Šajā mazliet rotaļīgajā pieteikumā ir ne tikai liels prieks, bet arī likumsakarība par sasniegumiem pēc smagi ieguldīta darba. Kamaniņu sportisti cīnās par sekundes tūkstošdaļām, un tur svarīgs ir viss – tērps, kamanas, slieces. Par to LR3 raidījumā "Kāpēc dizains?" pārdomās dalās Latvijas kamaniņu braukšanas izlases treneris Mārtiņš Rubenis, Rīgas Tehniskās Universitātes Ergonomikas elektrotehnoloģiju zinātniskās laboratorijas vadītāja Inga Dāboliņa un sporta apģērbu ražotāju uzņēmuma "Mint Print" konstruktore Dace Veipa.
Ilze Dobele: Vispirms jūs visus sveicu ar brīnišķīgo panākumu, jo medaļa ir dalīta – kopā ar sportistiem tā pienākas arī katram no jums. Mūsu saruna ir mērķēta uz to, lai saprastu, kas sportistiem palīdz ārpus viņu pašu prasmēm – viņu braukšanas tehnikai un sagatavotībai. Tāpēc pievērsīsim uzmanību tam, kas ir sportista rīcībā bez viņa paša. Cik lielu daļu no rezultāta procentuāli var ietekmēt tas, kas sportistam ir mugurā un ar kādām kamaniņām viņš brauc?
Mārtiņš Rubenis: Tur, manuprāt, būtu jāveic ļoti nopietna izpēte. Pateikt, kura tieši no daļām un cik daudz tīri procentuāli tā atnes, ir ļoti grūti.
Mūsu sporta veidā sīkumu nav, jo cīnāmies par sekundes tūkstošdaļām, līdz ar to labi sagatavotas kamanas, labi sagatavots sportists un ne tik labs kombinezons var maksāt ļoti dārgi.
Man pašam tā bija Turīnas olimpiskajās spēlēs, kad sacensībās nobraucu pirmo braucienu un sapratu, ka kaut kas nav īsti kārtībā, jo treniņos, braucot ar treniņu kombinezonu, laiki bija praktiski tādi paši, kā uzvelkot jauno sacensību kombinezonu. Pirms otrā brauciena treneris brauca uz viesnīcu pakaļ citam sacensību kombinezonam, un, turpinot sacīkstes ar to, izdevās soli pa solītim aizlauzties līdz medaļai.
Varētu teikt, ka šajos renes sporta veidos lielais pārsvars uzvarās ir vāciešiem. Vai tas ir tieši saistīts ar sliecēm, ar inženieriju, ar industriālo dizainu? Kā viņiem izdodas visiem pārējiem aizskriet priekšā?
Mārtiņš Rubenis: Manuprāt, tas ir pavisam vienkārši un likumsakarīgi – tie, kuri strādā maksimāli augstā līmenī, ir arī topā rezultātu tabulā. Industrija, valsts atbalsts un viss pārējais, kā tas ir nostādīts Vācijā – uz to mēs varam tikai tiekties. Bet es saprotu arī, ka tas ir ilgu, ilgu, ilgu gadu darbs, kas summējies rezultātos.
Renes sporta veidos redzam, ka Vācija ir atkal atpakaļ topā, un varam uz to ne tikai skatīties, bet arī padomāt, kas ir tas, ko mēs varētu darīt labāk, lai būtu turpat. Jo mēs taču zinām – arī viņi ir cilvēki, tieši tāpat kā mēs, tikai nemāk runāt latviski.
Atceros, ka pirms gada Latvijas Televīzijas "Panorāmā" bija sižets par to, kā Inga Dāboliņa strādā pie speciālas programmatūras, kas kamaniņu sportistiem ļautu sasniegt vēl labākus rezultātus. Tā bija kāda īpaša tehnoloģija. Inga, kas tas bija?
Inga Dāboliņa: Darbs pie cilvēka ķermeņa mērījumiem automatizētā veidā ir sācies jau pirms gandrīz deviņiem gadiem. Latvijā trīsdimensiju skenēšanas tehnoloģija tika atvesta tieši 2013. gadā, un kopš tā laika tiek meklēti veidi, kā vēl vairāk visu specializēti nomērīt.
