Politika
Olimpiskās spēles katru reizi izraisa milzīgu ažiotāžu. Jau vairāku gadu cīņa par olimpiādes rīkotājvalsts titulu ir seriāla cienīga, kurā neiztiek bez "netīriem" paņēmieniem. Šis tituls uz mūžiem paliek iegravēts tūristu ceļvežos, Vikipēdijā un arī pašas nācijas apziņā, ka tā bijusi cienīga rīkot pasaules nozīmīgāko sporta festivālu. Šķiet, ka vēl nebija norimis iepriekšējās olimpiādes slavas vilnis (jo pandēmijas pēc pārceltās sporta spēles risinājās Tokijā vien šovasar), kad jau atkal esam Tālajos Austrumos – Pekinā.
Un Ķīnas galvaspilsēta ir kļuvusi par vēsturiski pirmo vietu, kur risinājušās gan ziemas, gan vasaras spēlēs, turklāt ar tikai padsmit gadu starpību, ļaujot izmantot jau iepriekš izbūvēto infrastruktūru.
Lai arī it kā neklājoties jaukt sportu ar politiku, tomēr nespēju tam piekrist, jo augstākā līmeņa sports, masīvi valsts atbalstīts, jau izsenis ir bijis efektīvs propagandas līdzeklis, lai spodrinātu spalvas gan starptautiski, gan arī pulētu valdošā režīma bruņas iekšējā lokā. Spilgtākie piemēri nenoliedzami bija notiekošais Berlīnē 1936. un Maskavā 1980. gadā, taču atcerēsimies arī pavisam nesenu pagātni, kad Soču ziemas olimpiskajās spēlēs 2014. gadā, pavisam mazu brītiņu pirms Krimas pussalas aneksijas, Vladimira Putina paspārnē notika dažādas formālas un neformālas politiskās tikšanās. Godīgi sakot, ziņa, ka 2022. gada lielākais sporta notikums risināsies Pekinā, mani ļoti apbēdināja, ņemot vērā, ka tā pasaules sabiedrība mīļā un sportiskā miera labad piever acis uz sistemātiskajiem Ķīnas Tautas Republikas cilvēktiesību pārkāpumiem pret uiguru un tibetiešu, kā arī citām savām minoritātēm. Lai arī daudzi Rietumu politiskie līderi spēlēm pieteikuši diplomātisko boikotu, kopumā tas neko nemaina.
Olimpiāde mākslai?
Olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju varam vērtēt kā vizuālu fenomenu, kuram šobrīd nav līdzvērtīga. TV ekrānos un klātienē redzamais priekšnesuma kodols, lai arī šķietami katru reizi citāds, patiesībā ir stingra protokola ieturēts. Pjērs de Kubertēns, kas ir spēļu idejiskais radītājs un vizionārs, par olimpiādes atklāšanas un noslēguma ceremoniju nozīmīgumu jau saka runāt 19./20. gadsimtu mijā, lai arī, vēlāk pētot, senajiem grieķiem tieši tādu ceremoniju nav bijis, bet gan vairāki reliģiski rituāli ar ziedošanu dieviem. Barons Kubertēns bija daudzpusīgi orientēts un izglītots sava laikmeta pārstāvis, kurš uzskatīja, ka garīgām vērtībām jāsavienojas ar fiziskām, un tāpēc, daudziem šī raksta lasītājiem par pārsteigumu, atklāšu, ka pēc viņa iniciatīvas
sākotnēji paralēli sporta spēlēm visā atbilstošajā nopietnībā notika arī Mākslas olimpiskās spēles.
Pēc vairāku gadu organizatoriskas gatavošanās pirmās no tām notika 1912. gadā Stokholmas olimpiskajās spēlēs, un tām bija piecas pamatdisciplīnas – tēlniecība, glezniecība, mūzika, literatūra un arhitektūra. Vēlāk šīs sadaļas, kā jau lieliem sporta veidiem pienākas, izvērtās mazākās apakšdisciplīnās, un dalības veids bija šāds – līdz spēļu sākumam autoriem bija jāiesniedz iepriekš nepublicēti, neatskaņoti, neizstādīti oriģināldarbi par sporta tēmu. Uzvarētājiem tika sadalīti medaļu komplekti. Diemžēl ātri vien kļuva skaidrs, ka radošu mākslas sasniegumu vērtēšana ir daudz sarežģītāka par hronometra apstādināšanu īstajā brīdī un, lai arī sākotnēji olimpiskās izstādes bija plaši apmeklētas, interese pamazām noplaka. Pretrunas radīja arī tas, ka praktiski visi mākslinieki bija profesionāļi, ne amatieri. Tā Mākslas olimpiāde 1950. gados ar dažādu formālu lēmumu palīdzību pamazām kļuva par olimpiādi tradicionāli pavadošo kultūras programmu, taču vizuālās mākslas klātbūtnei joprojām ir svarīga lomā olimpiskajā tēlā.
