Tie, kuriem bija paveicies nopirkt biļetes, jau laicīgi ieņēma labākās vietas. Zālē ļauts atrasties tikai 60 cilvēkiem, tādēļ, lai arī gribētāju bija vēl daudz, tomēr vairāk iekšā laist nedrīkstēja.
"Tad, kad viņai iznāca dziesma „Kad man vairs nebūs 16”, tad man tieši arī bija 16 gadi. Un tad likās – nu kā tā var būt, man ir 16, un dziesma tāda ir. Tā man ir ļoti sirdij tuva dziesma," atzīst koncerta apmeklētāja Ginta Smuidra.
Karenai Aizupietei savukārt patīk "Zemeņu lauks". Viņa to pat nodungo.
"Es viņai solīju, ka kādu dienu mēs varētu aiziet uz koncertu, un es skatījos Rajeckas koncertus Latvijā, kur mēs varētu aiziet kopā, bet nu nesanāca tos laikus salikt nekā. Un kā par pārsteigumu dzirdēju, ka viņa šeit Londonā būs," stāsta Kristaps Aizupietis.
"Rakstīja cilvēki un prasīja, vai tiešām pati Olga būs, vai tikai viņas dziesmu koncerts. Tas mani tā no sākuma izbrīnīja, bet, kad otrais jau uzrakstīja, tad sapratu, ka laikam dažās vietās notiek tā, ka paši mākslinieki nemaz neatbrauc, tikai dziesmas uzliek," saka Daugavas Vanagu fonda Londonas nodaļas kluba vadītāja Baiba Freimane.
Dziedāja visa zāle, labprāt darbojoties līdzi un dejojot.
"Nevarējām izdomāt, kur viņa varētu ietilpt, jo te tomēr tā zāle nav liela! Bet nu – super, cilvēku atsaucība un Olga pati... mūžam jauna, vitāla, un, kā es teicu, piedziedāja pilnu ne tikai šo ēku, bet arī visu kvartālu, kā viņa teica, visu Londonu!" jūsmo Ieva Parashane.
"Šodien cilvēki ir mainījušies. Viņi pērk biļetes, nāk uz koncertiem, viņi grib atbalstīt mākslu, un grib atbalstīt labus izpildītājus. Un viņi novērtē mūsu lielo darbu, ko mēs esam ieguldījuši gadiem, un mūsu enerģiju, mūsu balsis, un mūsu mūziku," – tā pati Olga Rajecka.
Pēc koncerta uz kāpnēm sastājās rinda gan pēc autogrāfiem, gan kopīgiem foto.
