ĪSUMĀ:
- Igauņu rakstnieka Indreka Hargla iedvesmas un rokraksts, radot detektīvromānu sēriju "Aptiekārs Melhiors".
- Igaunijā iemīļots, Latvijā svešs – vai filmas panākumi to mainīs?
- Kaislīgie viduslaiki – vairāku detektīvu romānu autoru pieturpunkts, bet Latvijā tā ir brīva niša.
- Latvijas mākslinieku ieguldījums filmas veidošanā – no pogām un galvassegām līdz pašmāju aktieriem.
- Dublētā teksta tulkošanas īpatnības – kā vārdi iegulst aktieru mutēs.
- Kūtrie latviešu kino gājēji un iespējamais turpinājums.
Igauņu Šerloks Holmss
Pirmais "Aptiekāra Melhiora" sērijas romāns Igaunijā iznāca 2010. gadā. Darbības laiks – 15. gadsimta sākums, vieta – viduslaiku Tallina jeb Rēvele. Jaunais Melhiors ir pilsētas aptiekārs ar Šerloka Holmsa cienīgu spēju atšifrēt noziegumus. Kā kādā Igaunijas Literatūras centra rīkotā pasākumā stāsta detektīvromānu sērijas autors Indreks Hargla, viņš šeit redzējis brīvu un ļoti pateicīgu nišu darbam. Daudzviet pasaulē izplatītajā vēsturiskā kriminālromāna žanrā trūka darbu igauniski, un Hargla nolēma iemēģināt roku.
"Viduslaiku Tallinā nebija policijas. Nevienam nebija pienākuma sākt izmeklēšanu. Ja kāds tika nogalināts, parasti tas tā arī palika, ja vien nebija tiešu liecinieku un ziņotāju," viņš stāsta. Tā arī dzima ideja par apķērīgo aptiekāru Melhioru.
"Patiesībā Hargla ir un pirms Melhiora galvenokārt bija zināms kā ļoti spēcīgs un pazīstams zinātniskās fantastikas un fantāzijas autors," stāsta tulkotāja Maima Grīnberga. "Viņš Igaunijā ir saņēmis neskaitāmas šīs jomas balvas "Stalkers". Hargla ir ļoti ražīgs autors: viņam ir fantastikas stāsti, visādas alternatīvās vēstures, vairāki romāni. Ir lasītāju loks, kuram viņš ir ļoti pazīstams un svarīgs autors, bet "Melhiori" ir tie, ar ko viņš iekaroja plašāku publiku."
Melhiora ceļi Latvijā
Pēc izglītības jurists un ilgus gadus strādājis Igaunijas Ārlietu ministrijā, Indreks Hargla tikai pēdējos desmit gadus ir pilna laika rakstnieks. "Aptiekāra Melhiora" sērijā iznākušas nu jau septiņas grāmatas, no kurām latviski tulkotas trīs. Maima Grīnberga latviskoja pirmās divas un tulkoja arī filmu.
"Liekas, ka es pati piedāvāju "Zvaigznei" šo romānu. Igaunijas Literatūras centrs laikam bija tas, kurš tulkotājus iepazīstināja, ka ir iznācis šāds romāns, kas Igaunijā ir ļoti iemīļots. Man likās, ka varētu pamēģināt, lai gan pati neesmu detektīvu lasītāja un mani īpaši neinteresē šis žanrs. Tā arī tas notika,
"Zvaigzne" pat bija uzaicinājusi Harglu uz Latviju, notika divas tikšanās ar lasītājiem, un, man par lielu pārsteigumu, bija tiešām daudz aizrāvušos cilvēku. Sajūta bija tāda, ka tā lasošā publika ir, bet acīmredzot lasītāju nebija pietiekami, jo [izdošana] iestrēga.
Tagad kolēģe Daila Ozola ir iztulkojusi trešo grāmatu, un var jau būt, ka, pateicoties filmām, tiks iztulkotas arī pārējās četras," spriež Grīnberga.
