Cauraugušo klusumu Skovbjergs Jepsens lauza savā pirmajā pilnmetrāžas režijas darbā "Kluss stāsts" ("A Silent Story" (2023)) – filma tika izrādīta "Artdocfest/Riga" festivāla "Baltijas fokusa" sadaļā. Dokumentālajā darbā viņš sarunās apdomīgi iesaista gan kādreizējo pāridarītāju, gan arī tēvu. Paša vārdiem – viņš centies savietot katra skatupunktu, ļaujot skatītājam pašam iziet cauri katra varoņa pieredzei un nonākt pie saviem secinājumiem. Kas īsti notika abu zēnu starpā, un kāpēc neviens par to neuzzināja?
Filma ir drosmīgs Skovbjerga Jepsena mēģinājums lauzt stereotipus par seksuālo izmantošanu, nešķirojot to pēc dzimuma, vecuma un ekonomiskās vai sociālās izcelsmes. Sevi režisors intervijā LSM.lv dēvē par parastu zēnu no parastas ģimenes, kas dzīvoja parastā apkaimē.
"Klusajā stāstā" viņš meklēja valodu un vārdus, kurus viņš kā zēns tobrīd nevarēja atrast. Seksuālās izmantošanas posmā gan režisors, gan Pēters bija bērni, un, viņaprāt, sarunās par seksuālo izmantošanu un nepilngadīgiem zēniem kā upuriem vai varmākām vienaudžu vidū tiek runāts retāk. "Kaut kā trūka," režisors stāsta, "tamdēļ tapa "Kluss stāsts"."
Kad režisora draudzene filmā ierauga jauniņā Skovbjerga Jepsena fotogrāfiju, viņa iesaucas: "Vai tas esi tu? Tu izskaties slims!" Uz ko viņš atbild: "Jā, es arī nejutos tik labi." Līdz 19 gadu vecumam Skovbjergs Jepsens nevienam par bērnībā piedzīvoto netika stāstījis. Vienu vakaru, dodoties mājās, viņš spontāni par notikušo pastāstījis svešam vīrietim pie pisuāra. Tad viss mainījās – šķita, ka viņš var pastāstīt arī citiem. Pēc teju divdesmit gadiem – jau 37 gadu vecumā – viņa filma "Kluss stāsts" tika pirmizrādīta prestižajā "CPH:DOX" festivālā Kopenhāgenā, tur iegūstot balvu, un uzsāka savu ceļu pie skatītājiem.
Dānija ir pazīstama kā viena no vadošajām valstīm dzimumu līdztiesības ziņā. 2022. gadā Dānijā tika reģistrēti 271 gadījumu par seksuālu vardarbību pret bērniem, kuri ir jaunāki par 15 gadiem [1]. Pētniece Karina Helvega-Larsena šo paradoksu – no vienas puses, atklātību un līdztiesību, bet, no otras puses, spēcīgos priekšstatus pašiem par sevi – aprakstījusi sekojoši: "Mīts par dzimumu līdztiesību un šī mīta kultivēšana ir viena no Dānijas sabiedrības izcilajām īpašībām (..). Jebkāda veida izaicinājums šim tēlam vai pašsapratnei noved pie tā, ka tiek noliegts kaut kas negatīvs vai nievājošs attiecībā uz Dāniju. [2]"
Skovbjerga Jepsena kino darbs, meklējot atbildes, ir nesaudzīgs pašam pret sevi. Filmas koncepcija un tiešās kameras izmantojums ir drosmīgs, neticami godīgs un prasīgs pret visiem – kā pret bijušo varmāku, tā arī ģimeni un viņu pašu. Režisors filmā ir saglabājis Pētera anonimitāti – viņa vārds ir mainīts, un arī filmā mēs viņu neieraugām. Vietumis vienā ainā režisors retoriski vaicā: vai ar kameras klātbūtni es nekļūstu par varmāku attiecībā pret Pēteru? Filmas uzstādījums, iesaistot arī psihologu un radot drošu atklātības telpu visiem iesaistītajiem, ir smalks, briedumu apliecinošs režijas un cilvēcības solis.
Ar Skovbjergu Jepsenu sazinos attālināti, viņam atrodoties Kopenhāgenā. Viņš papildina "Kluso stāstu" ar šādiem vārdiem: "Filma veiksmīgā kārtā sevi labi izskaidro un noformulē – tā sniedz ieskatu konkrētā stāstā. Tas ir mans stāsts. Tomēr filma nav tikai par mani, Pēteru vai manu tēvu – tā, protams, ir par mums visiem trim, bet tas ir kas pavisam lielāks par mums."
