Šis gads festivālam bija īpašs, jo pēc gandrīz 35 gadu pārtraukuma Rīgā viesojās ietekmīgais dokumentārists Ross Makelvijs. Viņš kļuva slavens ar 1986. gada filmu "Šermana maršs" jeb "Šermana karagājiens" ("Sherman’s March"), ko dēvē par izcilu cinéma vérité jeb patiesā kino paraugu. Apzīmējums "patiess" tiek izmantots, jo šī virziena piekritēji tiecas uz objektīvas patiesības atainošanu – un tas nozīmē arī atzīt filmēšanas fakta klātbūtni.
Ja klātesoša ir kamera, tad klātesošs ir arī kameras turētājs, līdz ar to objektīvā filmas realitāte atzīst filmas veidotāja subjektīvo uztveri. Tas ir, šīs filmas bieži ir pašrefleksīvas. Vērojot pasauli, filmdaris vēro pats sevi.
"Šermana maršā" tā vietā, lai veidotu filmu par ģenerāli Viljamu Šermanu un viņa nežēlīgo karagājienu ASV dienvidos, Makelvijs runā par savām mīlas dzīves neveiksmēm, kodoldraudiem un dzīvi dienvidu štatos.
Līdzīgā formā veidotas arī citas Makelvija filmas. Viņš filmē savu ģimeni, mājas, pats sevi, un šis materiāls vienmēr ir novietots blakus kādai plašākai tēmai. Vai tas būtu aukstais karš, tabakas industrija, vai Berlīnes mūris, tas vienmēr parādīsies caur režisora dzīvi. Tā vijas cauri visam, ko viņš dara. Protams, jebkura kino veidotāja dzīve un personība ietekmē viņa darbu, tomēr daži par to runā atklātāk nekā citi. Skatītājs iepazīst Rosa draudzenes, ģimeni un mīļākās, vēlāk arī sievu un dēlu. Tieši caur šo tuvību viņa filmas kļūst vispārcilvēciskas, kaut arī amerikāniskums un vīrieša pieredze dominē. Jo tuvāk viņam, jo tuvāk viņa filmām. Varbūt tāpēc Austrumeiropas sievietei interesantākais Makelvija darbs šķiet "Kaut kāda saistība ar mūri" ("Something to Do With the Wall", 1991), kurā viņš dokumentē Berlīnes mūri tieši pirms un pēc tā nojaukšanas, pievēršoties aktīvistiem, tūristiem un vienkārši dīvaiņiem, kuri savas dienas vada mūra ēnā. Šo filmu viņš veido kopā ar sievu, kuras parādīšanās absolūti sajūsmina Rosa ģimeni filmā "Nenoteikts laiks" ("Time Indefinite", 1993), jo nu beidzot viņa dzīve ir normalizējusies.
Kino vienmēr ir par dzīvi. Tāpēc festivāls, tēmu izceļot, pievēršas ikdienai, tai dzīvei, ko mēs dzīvojam starp tiem mirkļiem, par kuriem varētu taisīt filmas.
Atklāšanas filma "Saules pulkstenis" ("Päikeseaeg", 2023) šajā tematikā ievada precīzi. Režisore vēro cilvēkus Igaunijas pierobežā netālu no Krievijas, seko tiem rotaļās un ikdienas rūpēs, kas pastāv harmonijā ar gada ritumu. Līdzīgi – tikai nevis vienas, bet desmit gadu garumā – galīciešu režisore Area Erina veido vecas, laukos dzīvojošas sievietes portretu filmā "Aurora" (2023). Aurora gatavo ēst uz dzīvas uguns, jo uz gāzes plīts gatavots ēdiens viņai negaršo, grumbainiem pirkstiem sien vīnogulājus un ūdens vietā dzer vīnu. No večiņas Igaunijā viņu šķir visa Eiropa, taču kustības, ar kādu viņas salauž zarus vai ieceļ kājas gultā, viņām ir vienas.
Lauku mājas pavardā degošā uguns ir siltuma avots, taču tai var būt arī iznīcinošs spēks. Vulkāna izvirdums Kanāriju salās tiek fiksēts valdzinoši skaistos kadros, kamēr filmas "Apdzīvotais vulkāns" ("Un volcán habitado", 2023) skaņu celiņš satur draugu kompānijas balss ziņas, kurās viņi dalās savā pieredzē. Vismaz viens no viņiem izvirdumā zaudē savas mājas. Vulkāns plosās ilgi. Cilvēki nemitīgi slauka pelnus no saviem īpašumiem, aiz logiem redzama sarkana gaisma, un katastrofu pavada dažādas spekulācijas. Ātri vien filma izrādās nevis par izvirdumu kā tādu, bet par tā uztveri. Kadrā pēc kadra redzami cilvēki, kas meklē labākos leņķus fotogrāfijai; katrs ir dzirdējis kaut ko citu par lavas virzību vai krāteru atvēršanos, notiek sadursmes starp tiem, kuri klausās oficiālo informāciju, un tiem, kam brālēns vai kaimiņš ir teicis ko atšķirīgu. Taču galu galā visam cauri vijas vēlme palīdzēt. Būšana blakus saviem tuvajiem, kuri nonākuši nelaimē.