Dažādi visiem zināmie spēļu atklāšanas rituāli un atribūti tajās parādījušies ne uzreiz – jau minētajās Stokholmas spēlēs, piektajā olimpiādē pēc kārtas tiek pirmo reizi ievērots stingrs olimpiskais protokols, kas tiek pamazām papildināts. 1920. gadā Antverpenē pirmo reizi uzvelk olimpisko karogu, kam jāplīvo visu festivāla laiku, un tad debesīs paceļas arī mieru vēstošās baltās dūjas. Pēc astoņiem gadiem stadionā redzam olimpisko lāpu, kura gan savu tālo ceļu no Zeva tempļa Olimpijā, saules iedegta, grieķu jaunavu rokās pirmoreiz sāk tikai 1936. gadā. 1948. gadā Londonā pirmo reizi sportisti dod olimpisko zvērestu, bet 1952. gadā Oslo ir aizsācies spēļu noslēguma rituāls ar lāpas nodzēšanu un olimpiskā karoga nolaišanu. Nākošas desmitgades pamazām turpinājušas mainīt olimpiādes tēlu – 1964. gadā Tokija pirmā novērtē spēļu atklāšanas reklāmas potenciālu, un tajās ir gan bagātīga tautas tradīciju priekšā stādīšana, gan izklaides elementi. Savukārt Maskava 1980. gadā paceļ latiņu teatralizētā šova jomā. Drīz jau šis notikums kļūst par jaunāko tehnoloģiju parādi (kaut vai atcerēties, kādu ažiotāžu izsauca nesenā dronu lidojošā zemeslode Tokijā), un tagad katra organizētājvalsts pēdējā mirklī velk no kabatas uz skatuves ārā visspožāko popzvaigzni.
Savā ziņā ir noticis tas, ko barons Kubertēns vēlējās – jau paaudžu paaudzēs skatītājiem spēļu atklāšana ir kļuvusi par prieka un līksmes brīdi, kurā tiek piemirsti strīdi un ķīviņi.
Tā ir piepildīta ar mūziku, mākslu un dejām un veidotā tā, lai būtu saprotama ikvienam pasaules iedzīvotājam. Ja būsiet pamanījuši – šajā garajā priekšnesumā ir ļoti maz valodisku vai rakstisku elementu (tikai ar oficiālo protokolu saistītie), stāsti tiek stāstīti izteikti vizuāli – ar kustībām un košiem elementiem un krāšņām audiālām kompozīcijām, tādējādi pārkāpjot valodu un lasītprasmes barjeru. Šajā pasaules varenākajā izrādē, ja nu vienīgi ar to pēdējos gados var līdzināties par starpkontinentālo kļuvusī Eirovīzija, katru reizi atkārtojas universāli humānisma un utopijas simboli – mierīgā dažādu grupu līdzās pastāvēšana, bērni kā dzidrā tagadne un nākotne, vietējo tradīciju un globālās attīstības harmoniska sasaiste.
Pekinas putenis
Bet tagad es vēlētos pievērsties nule kā notikušo Pekinas ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijai. Šova režisors ir starptautiskiem nopelniem bagātais kinorežisors Džans Jimou (Zhang Yimou), un viņš ir arī pirmais cilvēks pasaules vēsturē, kurš šo smago darbu dara jau otro reizi – Jimou portfolio ir arī iepriekšējās Pekinas spēles, kas atzītas par vienām no visu laiku krāšņākajām un bagātīgākajām spēļu atklāšanām. Varenais šovs tikai divarpus stundu garumā risinās slavenajā "putna ligzdas" stadionā. Šoreiz tajā nepiedalās slavenības, bet gan brīvprātīgi Pekinas universitāšu studenti. Tāpat kā pērn Tokijā skatītāju rindas pandēmijas draudu ietekmē ir patukšas.
