts, kurā piedzimu, un tās pilsoņi, mana mamma un tētis, kuri bija dažus gadus vecāki par Viestura Kairiša filmas "Janvāris" galvenajiem varoņiem. 1991. gadā Latvijā nav prezidenta, valsti vada Ivars Godmanis un kultūras ministrs bija Raimonds Pauls. 1991. gadā Latvijā vēl nav interneta un tikai dažiem izredzētajiem ir mobilie telefoni. Šo vairāk nekā 30 gadu laikā pasaule un Latvija ir turpinājusi attīstīties un pielāgoties dažādiem cilvēku izgudrotiem jaunievedumiem. Bet vienlaikus šis laiks ir pietiekoši tuvu, lai to varētu diezgan labi atcerēties, lai ap to būtu iespējams veidot atmiņu, stāstu un simbolu kopumu, lai ar to varētu identificēties. Par šo laiku jebkurš, kas to ir piedzīvojis, ir spējīgs stāstīt savu, personisku versiju par to, kā notika Latvijas neatkarības atgūšana, par pacilājošajiem un neizbēgamajiem notikumiem, kuros piedalījās manu vecāku paaudze un daudzi par viņiem jaunāki un vecāki Latvijas iedzīvotāji.
Šis vienlaikus personiskais, bet arī kolektīvais skatījums ir filmas "Janvāris" priekšrocība.
Filmā arī lieliski redzams, kā Latvijā pamazām ir ienākuši Rietumu kultūras produkti – filmas, rokmūzika, apģērbi, subkultūras un to margināļi – jauni priekšnosacījumi un izdarības, ar kuriem jaunieši var definēt savu personību. "Janvāra" galvenais varonis Jazis (Kārlis Arnolds Avots) vairākos brīžos filmā piemin arī kinematogrāfiskās atsauces – gan Džimu Džārmušu, gan Verneru Hercogu, gan arī Ingmaru Bergmanu – režisorus, kuriem arī viņš vēlētos līdzināties. "Janvārī" kino ir visur klātesošs, sākot no kasešu nomas, beidzot ar topošajiem kinorežisoriem, kas vēlas iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā, un Jaža tēvu, kurš vēlējās mācīties filmu skolā. Filmas varoņi dzīvo kino. Alises Dzenes atveidotais Annas tēls, šķiet, katrā žestā lieliski apzinās, ka ir filmas varonis. Jazis savukārt ar savu kameru izmisīgi mēģina atrast un veidot kaut ko, kas varētu kaut vai no attāluma līdzināties kino.
Līdzās diviem filmas galvenajiem varoņiem Jazim un Annai, kuru attiecības stāsta par pirmo mīlestību, iniciāciju pieaugušā dzīvē, radošo vecāku meklējumiem, mākslinieciskajiem eksperimentiem un vēlmi atrast savai personībai un savām interesēm atbilstošu attēlu valodu, ir vēl viens svarīgs "varonis". Tā ir kinokamera, kas ir Annas, Jaža un filmas sižeta viens no svarīgākajiem imperatīviem. Jazis jau no filmas paša sākuma cenšas ar kino kameras palīdzību dokumentēt vienības OMON veikto Preses nama ieņemšanu, Rīgas urbānās ainavas un vēlāk Annas skaisto un juteklisko klātbūtni. Kino kameru tāpat kā Jaža seju sasit omonieši, līdz visbeidzot to – kameru – Viļņā iznīcina Sarkanās armijas karavīri. Kinokamera ir fiksējusi šausminošos notikumus gan Lietuvas galvaspilsētā, gan Rīgā, kur dzīvību zaudēja Jura Podnieka kolēģi operatori Gvido Zvaigzne un Andris Slapiņš. Šo notikumu kadri ir redzami filmā. Kino kamerā neizbēgami turpinās filma, tikai uz priekšu un arvien līdzi vēstures un laika ritumam, un arvien tuvāk nāvei.
Laiks – nebeidzamā kinofilma, dzīve – lente ar sākuma un beigu uzņemšanas datumu.