Dārta Ceriņa: Vai ir iespējams salīdzināt, kā juties tolaik, kad veidoji filmu, un kāda ir sajūta šobrīd? Vai tu vari raksturot, kas tevī pašā ir mainījies?
Anderss Skovbjergs Jepsens: Daudz kas ir mainījies. Tas, šķiet, ir viens no gadījumiem, kad domā: viss un nekas nav mainījies. Man bija daudz jautājumu un neskaidrību, kad sāku veidot filmu, bet šobrīd daļa no tiem ir atbildēti.
Tu minēji, ka daļa jautājumu tika atbildēti. Ja esi gatavs atklāties, vai vari pateikt kuri?
Jā, protams. Filmas veidošanas laikā gana daudz pētīju seksuālās uzmākšanās pieredzes un tikos ar psihiatri. Bija arī daudzi jautājumi, kurus ar Pēteru izrunāju, jo galu galā viņš bez manis bija vienīgais liecinieks. Viņš zināja, kas tolaik notika. Man nebija iespēju, kā uz to atbildēt: man vajadzēja minēt. Tobrīd man bija būtiski rast atbildes.
Filmēšanas laikā domāju, ka mēs atradīsim neticami dziļas, patiesas atbildes un secinājumus, tomēr pārsteidzošā kārtā pati klausīšanās Pēterā arī bija tas, kas radīja atbildētības sajūtu.
Iespēja sarunāties un uzdrošināšanās satikties. Līdz ar to ir un nav atbildētu jautājumu. Iepriekš varēju vienīgi ar asarām izstāstīt savu pieredzi, bet šobrīd, atrodoties situācijā, kad esmu izveidojis filmu, tas ir daudz no manis prasījis un ietekmējis attiecības ar tuvākajiem.
Filmā tu pakāpeniski veido situāciju, lai varētu tikties ar Pēteru pirmo reizi kameras priekšā. Ir viena aina, kurā tu mini, ka varbūt viņš pateiks "maģiskos vārdu" un "viss pazudīs". Vai tu teiktu, ka filmas veidošana bija terapija?
Būtu muļķīgi teikt, ka filmas virsmērķis bija terapija – tas galu galā ir neticami liels darbs. (smejas) Protams, filmas veidošana uz mani atstāja terapeitisku iespaidu un neticami palīdzēja; tas bija viens no personīgajiem motivatoriem. Tomēr tas nebija galvenais iemesls. Teiktu, ka par seksuālo vardarbību starp vienaudžiem nav gana daudz reflektēts – būtiski bija iekļaut gan mana stāsta pusi, gan Pētera, gan arī mana tēva. Cerēju, ka tas daudziem cilvēkiem būtu svarīgi un noderīgi.
Man šķita interesanti, ka savulaik, kad uz ekrāniem nonāca Tomasa Vinterberga "Svinības" ("Festen" (1998)), dāņu filma par seksuālo vardarbību ģimenē, tu vidusskolas vecumā to asociēji ar sevi. Vai kino piemēri tevi motivēja vai vismaz uzvedināja idejai par to, ka tā būs tava valoda un formāts, kā par piedzīvoto runāt?
Tas ir interesants jautājums. Kad sāku veidot filmu, man bija pārliecība, ka par seksuālo uzmākšanos bērnu un vienaudžu vidū nav reflektēts gana daudz. Filma "Svinības" ir par daudzām tēmām, bet sižeta centrā ir pusmūža vīrietis, kurš bērnībā piedzīvojis seksuālu uzmākšanos no tēva. Te arī ir atšķirība – Vinterberga filma ir par vardarbību no pieauguša cilvēka, bet manā gadījumā tas ir teju vai mans vienaudzis. Tas daudz ko maina attiecību dinamikā. Teiktu, ka gluži netiešā veidā caur šo filmu ieraudzīju sevi un savu stāstu. Pirmā doma pēc filmas "Svinības" noskatīšanās bija aptuveni šāda: kāpēc man ir jājūtas slikti, jo tā ir pavisam cita pieredze?