Tiešraide, jo diemžēl es esmu ekrāna šajā pusē, ne ekskluzīvi stadionā, sākas ar skaistu video prezentāciju par Ķīnas pavasara iestāšanos un sporta lēnkadru daili, taču pirms tālāka apskata noteikti jāpiemin, ka
ļoti nozīmīga loma šova klātbūtnes imitēšanā ir televīzijas komentātājiem, kas atrodas tur klātienē. Viņi šobrīd nosacīti ir skatītāju fiziskie jutekļi.
Lai arī TV signāls no Pekinas visur pasaulē ir vienāds, tad runas vīru un sievu tonis gan atšķiras – ja no sākuma biju kopā ar brašajām Anatolija Kreipāna un Māra Rīmeņa balsīm, tad pēc tam nokļuvu pie daudz liriskākajiem "Eurosport" komentētājiem, kas būtiski ietekmēja manu emocionālo skatīšanās pieredzi.
Pēc video redzam, kā mazu zaļu vīriņu vadībā laukumu pārņem mazi zaļi asniņi, laikam rīsa stiebri, kas ideālos vektoros līgojās šurpu un turpu. Dzied koris, un skan pozitīva mūzika, un te pēkšņi iznirst milzīgs ledus postaments. Šajā brīdī mani pārņem viegla frustrācija, jo es nezinu, vai tas, ko es redzu, ir reāls, vai tikai televīzijas formātā pa virsu skatam uzlikts elements. Ja iepriekš olimpiskie šovi sajūsmināja ar gigantiskām un iespaidīgām dekorācijām un savu "taustāmību" (kā Londonas 2012. gada olimpiskie industriālie riņķi), tad tagad šķiet vieglāk to visu vienkārši sakombinēt ar virtuāliem efektiem vai efektīgu projicēto "masku".
Rīsu stiebriņi pārvēršas pieneņpūkās, un pieneņpūkas uzsprāgst salūtā virs ultramodernās Pekinas. Tad kopplāns un apsveicināšanās ar šī pasākuma saimniekiem – Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidentu Tomasu Bahu un Ķīnas valdnieku, nē, prezidentu Sjī Dziņpiņu. Es, protams, zinu, ka lielais attālums starp viņiem ir epidemioloģiskās drošības nodrošināšanai, bet šie metri izskatās auksti un simboliski. Pienācis laiks sociālistiskās Ķīnas Tautas Republikas karoga uzvilkšanai. To viens otram pasniedz iekšēji sajūsmināti un ārēji koncentrējušies šīs zemes 56 dažādu tautību etniskie pārstāvji maza, trompeti aizkustinoši spēlējoša zēna pavadībā. Militārā goda sardze uzvelk karogu, un es fonā pamanu vēl citu sardzi – pirmajā skatītāju rindā ar nelieliem atstatumiem sēž cilvēki baltās kurciņās ar baltām micītēm. Ja skatītāji pāris rindas augstāk dzīvīgi plivina karodziņus, tad šie visi kā viens sastinguši un savas baltos dūraiņos tērptās rokas salikuši uz stilbiem.
Kas tik stīvi gan klātienē skatās olimpiskās spēles?! Tikai skatītājiem maskēta apsardze.
Skan himna, un karogs apņēmīgi plīv mākslīgi izraisītā gaisa plūsmā.
Nākamajā priekšnesuma posmā "skatuvi" pārskalo dzidras un majestātiskas ūdens straumes, kas izskatās gluži telpiski. Saprotu, ka tas noteikti saistīts ar to, ka šovs tiek filmēts tikai no viena skatupunkta, un, atbilstoši pastiepjot attēlu, televīzijas vērotājam rodas telpisks redzējums – gluži kā krītiņu zīmējumos uz asfalta pirms pāris gadiem Mežaparkā. Tas gan nozīmē, ka klātienē, piemēram, no sāna šī bilde izskatās pagalam jokaini. Lai nu kā – no šaltīm piepeši paceļas suģestējošs un maģisks ledus klucis, kurā patiešām fantastiski izzaigo ziemas olimpisko spēļu vēsture – spēļu pilsētas un gada skaitļi. Tad no tumsas iznirst spožos neonos gaismoti hokejisti, kas ar optiskās ilūzijas ripu satriec ledus blāķi mazos kriksīšos, un te atklājas kosmiski ledaini olimpiskie riņķi, kas kļūst par vārtu ģerboni, caur kuriem stadionā ienāk nacionālās sportistu delegācijas.