Un cilvēka, kinooperatora, režisora, filmas varoņa centieni pieradināt šo mašinēriju, tās ritējumu padarīt saturiski un estētiski pēc iespējas patiesāku, tuvāku realitātei vai tieši pretēji, romantiskāku un interesantāku sev vai skatītājam, šie visi priekšnosacījumi, šķiet, sadzīvo "Janvārī". Šajā darbā dokumentālā realitāte no Podnieka filmām sadzīvo ar mizanscēnu par jauna cilvēka mīlestības mokām, identitātes meklējumiem un vilšanos sevī. Filma attēlo kino kā laika un realitātes fiksēšanas veidu un kino kā romantiski estētisku stāstu, interpretāciju par kādreiz piedzīvoto. Šīs divas pieejas – neparasta saspēle starp skaudru īstenību, bīstamu realitāti un mazliet patētisku pārdzīvojumu sadzīvo "Janvārī" un maigi baltos un zilganos ziemas toņos, izcilā mūzikas pavadījumā, dialogā starp personisko un vēsturisko, stāsta stāstu.
Šis stāsts nav par drosmi, apņēmību, varonību, nevainojamu, izcilu personību, kādu Holivudas vai "Dvēseļu puteņa" cienīgu kino pieminekli, idejas vai nācijas personifikāciju. Tas ir par ordināru, brīžam pat ne pārāk simpātisku, mazliet naivu puisi no Latgales, kurš pats sevi nepazīst, kurš ir iemīlējies un vēlāk cieš ilgas pēc zaudētās mīlestības. Viņš cenšas kaut ko pateikt, viņš cenšas patikt un iekļauties savu vienaudžu aktivitātēs. Viņš ir vērotājs, viņš ir greizsirdīgs, viņš ir mazliet bezpalīdzīgs, viņš kaut vai ies Padomju armijā, vienalga. Līdz pat filmas noslēdzošajam posmam šim tēlam, šķiet, nav ne pārliecības, ne apņēmības, ne viedokļa. Viļņā vai tuvumā Preses namam viņš nenonāk tāpēc, ka to īpaši vēlētos, vai vadītos pēc kādas īpašas politiskas motivācijas, rodas iespaids, ka tā ir apstākļu sakritība. Draugs saka: ejam – ejam; meitene ir Viļņā – braucu; jāiet armijā – nogriežam matus. Taču, filmai tuvojoties noslēgumam, Jazis pamostas. Vecrīgā viņš atrodas īstajā vietā un īstajā laikā, tieši tur, kur viņam ir jābūt, sajūta, ko, iespējams, 1991. gadā izjuta daudzi cilvēki, kuri atradās krastmalā.
Un viņa iekšējos pārdzīvojumus, kuri ir mazliet kaitinoši, jo mazliet pazīstami, kā ar slotu aizslauka kaut kas, kā priekšā jebkas kļūst nenozīmīgs.
Nonākot Viļņā Asiņainās svētdienas notikumu epicentrā vai Bastejkalnā barikāžu laikā, dokumentējot notiekošo, saskaroties ar nāvi, visas šīs iekšējās cīņas un pārdzīvojumi zaudē jebkādu nozīmi.
Jura Podnieka (kura netiešā klātbūtne caurauž filmas sižeta pavērsienus) 1986. gadā veidotā filma "Vai viegli būt jaunam?" kino-patiesības jeb cinema-vérité portretējumā mūs iepazīstina ar "Janvāra" varoņu un arī paša filmas režisora Viestura Kairiša laikabiedriem, sava laika vērotājiem. Viņiem ir ļoti daudz kas par to sakāms. Viens no viņiem vēlas kļūt kinorežisors, un, līdzīgi kā Jazim, (un iespējams arī pašam filmas režisoram) arī viņā jūtama vēlēšanās filmēt tādas mākslas filmas kā Tarkovskim. "Janvāris" nav ne Tarkovskis, ne arī Podnieks, taču, pateicoties filmas sižeta un tēlu autentiskumam, kas ir tās lielākā priekšrocība, arī kinorežisoram Viesturam Kairišam ir izdevies radīt interesantu, skaistu un pilnīgu kinodarbu, kurā laba aktierspēle mijas ar brīnišķīgu, dzīvu vizuālo valodu.
Aizsalusī "cerību jūra", ko piemin Jura Podnieka "Vai viegli būt jaunam?" varonis, šajā filmā pamazām atkūst, un nekam citam vairs nav nozīmes.
Pavisam drīz tajā patiešām būs iespējams "nopelst"!