Vidusskolas laikā noskatījos šo filmu un, kad pēc vairākiem gadiem sāku veidot filmu, vēlējos iekļaut gan savu, gan Pētera pieredzi. Tomēr drīz vien arī gribēju paplašināt amplitūdu, iekļaujot vēl citu vīriešu pieredzi. Pieciem vīriešiem bija līdzīgas pieredzes kā man. Sākām filmēt intervijas un viņu stāstus. Tas bija konceptuāls solis, bet tā arī bija pirmā pieredze, kurā citiem seksuālās izmantošanas upuriem atklāti, detalizēti stāstīju par paša piedzīvoto. Tomēr galu galā, atlasot materiālu filmai, izvēlējos fokusēties uz sevi, lai varētu iekļaut arī Pētera un tēva refleksijas. Pamazām attīstot filmu, sapratu, ka man tas ir svarīgi.
Tāpat arī tavas partneres pieredzi. Filmas laikā daudzkārt tiek runāts par iesaistīto atmiņu "plankumiem". Vai pētīji to, kā traumas gadījumā darbojas atmiņa un cik ļoti tā tiecas mūs "pasargāt" un neizdzīvot notikušo no jauna?
Jā, tas ir bezgala interesanti, ko mēs pēc smagākiem pārdzīvojumiem varam un vēlamies atcerēties. Kā arī tas, vai mēs varam vai nevaram atcerēties, turpmākajā dzīvē mūs ietekmē. Un arī – kā mēs ar šādām atmiņām vispār varam dzīvot tālāk. Esmu ieinteresēts šajā tēmā, tomēr skrupulozu pētījumu par atmiņas mehānismiem neveicu.
Domājot par kino, man šķiet interesanti, ka ir iespējams veidot vēstījumu ar izlaidumiem un pārtraukumiem, līdz ar to skatītājam pašam nāksies aizpildīt šos tukšos laukumus. Tas ir visai izaicinoši attiecībā pret skatītāju – ir jāspēj sevi ievietot un redzēt varoņu vietā, lai gan jūsu pieredzes ir visai atšķirīgas un varbūt arī seksuālās izmantošanas pieredzes kā tādas nav.
Mums bija gana daudz sarunu par to, kā un cik daudz mēs varam runāt par seksuālās uzmākšanās epizodēm:
kā to parādīt, cik daudz par to runāt, cik detalizēti, kādā tonī un kāpēc izvēlēties tieši šādus paņēmienus.
Pats mēģinājums atcerēties ir interesants. Filmā manās attiecībās ar Pēteru ir vērojams tas, ka mēs mēģinām par kaut ko vienoties. To es arī redzu – tā bija vienošanās. Kā mēs varam vienoties, ka mēs maz atrodamies vienā telpā un mēģinām par to runāt? Tad es mēģināju virzīties pa solītim uz priekšu. Vienošanās ar mūsu atmiņu, un ko mēs šajā posmā varam izrunāt? Man tas nebūt nenozīmē, ka ir nepieciešams vienkārši atcerēties, bet gan atcerēties ar motivētu nolūku.
Interesanti, ka filmā varam sekot līdzi psiholoģiskās reakcijas shēmai, ko mēs parasti piedzīvojam pēc smagākiem pārdzīvojumiem. Sākumā ir atteikšanās akceptēt realitāti un notiekošo – faktiski ar to arī sākas tava saruna ar Pēteru, jo viņš apgalvo, ka neko nevar atcerēties un vairās no konfrontācijas. Tu pats personīgi izej cauri šiem visiem posmiem – veidojot filmu, tu piedzīvo arī dusmas, mēģinājumus vienoties, depresiju un arī pieņemšanu.
Tas ir patiešām lieliski, ka filma ļauj iziet šim ciklam cauri arī skatītājam. Esot arī filmas galvenajam varonim un atskaites punktam, centos vienoties ar citiem dokumentālās filmas varoņiem, ka mums ir noteiktas robežas. Centāmies sekot tam, ka vienošanās un plāns tiek respektēts – tā tomēr ir fiziska, ķermeniska un emocionāla pieredze, kuru dokumentēju.
Protams, filmas veidošana nav bijis vienkāršs laika posms – tas bija visai tumšs laiks, kas ietekmēja gan mani, gan arī manas attiecības ar partneri. Piecu gadu laikā mēs katru dienu nefilmējām – bija pārtraukumi, tamdēļ, katru reizi atgriežoties, nācās ievilkt dziļu elpu.
Zinot, ka filmu esi veidojis piecus gadus, kas šajā laikā mainījās tavas attiecības ar ģimeni?
