Festivāla "Process" sākums meklējams 2016. gadā, kad Ieva Balode "Kino Bize" kūrējusi pasākumu sēriju. "Bizes" direktors Māris Prombergs ierosinājis, ka viņai jātaisa šāds festivāls. Sākumā pārsteigta par šādu ideju, Balode tai noticējusi un kopā ar režisori Lāsmu Bērtuli uzrakstījusi projektu pirmajam festivālam. Šogad "Process" notiks jau piekto gadu. Savukārt ideja, ka jāizveido biedrība Baltijas Analogā laboratorija jeb "Baltic Analog Lab" (BAL) dzimusi, Ievai apmeklējot Berlīnes laboratoriju "LaborBerlin" un iepazīstot citas līdzīgas laboratorijas Eiropā.
"Svinot piecu gadu jubileju, šogad festivāls piedāvās notikumiem krāšņāku programmu. Liels paldies jāsaka projektam "SPECTRAL", kas ir sadarbības projekts starp sešām Eiropas analogā kino laboratorijām, no kurām viena arī "Baltic Analog Lab". Ar "Radošās Eiropas" atbalstu šajā projektā nākamo trīs gadu laikā šīs laboratorijas pievērsīs īpašu uzmanību tieši paplašinātā kino praksei. Un arī festivālā "Process" būs iekļautas trīs performanču programmas, kurās piedalīsies autori no dažādām pasaules valstīm, – līdz šim šāda programma festivālā bija tikai viena," festivāla programmas jaunumus atklāj Ieva Balode.
Viņa turpina: "Šis festivāls kā reizi ir domāts ziņkārīgajiem un atvērtajiem.
Mēs piedāvājam kino, kas ir kaut kas starp mākslu, performanci un tradicionālo kino.
Mēs it kā izmantojam tradicionālā kino instrumentus, taču sajaucot struktūru, kādā šis kino tiek veidots. Struktūra pastāv, bet tā tiek dekonstruēta, tāpat kā telpa un veids, kurā kino tiek izrādīts. Tā ir dzīva performance. Piemēram, programmā "Process Expanded" kino veidotājs pats projicē filmu, mijiedarbojoties ar projektoru un telpu. Dažreiz attēls iziet ārpus ekrāna, dažreiz tā nemaz nav, ir tikai projektora skaņa, kā to šogad piedzīvosim spāņu mākslinieka Enrikes del Kastiljo (Enrique del Castillo) performancē "Umbrafono". Viņa performance varētu jo īpaši piesaistīt cilvēkus, kuriem interesē eksperimentāla mūzika. Mūsu auditorijas loks ir pietiekami plašs, jo katrs programmā varēs atrast kaut ko saistošu."
Festivāla programma
Divos festivāla vakaros ar plaša spektra audiovizuālām performancēm uzstāsies Elēna Pardo (Elena Pardo, Meksika) kopā ar Platonu Buravicki, Enrike del Kastiljo (Enrique del Castillo, Spānija), BR Laser (Bernhards Razingers (Bernhard Rasinger, Austrija), Jans Kulka (Jan Kulka, Čehija), Migels Anhels Puertass (Miguel Ángel Puertas, Spānija), Aurēlija Persevo un Pjērs Pjērs Pjērs (Aurélie Percevault, Pierre Pierre Pierre, Francija). Abos vakaros ar performancēm piedalīsies arī paplašinātā kino klasiķi Gajs Šervins (Guy Sherwin) un Linna Lū (Lynn Loo) no Lielbritānijas, kuru darbu retrospekcija būs skatāma atsevišķā programmā. Īsi pirms festivāla viņi vadīs arī optiskajiem skaņu celiņiem veltītu radošo darbnīcu, kuras rezultāti tiks demonstrēti performancē festivāla atklāšanas vakarā.