Tālāk tradicionāli ar Grieķiju priekšgalā populāru klasisko skaņdarbu ritmos stadionā soļo dažādu valstu sportistu pulki. Man sāk likties, ka mūzika varbūt skan nedaudz ātrāk kā parasti, lai gājēji kustētos raitāk, bet varbūt man tikai tā šķiet. Pa priekšu delegācijām, kas iet pa ledainu LED ekrānu klajumu, to vārdus pārsliņu rāmjos nes trauslām stirniņām līdzīgas sniegbaltītes. Te nu plašas iespējas dīvānu stila ekspertiem apspriest, kādi kuram kostīmi. Protams, ziemas apstākļos ekstravaganti izlēcieni ir ierobežoti, bet tāpat starp visām pufaikām un micītēm gadās pa odziņai. Acīm neparasti liekas dažu mums eksotiskāku tropu zemju taustastērpu apvienojumi ar ziemas apģērbu. Pēc laiciņa mana angliski runājošā diktore piesaka "Elaiza Tī-īruma", un kadrā garām nosoļo mūsu Latvijas komanda svaigos, baltos sintepona spilveniem līdzīgos mēteļos. Solīdi, bet nekas īpašs.
Ar nelielu līdzjūtību skatos uz malās lēkājošajiem inscenētajiem līdzjutējiem – viņi noteikti ir pārkarsuši.
Lai arī visi te ļoti nopakoti, tomēr internetā rāda, ka Pekinā temperatūra vien dažus grādus zem nulles.
Parāde noslēdzas ar pašas Ķīnas sportistiem, kas, greznojušies ar skaistiem, liesmojošiem sejsegiem, sabirst stadionā kā sārtas zemenītes sniegā. Viņi dodas pāri laukumam, un te es beidzot ieraugu, kur tad nozūd visi tie nācēji un gājēji, – viņi paliek nevis pašā stadionā, kā parasti tas atklāšanās notiek, bet ieņem vietas tribīnēs, paši kļūstot par šova skatītājiem. Grīda mirdz kā dārgakmens, un sēdvietās lūgtie viesi plivina tūkstošiem mazu, sarkanu karodziņu.
Pēc brīža visu atkal pārņem šīm spēlēm raksturīgā zilgme, un no virtuālām debesīm sāk birt virtuālas sniegpārsliņas ar visu dalībvalstu nosaukumiem. Apakšējā plānā sinhroni un liegi dejo īstas meitenes, skaistules arī ar sniegpārslām, līdz tās nozūd, un sākas īsts LED ekrānu pārslu putenis. Tuvākie mirkļi īsumā –
parādās milzīga datorizēta sniegpārsla, kas kā bolīds šaujas pār zemeslodi, un tad kļūst par tās valdnieci, lai tūlīt materializētos identiskā fiziskā pārslā.
Kā nojaušams, tai būs nozīmīga loma arī turpmāk.
Tagad kārta nelielam video pārtraukumam, kura laikā noteikti arēnā notiks kādas nozīmīgas, konstruktīvas pārmaiņas.
Klipiņš, kura nosaukums ir "Kopā stiprāki", rāda, kā ikdienišķus, dažādu sociālo grupu cilvēkus pēkšņi savā varā gluži kā pats Nelabais pārņem olimpiskais gars, un viņi sāk veikt straujas, sev netipiskas, bet noteiktiem ziemas sporta veidiem raksturīgas kustības.
Kāds, protams, krīt, bet saņemas un atkal ceļas uzvarai. Video iespraudums beidzas, un mēs redzam, ka tā aizsegā stadiona centrā izvietota platforma un kanceles oficiālajām olimpiādes runām. Smaidošu, tikai vīrieškārtas karognesēju ielokā uzrunu teic Ķīnas spēļu organizatoriskās komitejas vadītājs Cai Qi un Tomass Bahs. Te dažādās valodās skan pateicības vārdi, nožēla par kovidu un aicinājumi uz mieru un harmoniju, kā arī runā par Tīģera gada ambīcijām. Pēc Baha uzrunas kadrā redzams Ķīnas prezidents, kas īsi un ar priecīgu uzsaucienu pasludina 2022. gada Pekinas ziemas olimpiskās spēles par atklātām, un gaisā šaujas mirdzoši vizuļojoša uguņošana.
