Viņi iejūtas precēta pastnieku pāra lomā, kuru attiecībās sāk ielauzties Alvīnes strauji progresējošā Alcheimera slimība. Bet Alvīnes mūža sapnis turpina būt ceļojums uz Romu, ko Ernests viņai savulaik apsolījis.
Ideja filmai piedzimusi no personiskas pieredzes, jo arī Elzas Gaujas vecmāmiņai ir Alcheimera slimība, un viņa bijusi klāt tās attīstības gaitai no pašiem pirmsākumiem.
Tas kopumā ir aktuāls stāsts daudzām ģimenēm, jo, paaugstinoties vidējam mūža ilgumam, ar atmiņas traucējumiem saskaras arvien vairāk cilvēku.
Tieši ar Elzas Gaujas jaunās filmas pirmizrādi 11. janvārī sāksies jaunais pašmāju kino gads.
Baiba Kušķe: Es saprotu, ka stāsts jums ir ļoti personisks. Kāpēc jums bija svarīgi it kā vēlreiz to izdzīvot, jo tā tomēr ir smaga pieredze. Vai filmas veidošanas procesā bija kas dziedniecisks?
Elza Gauja: Laikam. Jā, kaut kas dziedniecisks tajā bija. Arī filma savā ziņā ir par to, ka mēs it kā gribam no tā izvairīties, mums ir ļoti grūti samierināties ar to, ka tā notiek vecumā. Ir Alcheimers, bet ir arī visādas citādas slimības, un novecošana diemžēl ir dabiska dzīves sastāvdaļa. Man pašai vecmāmiņas slimību bija grūti pieņemt, bet viņa pati to nepieņēma vispār, pat atteicās par to runāt, līdzīgi kā filmā. Viņa uzskatīja, ka viņai viss ir kārtībā, un vienā brīdī tu to cilvēku zaudē un tev kaut kā ir jāsamierinās ar to, kas tas cilvēks reizē ir citāds un reizē tas pats.
Viens no vēstījumiem, ko es sev paņemu, ir – neatlikt lietas. Neatlikt sapņus, savas ieceres, jo mēs nezinām, kas notiks rīt…
Jā, šis vēstījums man bija ļoti svarīgs. Neko neatlikt. Un tas neattiecas tikai uz senioriem, bet uz visiem, arī jauniešiem.
Es ar vecmāmiņu, teiksim, neaizbraucu ceļojumā, kad bija iespēja, un man ir ļoti žēl tagad. Viņa ik pa brīdim teica – Elza, aizbraucam kaut kur – es vēl nezināju, ka viņa ir slima tajā brīdī. Es kā jauniete, aizņemta ar citām lietām mūždien, teicu – nu, gan jau, gan jau, vēlāk, vēlāk, tagad ne. Un vienā brīdī pēkšņi kļuva par vēlu.
Kāds filmā ir pastkartes no Romas noslēpums? Tur ik pa laikam parādās tāda pastkarte bez adreses.
Es pati esmu strādājusi pastā pirms ļoti ilga laika par pastnieci īslaicīgi un zinu, ka pastā reizēm iemaldās kaut kādi mistiski sūtījumi, kaut kādas kartītes, uz kurām nav virsū adreses. Un šeit tā simbolizē to sapni par Romu vizuālajā izpausmē.
Vai arī pasts filmā nav plašāks simbols?
Man liekas paradoksāli, ka cilvēki, kuri gandrīz nekur nav bijuši ārpus Latvijas, ir tie, kas iznēsā vēstules, kas nāk no visurienes. Paradokss tajā profesijā. Un, protams, pastnieks ar Alcheimeru, tas arī ir diezgan pretrunīgi.
Uzreiz bija skaidrs, ka galvenajās lomās būs Indra Burkovska un Jānis Jarāns?
Nē, mums bija garas, ilglaicīgas proves. Mēs provējām dažādus aktierus, sākumā pa vienam. Un pēc tam sākām skatīties, kāda veidojas tā savstarpējā ķīmija starp aktieriem. Mēs testējām dažādas aktieru kombinācijas un beigās tiešām nonācām pie Jāņa un Indras kā visspēcīgākā pāra.
Es teiktu, ka filma ir tomēr gaiša…
Jā, mēs centāmies saglabāt gaišu skatījumu un, es domāju, ka tā ir lielā mērā tomēr filma par mīlestību un nevis slimību. Par to, ko cilvēki gatavi mīlestības vārdā darīt. Jā, arī par sapņu neatlikšanu un arī par samierināšanos. Nevajag no problēmām bēgt, jāskatās tieši acīs, tad mēs varbūt iegūtu vairāk.
Vide ir Rīga, Purvciems?
Jā, Purvciems. Filmējot, mēs, protams, mānījāmies – kā jau kino, jo līdzās Purvciemam filmējām arī Pļavniekos, Bolderājā. Un, protams, Romā.