Festivāla paplašinātā kino programmu papildinās arī divas 16mm kino instalācijas — Lilanas Yangas (Lilan Yang, Ķīna / ASV) darbs "Everything Comes Full Circle" un Elīnas Matvejevas "Between Us". Instalācijas būs skatāmas pirms performanču vakariem Vagonu zālei blakus esošajā kultūrvietā "1983". Bet festivāla noslēguma dienā "Baltic Analog Lab" telpās (Lienes ielā 19a) notiks paplašinātajam kino veltīta diskusija, kurā varēs dzirdēt festivāla mākslinieku domas par šo mākslas formu, kā arī iztaujāt māksliniekus par sevi interesējošajiem jautājumiem.
Ārvalstu eksperimentālā kino autoru pēdējo gadu darbu programmu būs atlasījuši vieskuratori Ulrihs Cīmonss (Ulrich Ziemons, Vācija), kura pārziņā ir Berlīnes starptautiskā kinofestivāla sadaļa "Forum Expanded", un Aurēlija Persevo, kura darbojas Nantes kino laboratorijā "Mire" un vada festivālu "Prisme", kā arī "Baltic Analog Lab" dalībniece Lāsma Bērtule. Savukārt festivāla vadītājas Ievas Balodes kūrētajā programmā būs iespēja noskatīties jaunākos veikumus Baltijas analogā eksperimentālā kino laukā.
Tāpat festivālā varēs iepazīt arī daļiņu eksperimentālā kino vēstures — atsevišķā programmā Jānis Putniņš stāstīs par 1980. gados Vācijā aktīvo kolektīvu "Schmelzdahin", kas pētīja veidus, kā bioloģiski un ķīmiski iedarboties uz filmas emulsiju, to radoši saārdot un pārveidojot. Filmas tiks rādītas to oriģinālajā formātā no 16mm kinolentas.
Eksperimentālais kino – personiski un bez ekspektācijām
Aiga Leitholde: Kāda ir eksperimentālā kino vieta mūsdienu digitālajā, uz produktu orientētajā pasaulē?
Ieva Balode: Man patīk, kā Jānis Putniņš raksturo eksperimentālo kino – šis kino ir personiskais kino. Lielais kino notiek hierarhiskā veidā – augšā ir režisors, producents, kuriem ir padotie. Eksperimentālajā kino autors viens pats dara pilnīgi visu. Viņš ir savas filmas "orķestris" – ir režisors, kurš filmu arī attīsta un montē, bieži vien arī ieskaņo, un pats arī projicē. Tāpēc tā ir daudz intīmāka un personīgāka pieredze, līdz ar to, manuprāt, arī mākslinieciskāka. Līdzīgi kā mākslinieks glezno gleznu, tā arī ir viņa dvēseles radīts darbs, es negribu to saukt par produktu. Arī tajā skaitā lielajā kino Latvija joprojām turpina radīt arthouse. Mums nav tādas industrijas, lai nodarbotos ar patiešām komerciālu kino. Bet pārsvarā vienmēr tiek domāts par skatītāju, par kinoteātra ieņēmumiem.
Eksperimentālajam kino nav šādu ekspektāciju, nav šādas nepieciešamības atpelnīt atpakaļ ieguldīto, ko mākslinieks pats darbā ir ielicis.
Protams, ir patīkami, ja kādreiz tas izdodas, bet bizness nav primārais uzstādījums. Eksperimentālā kino rezultāts ir mākslas darbs, kas paredzēts cilvēka pašizaugsmei. Tam ir estētiska funkcija.
Eksperimentālais kino strādā arī ar arhīvu materiāliem, saglabājot un interpretējot kolektīvās atmiņas.
Jā, mūsdienās ir tapis eksperimentālā kino žanrs "found footage film" jeb atrastā attēla filma. Kādreiz, kad viss tika filmēts uz filmas, tad viss tika radīs no jauna. Mūsdienās ir daudz arhīvu materiālu, no kuriem ir tapušas jaunas filmas.
Tas ir interesants virziens, jo neizbēgami eksperimentālais kino tiek saistīts ar it kā vēsturisku mediju, bet tajā pašā laikā mēs cenšamies parādīt to, ka tas ir arī laikmetīgs medijs, kam ir sava atsevišķa vieta kino nozarē.