Pats process... (domā) Daudziem cilvēkiem ir bijis grūti par to runāt. Ārpus kadra ir palicis tas, ka pirms interviju filmēšanas ar Pēteru mums bija mediētas sarunas ar psihologu. Abiem bija iespēja pirms filmēšanas izrunāt notikušo privāti un vienoties par to, ko mēs darīsim. Tas šķita svarīgi – parādīt atbildību. Zinu, ka tas izklausās savādi, tomēr Pēters apliecināja drosmi un atvērtību pret mani, jo viņam tas nav bijis vienkārši. Tas, lai viņš vispār varētu piedalīties filmā un par to runāt, viņam ir daudz ko maksājis cilvēcīgā izpratnē.
Tāpat arī tēva gadījumā, kad pirms daudziem gadiem pirmo reizi pateicu, kas ar mani ir noticis. Mēs pēc tam īsti neesam par notikušo runājuši. Izjutu vilcināšanos no savas puses, tomēr, kad minēju, ka veidošu filmu, viņš uzreiz piekrita. Tas ir sarežģīts notikums, ne tā? Es biju no paša sākuma tiešs: Pēters un tēvs arī veido filmas pieredžu zīmējumu.
Saprotu, ka tu vari runāt no personīgās pieredzes, bet kā tu raksturotu sabiedrībā valdošo viedokli un attieksmi pret viendzimuma dzimumnoziegumiem pret nepilngadīgajiem, jo īpaši zēniem? Vai par zēniem kā par upuriem Dānijā publiskajā telpā tiek runāts?
Tas bija galvenais filmas veidošanas iemesls – mani nepameta pārliecība, ka kaut kā kopējā mērogā un sarunā trūkst, proti, par seksuālu vardarbību bērnu un jauniešu vidū. Dānijā ir pieejama literatūra, kurā tiek reflektēts par jaunu vīriešu kā seksuālās izmantošanas upuru stāstiem. Par to esmu runājis arī psiholoģiskās veselības speciālistiem, kuri pirms 20 gadiem iniciēja vīriešu terapijas grupas, kuras ir paredzētas seksuālās izmantošanas upuriem.
Balstoties šajā sarunās ar vīriešiem, speciālisti izdeva grāmatu, kurā tika runāts par vīrieti kā potenciālu "dubulto upuri". Tu vari būt seksuālās vardarbības upuris un arī savu sociālo spēju upuris, jo diemžēl stereotips par emocionālo atklātību ir vērsts pret vīrieti, kuram "nav jārunā par savām jūtām". Tāpat arī savstarpējie stereotipi vīriešu vidū.
Nezinu, cik daudz tas attiecās uz mani, bet man personīgi šķita, ka es varu runāt par sevi un caur savu pieredzi. Viena situācija ir tad, kad tu pats esi piedzīvojis vardarbību, bet cita ir tad, kad tas ir cits bērns vai jaunietis, kuram ir seksuāli transgresīva uzvedība.
Parasti mēs sakām "zēni ir zēni" – viņi dauzās apkārt un kādam kaut ko nodara, tamdēļ mēs tam nepievēršam uzmanību.
To mēdz attaisnot kā rotaļīgu uzvedību un kā kaut ko nenopietnu. Tā ir spēle.
Jā. Mēs bijām pārliecināti, veidojot šo filmu, ka runa nav par to, ka tas ir seksuālā pašizziņa un rotaļīga uzvedība. Tādēļ arī pašā filmas sākumā mēs gana daudz laika veltām tam, lai radītu kontekstu tam, kas manā gadījumā notika. Runa bija par spēku un piespiešanu vienu darīt to, ko viņš nevēlas. Tam nav nekādas saistības ar rotaļīgu uzvedību – tā vairs nav spēle.
Dānijā mēdz teikt, ka ir daudz "tumšo datu", jo statistika par seksuālo vardarbību daudzu iemeslu dēļ nav pilnīga. Tomēr ir skaidra tendence, ka pēdējos gados tieši vienu trešdaļu no seksuālās vardarbības ziņojumiem veido vardarbība pret nepilngadīgajiem. Tomēr zīmīgi ir tas, ka atsevišķos pētījumos lielāku īpatsvaru upuru kontekstā ieņem tieši zēni. Citos statistikas pārskatos ir vairāk meiteņu. No tā secinu, ka ir gana daudz zēnu, kuri izgājuši cauri šai pieredzei. Ir cietušie.