Dzīve turpina ritēt arī Basku reģiona aitkopjiem filmā "Vilku bars" ("Pizti bat agian", 2023), kuriem iespējamas katastrofas vēstnesis ir tuvumā manītais vilks. Plēsējus dodas meklēt gan mednieki, gan pētnieks, kura izvietotajās kamerās zvērs naktīs parādās. Taču filma vēro nevis saspringuma un nemiera mirkļus, bet gan tieši to, kā ikdiena turpina pastāvēt. Aitkopei jāiet slaukt aitas, siet sieru, dedzināt kūlu un zvanīt vietējam ieņēmumu dienestam ar jautājumiem par nodokļu atskaites aizpildīšanu. Mednieki turpina iet medībās, viņiem tikai vairāk jāuzmana savi suņi, toties pētnieks, ieguvis vajadzīgos datus, varēs doties tālāk. Un ar laiku drauds – kura eksistence ir tikpat dabīga kā tā neesamība – paliek otrajā plānā, jo pasaulē nāk jauna dzīvība.
Serbi filmā "Flotācija" ("Flotacija", 2023) ir aktīvāki sevis aizstāvībā. Viņu ikdienu apdraud ne vien pilsētas raktuvju pārdošana ārzemniekiem, bet arī neredzami pūķi, kurus iznīcināt var tikai ar specifisku uguns rituālu. Pavisam reālās finansiālās problēmas, kas saistītas ar raktuvju darbinieku tiesību neievērošanu, pastāv līdzās paaudzēs pārmantotajai pūķu apkarošanas tradīcijai. Kamēr filmas centrā esošās ģimenes vecākais dēls izrādās vienai no režisorēm, staigādams bez krekla, viņa ģimenes sievietes cīnās par taisnīgu attieksmi pret kalnračiem, kuri uztur šīs pilsētas ekonomiku. Bet vectēvam ir jāpaspēj nodot savas zināšanas tālāk, lai ar viņu nebeigtos pūķu dedzināšanas tradīcija. Kas zina, kāda nelaime celtos, ja tiem ļautu brīvu vaļu.
Pie sildošās, vienojošās liesmas atgriežas filma, kuras nosaukums tieši par to arī liecina – "Degošā uguns" ("Füür brännt", 2023). Ap ugunskuriem pulcējas dažādu vecumu jaunieši, kuri, it kā kameras nevēroti, brīvi pauž emocijas un viedokļus. Apbrīnojamā atklātība atbruņo, liekot noticēt, ka arī skatītājs sēž ar viņiem kopā – vai varbūt vēro viņus no tumsas ārpus uguns izgaismotā lauka.
Kameras attiecības ar skatītāju un arī ar filmas varoņiem ir viena no tēmām, par ko vienmēr nākas domāt dokumentārā kino sakarā. Kaut gan asociatīvi un sajūtu līmenī visas festivāla filmas ir savienotas, filmveides pieeja tām ir ļoti atšķirīga.
"Degošā uguns" un "Saules pulkstenis" izliekas, ka skatītājs ieskatās pasaulē caur laika robežas pārvarošu logu tā, it kā kamera būtu neredzama. "Vilku bars" ietur līdzīgu nostāju, taču kazlēna parādīšanās šo sienu lauž, jo aitkope sāk skaidrot kameras turētājam – līdz ar to arī skatītājam –, no kurienes tas pie viņiem nonācis. Savukārt "Auroras" režisorei kamera ir gandrīz vai traucēklis, jo visu laiku ir jāiesaistās lauku darbos, jāpalīdz savas filmas varonei.
Itāļu filma "Stiprais vīrs no Burengas" ("The Strong Man of Bureng", 2023) ir veidota kā klasiska dokumentārā filma, kurā ir galvenais varonis – Esa, kurš vienīgais no Burengas ciema Gambijā izrāvies līdz Eiropai un no kura tagad atkarīga viņa ģimenes iztika –, un šis varonis runā ar kameru, nevis ar režisoru. Viņš stāsta savu stāstu, kas no veiksmes virsotnes strauji nogāžas bezdibenī, kad itāļu dienesti aiztur Esas pasi, liekot viņam vairāk nekā gadu dzīvot kā bezpajumtniekam Romas nomalē. Šeit režisors ir spiests iesaistīties, izvērtēt savu uzdevumu būt atsvešinātam vērotājam. Viņš nes Esam ēdienu, cenšas palīdzēt ar dokumentu atgūšanu, taču pats filmā nekad neparādās. Un beigās, kad Esa – it kā viens pats – ir ticis ārā no visdziļākās bedres, viņš ir cerību pilns – jo viens stāsts ir beidzies un sāksies nākamais. Viņš ir stiprs nevis tāpēc, ka uzturēja savu ģimeni vai izdzīvoja lielas grūtības, bet gan tāpēc, ka uguns viņā atsakās nodzist.
Pavediens, kas ne pirmo gadu vieno visas Rīgas Pasaules filmu festivāla filmas, ir cerība.
Cerība, ko dod turpināta dzīve un līdzāspastāvēšana un kuru var rast gan filmās, gan sarunās, gan pilnā kinozālē ar cilvēkiem, kuriem rūp ikdiena. Svinēt dokumentāro kino nozīmē svinēt dzīvi.