Nākamā izrādes daļa nosaukta par "Veltījumu cilvēkiem" – stadionu pārsoļo stilīgi ģērbta jauniešu rinda, kas aiz sevis atklāj fotogrāfiju kaleidoskopu. Tad olimpiādēs plaši dzirdētās Džona Lenona himnas "Imagine" pavadībā lielo laukumu pārņem iespaidīga puteņa straumes, ko šķeļ un zilās pinumu upēs sakārto sārti slidotāji. Tajās iezaigojas olimpiskie saukļi. Šī šova daļa sava it kā palēninātā, bet pamatīgā rituma spēka pēc man līdz šim patīk vislabāk. Tagad pienācis laiks olimpiskajam karogam, ko, skanot Bēthovena "Odai priekam", ienes godalgoti ķīniešu sportisti. Sportisti atkāpjas un militārās formās tērptie vīri uzvelk mastā karogu. Dzied piemīlīgs bērnu koris, greznots tradicionāliem ķīniešu tīģerīšiem. Tad parādās jau krietni mazāks olimpiskais karogs, un tā pakājē tiek lasīts sportistu olimpiskais zvērests. Pēc tā vēl viens video, kur mazi Ķīnas bērniņi amizantas mūzikas fonā sper pirmos neveiklos soļus ziemas sporta veidos. Atkal klipa laikā uz "ledus" ir notikušas konstruktīvas izmaiņas, un tagad tur ir vēl vairāk bērnu (!). Atkal vizuāla un audiāla tēma par tūkstoš sniegpārsliņām.
Lai arī skats veidots apzināti mīlīgi (pārsliņu dziesmu svētki), man kā Rietumu tradīcijās augušam un personīgo individualitāti un brīvību augsti vērtējošam cilvēkam šis neskaitāmi anonīmo sniegpārsliņu motīvs sāk šķist ļoti aizdomīgs.
Beidzot laiks svētku tortei – olimpiskās lāpas uznācienam. Tā veidota eleganti dinamiskā un sportiskā dizainā, un deg ar koši sarkanu liesmu. Lāpa tiek nodota no čempiona čempionam un, protams, tuvojas lielajai telpiskajai sniegpārslai, kas, kā tagad tuvplāna redzams, veidota no mazām pārsliņām ar iegravētu katras valsts vārdu. Apkārt sirsniņveidā dzied un dejo bērni, un lielā sniegpārsla ar tā centrā ievietoto lāpiņu ceļas arvien augstāk. Viss! Tas arī viss – šoreiz un pirmoreiz visu lāpu vēsturē nav dūjas cepinošās gigantiskās gāzes liesmas, bet gan olimpiādi apspīdēs tā pati, kā to nosauca mani tiešraides gidi olimpiskajā teritorijā – mikrolāpa! Atkal uguņošana, kas sākas – noteikti jau nojaušat! – sniegpārslas formā, un olimpisko spēļu atklāšana ir noslēgusies.
Pēcvārds
Es savu olimpisko spēļu atklāšanu vērotājas apzināto karjeru sāku ar Nagano spēlēm Japānā 1998. gadā. Labākā izrāde, ko esmu redzējusi, bija Londonā 2012. gadā – tajā bija ideāli līdzsvarota kompozīcija starp olimpisko garu, daudzveidīgiem stāstiem, Anglijas vēstures atspoguļojumu, grandioziem veidojumiem un visu beidzot brīnišķīgu humoru. Arī pagājušajā gadā Tokijā viss būtu izdevies, ja ne pandēmijas izmisums. Par Pekinas 2022. gada spēļu atklāšanu es to nevaru teikt.
Šis zili ledainais šovs, neapšaubāmi, bija tehniski krāšņs un kādam elpu aizraujošs, taču man noskaņas ziņā tas likās tieši tikpat auksts un saldējošs.
Protams, te bija daudz mīlīgu bērnu, kora dziedājumu, un atsauču par tīģerīšiem, taču manā skatījumā tādā veidā šova veidotāji vienkārši uzstājīgi spieda uz vajadzīgajām emociju pogām. Man pietrūka individuāli veidotu stāstiņu, mazu mizanscēnu, kur centrā būtu pats cilvēks, sportists kā būtne un personība, bet šoreiz to aizstāja nevainojami masu skati un neskaitāmas sniegpārsliņu lavīnas (bez tam tās visas bija grafiski vienādas), kas atkārtojās atkal un atkal. Pārdroši varu apgalvot, ka šī atklāšana bija vairāk Ķīnas iekšējam tirgum, propagandas produkts televīzijai, jo te trūka globālu vēsmu un interesantu simbolu, kas būtu uztverami un sirdij tuvi ikvienam pasaules iedzīvotajam. Taču nu, lai arī kā, bet spēles ir atklātas, un beidzot varam koncentrēties tikai uz to galveno mērķi – sportisko cīņu.