Brīvā literatūras niša – kaislīgie viduslaiki
Viņa tulkojusi arī igauņu vēsturiskā romāna žanra dižgara Jāna Krosa darbus, taču ar Harglas rokrakstu paralēles nevelk. Tikmēr ietekmes no Jāna Krosa monumentālās "Stūrgalvības hronikas" saskata vēsturnieks Andris Levāns, kura zinātnisko interešu lokā ir viduslaiki.
"Pats Indreks Hargla gan kādā intervijā bija teicis, ka viņa favorīts ir Agata Kristi un Erkils Puaro. Tā varētu būt, jo Melhiorā tiešām satiekas daudzu pēddziņu, okšķeru un asu prātu īpašības," vērtē Levāns. "Tās ietekmes Harglas romānā ir, no vienas puses, Jāns Kross. Būtu dīvaini, ja tā nebūtu, jo viņa stāsts par Baltazaru Rusovu – manuprāt, šī ietekme ir ārkārtīgi spēcīga, lai gan autors teicis, ka viņš cenšas ne no viena neietekmēties. No otras puses, redzu arī līdzības ar Umberto Eko "Rozes vārda" slaveno okšķeri Viljamu no Bāskervilas, kurš darbojas kādā klosterī 14. gadsimta sākumā. Un, protams, Arturs Konans Doils un "Šerloks Holmss"."
"Aptiekāra Melhiora" darbības laiks ir 15. gadsimta pirmā puse, kad tagadējās Igaunijas un Latvijas teritorija ir Livonijas sastāvā. Livonijai un Baltijas jūras reģionam tas ir dinamisks laiks, kurā notiek daudz politisku kaislību, stāsta vēsturnieks.
"Mēs varētu iedomāties aptiekāru Melhioru ļoti raibā kompānijā. Piemēram, tur varētu būt tāds reāls personāžs kā tirgotājs Hildebrants Fekinhūzens, kuru uzrunājot, viņš varētu nopirkt no tālām zemēm vestās lietas un virces savai aptiekai. Vēl tur varētu būt gan Rēveles un Rīgas domkungi, kuri viena daļa tobrīd grib atstāt Livoniju, jo viņu dzīvības ir apdraudētas: tur ir konflikts ar Vācu ordeni. (..) Peripetijas starp konkrētiem vēsturiskiem personāžiem bija ārkārtīgi samezglotas. Rēvele tobrīd ir ierauta ārkārtīgi dinamiskā laikā," teic Levāns.
Lai gan pats aptiekārs Melhiors ir rakstnieka izdomāts tēls, romānos netrūkst arī reālu vēsturisku personību un konkrētu Tallinas vietu, kuras tūristi šodien apskata arī speciālās ekskursijās "Pa Melhiora pēdām".
Andris Levāns ar interesi izlasījis pirmās latviski iznākušās grāmatas un secina, ka Latvijas literatūrā analogu nav: "Ja mēs runājam par ļoti spilgtiem pēddziņiem, detektīviem – noteikti nē. Arī, ja runājam par vēsturisko romānu – jā, arī latviešu literatūrā ir vēsturiskā romāna tradīcija, par to interesanti rakstījis vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, bet, lai es teiktu, ka mums būtu ļoti spēcīgs vēsturiskais romāns tieši par viduslaiku posmu, noteikti nē. Vienīgais, kas man nāk prātā, ir Jāņa Mauliņa "Pēdas", kas ir fantastisks darbs, bet tas jau ir 17. gadsimta sākums, nevis viduslaiki. Tā ka te ir iespēja izpausties kādam radošam romānu autoram, kurš vēl sev nav atklājis šo lauku."
"Aptiekāra Melhiora" ekranizāciju vēsturnieks vēl nav redzējis, jo latviski tā uz ekrāniem nonāk tikai šonedēļ – vairāk nekā gadu pēc pirmizrādes Igaunijā.
Pat pogas ar rokām taisītas
Filmā ir arī būtisks Latvijas mākslinieku ieguldījums. Latvijā gatavoja vairumu dekorāciju, filmā spēlē latviešu aktieri Juris Strenga un Gatis Gāga, un filmas māksliniece ir Kristīne Jurjāne. Viņai tā bija pirmā sadarbība ar igauņu kolēģiem un režisoru Elmo Nīganenu.
