Šī vieta nominācijai īsumā pieteikta tā: “Te var baudīt atpūtas brīdi lauku mājā, te notiek maizes, pīrāgu cepšana, svētku svinēšana, leļļu gatavošana. Un to visu spēj izveidot mājas saimnieces Aivas Kraukles nenogurstošais gars.”
Piesaki savu kultūrvietu!
Latvijas Televīzija, Latvijas Radio un portāls LSM.lv aicina pieteikt kultūrvietas sabiedrisko mediju balvai "Kilograms kultūras", aizpildot pieteikuma ankektu un pievienojot foto vai video no savas iecienītākās kultūrvietas. Piesaki savu kultūrvietu šeit.
Uzreiz pēc iepazīšanās saimniece liek pie darbiem – būs kopīga maizes cepšana. Šo nodarbi, puzuru gatavošanu, svētku svinēšanu un iespēju klausīties stāstus par rakstnieku uzsvēruši arī kultūrvietas pieteicēji.
Darba laika mājai neesot, viesi tiekot uzņemti pēc pieteikuma. Saimniece dažreiz Kalaņģos mēdzot pārlaist nakti, tomēr viņa saka – ja kāds te mistu pastāvīgi, nebūtu tas. Sarežģīts bijis ēkas liktenis – savulaik pat gribēts to nojaukt.
“Kad kolhoza laiki beidzās, māja bruka, kaut kādi cilvēki dzīvoja iekšā, dzērājs viens, bija caurs jumts…” pastāstīja Kalaņģu saimniece Aiva Kraukle.
To saglābis Apsīšu Jēkaba mazmazdēls. Pirms sešiem gadiem nams nodedzis, bet nu vēlreiz atdzimis. Kamēr maizīte gatavojas krāsnī, saimniece to izrāda. Lūk, telpa, kur varot sastapt rokdarbnieces – tās Kalaņģos sanāk reizi gadā, šuj spilvenus un darina čības.
Šajās sienās notiekot arī Aivas kundzes folkloras kopas mēģinājumi. Nonākam pie Apsīšu Jēkaba rakstāmgalda, uz kura ir arī viņa tulkotās Hansa Kristiana Andersena pasakas.
“Man jau likās ļoti sirsnīgi, emocionāli spēcīgi, es lasīju pa vakariem, un man asaras bira lasot šos tulkojumus. Nedomāju, ka mūsdienās vajadzētu izdot visas viņa tulkotās pasakas, bet tāda izlase noteikti būtu vērtīga,” atzīst Kraukle.
Citā telpā satiekami daži rakstnieka grāmatu tēli, kas pārtapuši lellēs un ko veidojuši skolas bērni. Sapnis esot tā pārradīt visus stāsta “Bagātie radi” personāžus. Kādu dienu būšot uzvedums.
“Šis ir tas negantais saimnieks, tad ir Apsīšu Jēkaba bērnības dienu prototips – mazais puisēns. Un te viena saimnieka meita. Vēl daudz kas tapšanas stadijā,” skaidro Kraukle.
Kā pati saimniece nonākusi līdz Kalaņģiem, esot likumsakarība. Kundze ir pensionēta skolotāja, un kopā ar māsu rīko te plenērus, šeit notikušas arī krustabas, uz Kalaņģiem brauc rakstnieki, talkotāji… Agrāk vairāk palīdzējuši arī skolas bērni, tagad skolēni nākot mazāk.
Tepat ir arī Imanta Ziedoņa stādīta aleja, pa ceļam piestājam pie akmens, uz kura dzejnieka veidots Austras koks.
“Man ir tāda sajūta, ka mums, mūsu tautai, cērt saknes, un man arī brīžiem sajūta, ka man kāds cērt. Un tad liekas, kurš to dara? Un tad tomēr gribas izdzīvot, saglabāt tās vērtības, kuras mums ir vērtības. Man gribētos, ka mēs izdzīvojam ar visu to garīgo bagāžu, kāda mums ir, nevis ka mēs dzīvojam pa virsu,” neslēpj Kraukle.
Saimniecei ideju, kā Kalaņģus padarīt vēl daudzpusīgākus, netrūkst. Viņa prāto – klētiņā vasarā varētu likt stelles, savukārt pagrabā – tapt kāda izdarība bērniem.