No vienas puses, ir "zēni paliek zēni", bet, no otras puses, runājot par seksuālajām varmākām un tiem, kam ir trangresīvas iezīmes, mēs mēdzam viņus uzskatīt par pieaugušajiem. Tas nav patiesi, jo viņi ir jauni cilvēki. Vēl bērni. Tie arī ir šīs sarunas telpas parametri, bet no savas puses centos piedāvāt veidu, kā bez sensacionalizēšanas, saprotamā un tiešā veidā ievest skatītāju dažādu lomu skatupunktos. Te nav arī unikālu sociālās piederības iezīmju – mēs esam parasti ļaudis, kuri dzīvo parastās mājās un apkaimēs. Te nav nekā smalka vai mistiska.
Vai filmas nonākšana uz ekrāniem Dānijā un festivālos ir, tavuprāt, pamanīta un radījusi zināmus pamatus atvērtībai par tēmas attīstīšanu?
Man ir daudzi cilvēki rakstījuši, izsakot pateicību un minot to, ka esmu sniedzis vārdus, kurus viņi var izmantot, lai runātu par savu pieredzi. Filmai ir iespēja tuvināt cilvēkus, jo īpaši tos, kuriem ir bijusi līdzīga pieredze. Vienlaikus tu ar filmas palīdzību sāc spoguļot apkārtējos, saņemot dažādas reakcijas.
Filmas nosaukums ir "Kluss stāsts", un mūsu dzīvēs ir dažādi klusuma veidi – sapratnes iespējas, notikušas vai nenotikušas sarunas ar ģimeni.
Kad filma nonāca uz ekrāniem Dānijā, tas bija lielisks brīdis. Man šķiet, ka ir svarīgi, ka ir ietverta arī Pētera pieredze. Viņš un citi viņam līdzīgi cilvēki ir pelnījuši to, jo, esot bērnam, tu paveici to, ko vēlāk nožēlo. Domāju, ka mums ir tiesības uz šādu niansi un izsvērtāku skatupunktu, jo seksuālā izmantošana nav tas, kas viņu šobrīd definē. Šobrīd Dānijā mums arī ir anonīms diennakts palīdzības tālrunis – zvanot ir iespējams padalīties ar to, ko esi kādam nodarījis vai grasies nodarīt. Anonimitāte ir svarīga, jo seksuālās izmantošanas pieredze – gan upurim, gan varmākam – paredz arī zināmu pretstāvi dažādiem sabiedrībā pastāvošajiem stereotipiem un pieņēmumiem.
Spēja un iespēja sarunāties ir svarīga, ko varu teikt no savas pieredzes. Noteikti nav nepieciešams padarīt notikušo par publisku un apspriežamu, jo ir iesaistīti konkrēti cilvēki, viņu dzīves un emocijas. Tomēr tā ir tēma, kas pieprasa uzmanību un atbildību.
Filmā saki, ka esi jutis, ka "stāsti šo stāstu vienatnē". Vai šobrīd jūties citādāk?
Jā, tobrīd bija sajūta, ka risinu šo stāstu viens pats. Tam ir vairāki iemesli un skaidrojumi, no kuriem viens ir tāds, ka pats biju kluss. Izjutu kaunu un nosodījumu. Savā ziņā tā ir loģiska nespēja, tomēr filmas veidošanas laikā redzēju iespēju sadalīt atbildības, par tām runāt un nodot citiem cilvēkiem. Tas ir tāpat kā situācijās, kad ir jāsadala mantas: lūk, šī mazā lieta pieder tev, bet tā lieta savukārt kādam citam. Domāju, ka sarunās ar Pēteru un tēvu izdevās pārdalīt šo atbildību; jūtu, ka, neskatoties uz to, ka filmas fināls ir atvērts, es varu turpināt rakt, uzdot jautājumus un pētīt.
Man bija sajūta, ka es nenonākšu pie labākām atbildēm – tās ir tās atbildes, kādas tās ir. Tā tas izskatās un var izskatīties. Uzņemto materiālu sūtīju psiholoģijas profesorei, kuras sacītais mani ierosināja domāt par to, ka
ir nepieciešams pieņemt to, ka nevari atrasties ar kādu vienā un tajā pašā sapratnē vienā un tajā pašā laikā. Tu nevari būt visu laiku ar citiem sinhrons. Ir svarīgi mēģināt to pieņemt, jo tas visu laiku nav iespējams.
Tu saproti, ko šī sinhronitāte un tās neiespējamība nozīmē. Tas man palīdzēja saprast ļoti daudz attiecībā uz Pēteru un tēvu – mēs visi satikāmies sarunā noteiktā vietā un laikā.