"Man laikam palīdzēja tas, ka Nīganens ilgstoši ir bijis Jaunā Rīgas teātra (JRT) draugs Tallinā, viņi ir pazīstami ar Alvi Hermani," stāsta māksliniece, kura daudz strādājusi JRT un Hermaņa iestudējumos. "Līdz ar to viņš diezgan droši man uzticējās, jo apmēram zināja veidu, kā es strādāju."
Filmas uzņemšana notika Covid pandēmijas pirmajā gadā, ar daudziem šķēršļiem un ierobežojumiem. Lai radītu autentiskus viduslaiku tērpus, kas izskatītos dabiski un šodienīgi, Jurjāne ar komandu pavadīja daudzas stundas, pētot gleznas un iepazīstot cilvēkus, kuriem viduslaiki ir patiesa aizraušanās:
"Man patīk izpētes process un aizrauj dokumentālās liecības, ko var iegūt, bet viduslaikus nav iespējams iemācīties no fotogrāfijām.
Protams, [pētījām] visu glezniecību, sākot ar Džoto, Fra Andželiko, Mazačo... Jā, ne tikai vācu un tuvākā Baltijas reģiona gleznotāji, bet arī itāļi un spāņi. Jo skaidrs, ka viņi tajā laikā ceļoja – iespējams, vēl trakāk nekā mēs mūsdienās, un drēbes viņiem varēja būt ar dažādiem iespaidiem ne tikai no Baltijas, bet arī no Vācijas un Itālijas. Tad es iepazinos ar brīnišķīgu viduslaiku mīlētāju Lauru Aksiku, kura vēlāk kļuva par vienu no drēbniekiem, kas šuva kostīmus galvenajiem varoņiem. Lielākā daļa galveno varoņu kostīmu ir šūti ar rokām – tieši tāpat, kā to darīja viduslaikos. Filmā to arī var labi redzēt, ka mums pat pogas ir ar rokām taisītas."
Savukārt Guna Zommere ar rokām gatavoja daudzus pārus viduslaiku ādas kurpju, dominikāņu mūks tēvs Sergejs iedeva piegriezni mūka tērpam. Viduslaiku vēstures rekonstrukcijas kluba "Rodenpoys" biedri ļāva iejusties kauju tērpos.
Māksliniece Kristīne Jurjāne atklāj:
"Mēs pašas, meitenes, arī pilnībā ieģērbāmies tajos viduslaiku kauju tērpos, kas ir ārprātīgi smagi. Ārprātīgi smagi! Bet, pirms ieģērbt tajos aktierus, mēs, protams, tos vispirms izmēģinājām pašas uz sevi."
Kostīmu meistarēm bijusi arī speciāla meistarklase viduslaiku sieviešu galvassegu siešanā.
"Ir daudz portretu, kuros ir ļoti smalki portretēta tikai sievietes galva ar visu to sējumu. Tur pat var redzēt, ka bagātākajām priekšējā maliņa ir izšūta un uz priekšējās daļas ir kāda pērle. Arī mēs tām bagātākajām sievietēm galvassegas priekšā likām vēl arī kādas rotiņas. Lielākā daļa bija tiešām mūsu pašu skrupulozs darbs pie kostīmu laikošanas. Mēs tiešām nelaidām projām nevienu meiteni, kamēr nebijām izdomājušas precīzi viņai piederīgu sējumu un to, kā matus apakšā sataisīt. Mēs ļoti rūpīgi ar manām kostīmu meitenēm – Ievu [Kupcāni], Bertu [Vīlipsoni] un Baibu [Litiņu], kuras dzīvoja reizē ar mani Tallinā un bija pat vairāk par mani Tallinā – mēs tiešām nelaidām garām nevienu, kamēr nebijām rūpīgi piemeklējušas skaistu dizainu, lai tas cilvēks izskatās īpaši," teic Jurjāne.