Es personīgi strādāju ar 16 mm analogo kino filmu, jo tā savā veidā dematerializē mums ierasto pasauli, uzņemtās attēla detaļas nebūs tik acīmredzamas un skaidras. Tās atgādina realitāti, kurā mēs dzīvojam, bet realitāte ir pilnīgi transformēta. Līdzīgi kā glezniecībā vienu un to pašu ainavu var uzgleznot gan ar eļļas krāsām, gan ar grafītu. Mēs atpazīsim šo ainavu, bet caur mākslinieka redzējumu tā ir iekļuvusi citā dimensijā. Cilvēki, kas filmē uz 16 mm izmēra filmas, novērtē arī šīs tehnikas sapņainumu.
Eksperimentālais kino ir kā portāls uz jaunu redzējumu.
Man patīk, ka saki – portāls. Ar tādu domu mēs arī veidojam filmas, cenšoties skatītājam iedot pārpasaulīgu pieredzi, kas viņu ieved psihedēliskā ceļojumā. Tāpēc šīs it kā bez naratīva filmas (es tomēr uzskatu, ka visam ir savs naratīvs), šīm filmām nav ierastās loģikas. Eksperimentālais kino dekonstruē šo loģisko stāsta secību, laika un realitātes izjūtu, ievedot skatītāju sapņu un bezapziņas pasaulē, un tas arī mani pašu fascinē šajā formātā.
Topošais režisors Roberts Vanags savu Nacionālās kino skolas diplomdarbu "Ziemeļpols" filmē uz 16 mm izmēra filmas.
Tas, manuprāt, lielā mērā ir Jāņa Putniņa nopelns. Viņš ir svarīgs stūrakmens arī BAL izveidošanā. Tā ir svētība, ka Latvijā ir Jānis Putniņš un Signe Birkova, kuri pārzina un fano par eksperimentālo kino. Jānis Putniņš kino skolā 1. kursā studentiem māca par eksperimentālo kino, dod rokās analogo kameru.
Man ir cerība, ka šī visa iespaidā turpmāk pamainīsies arī kino nozares virzība Latvijā, jo ir daudzi jauni studenti, kuriem patīk eksperimentālais kino.
Ja arī studenti izvēlēsies iet tradicionālo kino ceļu, viņu piegājiens filmu veidošanā varētu būt citādāks.
Jau minēji, ka BAL ir "Filmlabs.org" tīkla dalībnieki. Kā veidojas šīs saiknes starp laboratorijām?
BAL ir svarīgi atrasties šajā laboratoriju tīklā. Šādi par mums uzzina visā pasaulē. Katrai laboratorijai ir sava specifika. Ierasti laboratorijās pulcējas autori, kuriem ir vieglāk kopā dalīt telpas. Mēs arī esam autoru kolektīvs, bet piedāvājam daudz izglītības pasākumus cilvēkiem no malas. Pie mums pasniegt meistarklases brauc ārzemju filmdari. Šis medijs ir tik īpašs, ka tam ir vajadzīgas iemaņas, kuras viens otram nodod tālāk, šādi medijs izdzīvo – to, par laimi, cilvēki no laboratorijām ir sapratuši un ir vērsti uz dalīšanos, draudzēšanos. Mums ir forums, kurā autori dalās filmu attīstīšanas receptēs. Laboratoriju tīkls ir ļoti atbalstoša kopiena, un mums ir liels prieks būt daļai no tās. Es pati nāku no mākslas pasaules, kurā mākslinieks ierasti strādā vienatnē, un man šāds kopienas atbalsts liekas kaut kas ļoti atbruņojošs – varu mācīties, varu dalīties. Sajūta, it kā piederētu vēl vienai ģimenei. Pirms gada mēs kopā ar vēl piecām Eiropas laboratorijām uzrakstījām projektu "SPECTRAL", kuru atbalstīja "Radošā Eiropa", piešķirot finansējumu uz trīs gadiem. Mums kā mazai laboratorijai Baltijā tas ir liels solis uz priekšu, lai veidotu lielāku un starptautiskāku sadarbību arī ar citām organizācijām Eiropā un ne tikai.
