"Daiļās Marijas" centrālais tēls ir gleznotājs Johans Būmanis. Ierosmi šim varonim Inguna Bauere radusi, lasot mākslinieka Johana Heinriha Baumaņa (1753–1832) dzīvesstāstu, bet īpaši spēcīgu iedvesmas dzirksti uzšķīlusi Šveices gleznotājas un grafiķes Andželikas Kaufmanes (1741–1801) glezna "Flora". Taču divās pirmajās cikla grāmatās rakstniece apzināti centusies saglabāt pēc iespējas vairāk vēsturisko faktu un iespējamās patiesības, bet "Daiļajā Marijā" rakstniece ļāvusi vaļu fantāzijai.
Par ko ir romāns? Tas ir par cilvēku likteņiem 18. gadsimtā. Par aristokrātiem – muižniekiem, baroniem, grāfiem –, un vienkāršajiem ļautiņiem, kuriem uzvārdos nav "fon" un kuru dzīslās neplūst zilās asinis.
Un tomēr – par spīti principam, ka kārtas nedrīkst sajaukties, muižniekiem tomēr ik palaikam gadās kāda dēka ar zemāku ļaužu meitenēm un šajos sakaros dzimst negribēti, slēpjami bērni, kuru pieteikšanās šajā pasaulē ir kauns un negods, ja vien situācija laikus netiek optimizēta, mazuļus atdodot kādiem bezbērnu pāriem… dažkārt arī augstdzimušo ļaužu namos.
Šādi Inguna Bauere savērpusi iespaidīgu intrigu ap dvīņu meitenītēm, kas piedzimušas kādas muižas dārznieka meitai sakarā ar traki greizsirdīgu jaunu muižnieku. Šādi bērni nav vēlami, tāpēc "Kurzemes hercogistes divas Lotiņas", kā es viņas nosaucu, mātei atņem un nošķir. Turpmākās dzīves gaitas meitenēm risinās katrai savā, pilnīgi atšķirīgā pasaulē, kurā visvairāk ir skaistu cerību, kuras jau nākamajā mirklī tiek sagrautas. Jāpiebilst, ka šī nav vienīgā "zilo asiņu" līnija romānā "Daiļā Marija"; augstdzimušie kungi pret bērnu radīšanu ārpus laulības mēdz būt tik nevērīgi, ka liktenim un Ingunai Bauerei labpatīk savest kopā cilvēkus, kuri paši nezina, ka ir radinieki.
Romānu lasīju ar aizrautību, man ļoti patika autores lietotā seno laiku valoda. Ik pēc brīža pieķēru sevi domājam, ka te nu gan iznāktu lielisks seriāls vai spēlfilma ar Latvijas ainavu un Jelgavu fonā, izmetot līkumu arī līdz Amsterdamai, kur gleznošanu pie vecmeistara apguva jau pieminētais gleznotājs, mācītāja dēls Johans Būmanis. Arī viņš ir viens no nemīlētajiem, negribētajiem bērniem šajā romānā, taču apveltīts ar lielu talantu. Tāpat kā pārējie romāna tēli, arī Johans uz savu nākotni raugās cerību pilnām acīm un jau iztēlojas sevi par galma gleznotāju pie Kurzemes hercoga. Tā gadās, ka viņš uzglezno vienu no dvīņumāsām, kuras viena par otras eksistenci nenojauš.
Portretam romānā ir tikpat svarīga vieta kā jebkuram citam tēlam, tas izraisa gan apbrīnu, gan rada neiedomājamus sarežģījumus.
Vēl piebildīšu, ka iepriekš nevienu Ingunas Baueres romānu nebiju lasījusi, bet zinu, ka viņai ir plašs uzticīgu lasītāju loks; viņas romānu sērija par rakstnieku sievām man ir lasāmo grāmatu sarakstā.
Inguna Bauere nomira gada sākumā, un "Daiļā Marija" ir pēdējais pabeigtais rakstnieces darbs.
