Ko saka cilvēki
- "Noskaņai. Lai būtu notikums – bērniem patīk."
- "Vai, kāpēc, to gan es nevaru pateikt. Tas tiek pieņemts kā fakts, ko dara paaudžu paaudzēs, bet kāpēc - to es nezinu. Man liekas, ka senāk tie cilvēki pamatā taču tikai laukos dzīvoja un gribējās visu vienmēr jautrāk, varbūt kaut kā to pavasara ziedu raibumu grib pietuvināt ātrāk vai kaut ko tādu. Es pat nezinu, nekad neesmu par to pat padomājusi, tas tiek pieņemts kā vispārzināms fakts un viss."
- "Tradīcijas no senseniem laikiem ieviestas. Lai sasistu olas, lai viņas būtu smukākas. Nenopirksi jau olas veikalā un uzvārīsi, un sasitīsi."
- "Jo olas ir pārāk bezkrāsainas, viņas ir vienā krāsā, un tā mēs paplašinām viņu skatu."
- "Man liekas, ka tas nav saistīts ar Kristu… vienkārši tāda tradīcija izveidojusies, ka viss veidojas no… olas."
Ko saka eksperte
Olu krāsošana ir sena, bet aizvien ne līdz galam izprasta tradīcija, kas 20. gadsimtā saistīta ar reliģisko priekšstatu saplūšanu ar "pagāniskajām tradīcijām", stāsta Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes vadošā pētniece Ilze Jansone.
"Kāpēc mēs krāsojam olas? Es vēl neesmu atradusi atbildi, kāpēc tieši mēs krāsojam. [Zinām], ka ola ir simbols, tāds saules, atmošanās simbols; kā zināms, ar kristīgajām tradīcijām mēs olu arī varam sasaistīt, jo ola ir augšāmcelšanās simbols. Tad tas varētu būt iemesls, kāpēc olas ēd vai kāpēc cep tādus apaļus raušus, jo Lielā diena ir saistīta ar noteiktiem auglības rituāliem, ar cerību uz auglību.
Tas jau ir reliģijas sinkrētisms, kas ir, manuprāt, 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā ļoti attīstījies Latvijā, un es domāju, turpinās attīstīties, jo mēs ne vien tādus brīnumus redzēsim. Jo mums jau ir arī šīs noskatītās, izlasītās vai no ģimenes tradīcijām pārņemtās olu kaujas, kas ir Lieldienās no rītiem, vai ripināšana ar visdažādākajiem ticējumiem saistītas. Un tieši tāpat arī visi šie ticējumi, kas droši vien nāk no tiem laikiem, kad sāls bija liels retums. Es domāju, ka papētot, diez vai mēs tiktu pie konkrētas atbildes. Kas attiecas uz olu iesvētīšanu baznīcā – katrs dara to, kas viņam patīk," spriež Jansone.