Jāzina – cik ātri kustās mute
Filmu triloģijas budžets ir vietējās kinoindustrijas mērogiem iespaidīgs – seši miljoni eiro. Filmā piedalās septiņas producentu kompānijas no trim valstīm. Latviju pārstāv "Film Angels Studio", kas iepriekš ar igauņiem strādājuši arī filmās "Ātrie igauņu puiši" un "Suflieris". Te kāds mazliet neierasts pavērsiens: līdzīgi kā "Suflieris", arī "Aptiekārs Melhiors" ir nevis vienkārši tulkots, bet dublēts latviski.
Filmas ieskaņošanā latviski piedalījušies tādi aktieri kā Egons Dombrovskis, Jana Čivžele, Kaspars Znotiņš un citi. Interesanti, ka aktieri atlasīti arī vizuāli līdzīgi saviem igauņu kolēģiem, lai gan dzirdamas tikai balsis. Producents Jānis Kalējs lēmumu dublēt filmu skaidro ar vēlmi sasniegt vairāk latviešu skatītāju:
"Tas ir tāds fenomens, ka tieši kaimiņu valoda mūsu ausij liekas jocīga, sevišķi igauņu, bet arī lietuviešu savā ziņā. Ir bijuši dažādi viedokļi, ir arī cilvēki, kas saka – nē, vajag lasīt subtitrus. Taču tas ir apgrūtinoši, sevišķi, ja ir viskautkas tik krāšņs un gribas skatīties. Ar igauņu valodu mūsu auss nevar atrast nekādu saistību, un, ja tu palaid garām un neizlasi vienu tekstiņu, var pazust arī visa ideja. Arī es pats dublēšanas laikā atklāju nianses, ko biju palaidis garām."
Dublēšanas process studijā bijis laikietilpīgs. Kalējs mazliet atklāj aizkulises: "Tam, kurš ierunā, ir priekšā konkrētā filmas epizode, skaņu režisors sēž citā telpā, reizēm arī es sēdēju klāt un palīdzēju aktieriem uzķert intonāciju, tēlu. Mēģina, kamēr visi saka – tas derēs, nākamo!"
Filmas tulkotāja Maima Grīnberga stāsta, ka tulkot tekstu dublēšanai ir citādi, nekā latviskot subtitrus. Jādomā arī par to, kā vārdi ieguls aktieru mutēs. Tāpēc tulkojot viņa to skaļi lasījusi sev priekšā: "Teksta daudzums kadrā arī mainās, un tad es arī mēģinu saprast, vai muti var tik ātri izkustināt, lai to ierunātu. Tas ir interesants process!"
Vai būs turpinājums?
Vai latviski būs jātulko arī pārējās divas "Melhiora" triloģijas filmas, vēl nav zināms. Producenti atzīst – to noteiks arī skatītāju apmeklējums.
Pēc skaitļiem latvieši ir daudz kūtrāki kino gājēji nekā igauņi, stāsta "Film Angels Studio" vadītājs Ivo Ceplevičs: "Mans līdz šim lielākais projekts "Homo Novus" – ar visu to, ka tā bija simtgades filma, Anšlavs Eglītis un ar visu to saistītā publicitāte – bija viena no skatītākajām simtgades filmām ar, ja nemaldos, 88 tūkstošiem kino skatītāju. Bet "Melhiora" pirmajai filmai Igaunijā bija 120 tūkstoši. Mūsu iepriekšējam kopdarbam "Suflieris", kas Igaunijā bija ar nosaukumu "O2", bija 130 tūkstoši, bet Latvijā to noskatījās astoņi tūkstoši. Tā, protams, bija super vilšanās, bet, ja paskatāmies uz kopējo kino apmeklējumu Latvijā pagājušajā gadā, uz visu Latvijas filmu fona mēs bijām otrā filma pēc rezultātiem."
Filma "Aptiekārs Melhiors" Latvijas kinoteātros nonāks šonedēļ un sākumā būs skatāma septiņās pilsētās. Seansu vietas un citas ziņas par filmu latviski apkopotas vietnē melhiors.lv.
