Vims Venderss savu vietu kino atrada 70. gados, kļūstot par vienu no vācu "jaunā kino" spilgtākajiem režisoriem ar tādām filmām kā "Alise pilsētās" ("Alice in den Städten") un "Parīze, Teksasa" ("Paris, Texas"), vēlāk uzlidoja vēl augstāk ar filmu "Debesis pār Berlīni" ("Der Himmel über Berlin" / "Wings of desire"). Jāpiemin, ka Venderss darbojies arī dokumentālo filmu žanrā ("Buena Vista Social Club" , "Pina" u.c.).
Filmas "Jaukās dienas" pirmizrāde notika Kannu kinofestivālā. Tās scenāriju Venderss sarakstīja kopā ar Takumu Takasaki (Takuma Takasaki), tās galveno varoni Hirajamu atveido Kodzi Jakušo (Kôji Yakusho), kurš par šo lomu Kannu kinofestivālā ieguva labākā aktiera balvu.
"Mazā cilvēka" lielums
Filmas galvenais varonis Hirajama vada diezgan garlaicīgas dienas diezgan garlaicīgā un ne visai iekārojamā darbā, no dienas uz dienu atkārtojot vienu un to pašu rutīnu. Un tas viņu dara laimīgu. Viņš tīra tualetes Tokijā. Hirajamas rītu ievada sētnieka slotas sprakšķi, ūsu piepucēšana un augu apraudzīšana, viena un tā paša dzēriena baudīšana pa ceļam uz darbu, klausoties kasetes savā mīlīgajā darba busiņā, kas pilns ar tualetes papīriem, tīrīšanas līdzekļiem un citiem štruntiem. Dienvidū viņš atkal un atkal atgriežas tai pašā parkā, lai apēstu pusdienmaizi un baudītu un fotogrāfijās iemūžinātu saules starus, kas iespīd starp kokiem. Vakaros Hirajama lasa grāmatas, ko atradis antikvariāta lēto grāmatu plauktā. Un tas viņu dara laimīgu.
Hirajamas dzīvē ir arī neizbēgamais un negaidītais, kas dažreiz spilgtāk iekrāso ikdienas skaistumu, bet dažkārt izsit no miera un harmonijas, ko nodrošina ierastais, vienkāršais, askētiskais un pieticīgais. Hirajama pazemīgi saņem it visu.
Atkāpe par tualetēm
2018. gadā "Nippon Foundation" uzsāka Tokijas tualešu projektu, kura laikā rajonā, kurā tika uzņemta Vendersa filma, tika izveidotas 17 jaunas publiskās tualetes ar laikmetīgu dizainu, kas ir ne tikai praktisks, īpaši domājot par pieejamību, bet arī estētisks, pārvēršot ne visai patīkamo ideju par publiskās tualetes apmeklējumu piedzīvojumā un aicinot sabiedrību pieņemt un lepoties ar dažādību.
Vims Venderss, kura daiļradē un kļūšanā par mākslinieku Japānai ir liela nozīme, tika aicināts uzņemt dokumentālo filmu par šo iniciatīvu, taču Venderss izvēlējās veidot "Jaukās dienas", atklājot ne tikai tualešu arhitektūru, ko varam baudīt filmā, bet to, ko pats kādā intervijā nosauc par Japānas kultūrai raksturīgo sajūtu par "kopējo labumu".
Pazemības portrets
Venderss apzinās režisora varu un neatļaujas to izmantot savtīgi pret savu kinodarbu varoņiem, tā vietā kā juvelieris kārtu pa kārtai, ar neticamu pietāti un bijību lēnām atklāj katru cilvēku tā, ka, skatoties filmas, sāk šķist, ka tas ir dokumentāls kino. Vienlaikus Vendersa kino valoda ir ļoti poētiska, arī lakoniska, un par viņa filmām gribas teikt, ka tās ir vienkārši skaistas.
Skatoties "Jaukās dienas", ir sajūta, ka gluži kā Hirajama iepazīst un iemīl saules gaismu, tajā veroties caur koku lapām, Venderss skatītājam viegli ieskicē šī vienkāršā cilvēka portretu, ļaujot pieskarties netveramam un atbruņojošam siltumam.
Hirajama atklājas kā rietumu sabiedrībā neiespējams cilvēks – drosmīgi atrādot šķietamās nedrošības un nepilnības. Rodas sajūta, ka tāds cilvēks nevar būt un ka vienlaikus – tādi cilvēki esam mēs visi.
Katrs sastaptais Hirajamā atrod kaut ko sev tuvu, un šī tuvība ir abpusēja, jo nenoliedzama ir Hirajamas mīlestība pret visu dzīvo.
Filma ir kā Vendersa atbilde nepiesātināmajam mūsdienu cilvēkam, kuram bēgšana no vienkāršības, garlaicības un rutīnas ir kļuvusi par mentalitāti, radot iespaidu, ka laime var pastāvēt tikai ekskluzīvajā un elitārajā. "Jaukās dienas" ir reveranss apzinātībai un spējai rast mieru un prieku pietiekamībā.
Notikums
Ja filma jāvērtē, abstrahējoties no tās raisītajām izjūtām un pārdomām, tad nenoliedzami veiksmīga ir ideja galveno varoni ielikt tualešu tīrītāja amatā, uzsverot kontrastu starp Hirajamas personību (gaišums, nesamaitātība) un vidi, un piedēvēt Hirajamam lielisku, bet nesarežģītu muzikālo gaumi. Filmu raksturo skaisti, bet vienkārši kadri nepierastā formātā (1,33:1), kas visu notiekošo it kā pievelk tuvāk, viegli uztverama montāža un lakoniska, bet precīza skaņu ambience. Vārdiem filmā ir sekundāra loma, un skatītājam jādarbina gan fantāzija, gan empātija, lai izsekotu filmas gaitai, taču katrs izrunātais vārds kļūst par notikumu, tieši tāpat kā katrs mirklis, kas izraisa izmaiņu ierastajā rutīnā.
Skatītājam ir iespēja ne tikai piedzīvot Hirajamas pasauli, bet apskatīt Tokiju un iepazīt tualešu projekta veikumu.
Filmas rāmais temps ļauj arī pasapņot, cik lieliski būtu tādas publiskās labierīcības pieredzēt Rīgā.
Vairāki kritiķi filmu vērtē kā Vendersa atgriešanos virsotnē un atzīst par būtisku notikumu 2023. gada filmogrāfijā. Nenoliedzami, filmai "Jaukās dienas" vajadzētu atrasties ikviena kino entuziasta skatīšanās sarakstā, bet tiklab filma būs vērtīga un saprotama arī nepieredzējušam skatītājam, kuram tā būs pirmā sastapšanās ar šo režisoru.
P.S. Līdzīgi kā Hirajama ikreiz priecājas ieraudzīt kādu ekscentrisku kungu pilsētas ielās, jau vairākus gadus laiku pa laikam dažādās vietās, bet visbiežāk sabiedriskajā transportā, manu kādu vīrieti. Man ir sajūta, ka mēs pat pārvācamies vienlaikus, jo šīs satikšanās turpinās neatkarīgi no manas dzīves vietas. Nedomāju, ka viņš mani būtu pamanījis, bet man šīs sastapšanās ir kļuvušas par zīmi, ka viss ir kārtībā. Šis kungs apsēdās netālu no manis arī "Jauko dienu" seansā. Viss ir kārtībā.