Pats skeneris, vienkāršā valodā runājot, ir kā liela mērlente, ar kuru iegūst antropometriskos datus: tam ir savas priekšrocības, kas dod precizitāti, mēra kopsakaru un sniedz dizainisko vērtību tajā ziņā, ka šie mēri tiek iegūti vienlaikus. Līdz ar to tie ir savstarpēji sakritīgi.
Un ir arī iespēja to pielietot ne tikai lieliem apjomiem – piemēram, statistikas kopsakarībām, bet arī individuālajiem mērījumiem. Tieši sporta veidu atlēti ir tie, kuri jāmēra individuāli, jo katrs no viņiem ir ļoti atšķirīgs. Tērpam jābūt cieši piegulošam, un materiālam jākalpo tieši tam, kam tas ir paredzēts. Ja materiāls būs pārāk nostiepts, tas nekalpos. Ja tas būs pārāk vaļīgs, tas piepūtīsies, kustēsies un atkal nekalpos. Līdz ar to šīs iekārtas izmantošana palīdz iegūt tādus mērījumus, lai varētu pētīt kopsakarības un šos mērījumus izmantot tālāk cieši piekļāvīgu apģērbu ražošanai.
Mārtiņ, vai toreiz pēc tā piedzīvojuma ar kombinezonu tev radās ideja papētīt šo problēmu tuvāk un tā jūs abi satikāties?
Mārtiņš Rubenis: To stāstu līdz galam pat vairs neatceros, bet ticu tam, ka tur, kur ir sirds un doma, atrodas cilvēki, kas gatavi palīdzēt.
Tā mums šeit, Latvijā, faktiski ir ar visām lietām, kas saistītas ar mūsu kamanām, kamaniņu sportistu apģērbiem un visu pārējo: vienā brīdī bijusi dzirkstelīte un iniciatīva, ka vajag, un ir atradušies cilvēki, kas ir spējīgi palīdzēt to visu dabūt gatavu.
Nākošais, kas mums ir tikpat svarīgi, ir visi savienojumi: kurā brīdī piegrieztne tiek sašūta kopā un kā tiek aizdarīta šuve, lai tā savukārt neielaistu gaisu. Tas ir viens no nākošajiem soļiem, pie kuriem mums būs tālāk jāstrādā, jo šobrīd Latvijā pie šādas tehnoloģijas netikām. Mums izdevās kopīgi uztaisīt labas piegrieztnes kombinezonus, bet, domāju, piestrādājot vēl pie šuvēm un visa pārējā, mēs vēl varam atrast savas sekundes simtdaļas.
Inga Dāboliņa: Tas, kas notika Tehniskajā universitātē, bija mēru iegūšana, kurus tad mēs tālāk uzticējām uzņēmumam, kurš izveidoja konstrukcijas.
Mārtiņš Rubenis: Drēbes materiālam jābūt gludam, gumijotam un arī slīdošam, bet tas savukārt var radīt traumas, lielā ātrumā slīdot pa trasi, ja notiek kritiens. Šie materiāli tiek ražoti, un pasaulē ir pazīstami to ražotāji. Caur viņiem pētot, pamēģinot un meklējot, dažus materiālus jau esam atlasījuši un ar tiem šobrīd strādājam, bet ir skaidrs, ka šis darbs arī šajās kompānijās visu laiku iet uz priekšu, līdz ar to jāseko līdzi tam, kas notiek un jāmēģina rast atkal kādi jauni risinājumi. Jo varbūt tas materiāls, kas der kalnu slēpotājiem, kuri brauc stāvus vai pussēdus pret vēju, neder kamaniņu braucējiem. Vai arī vienkārši jāmaina šī materiāla orientācija. Tā kā tas viss ir kārtīgs pētījumu avots, bet man liels prieks par to, ka Dace un "Mint Print" bija tie, kas jau konstruktīvi piegāja tai informācijai, ko mēs viņiem varējām iedot.
Dace, stāstiet tagad jūs – kā viss notika brīdī, kad no Ingas saņēmāt visus datus?
Dace Veipa: Mēs visi zinām: vajag ne tikai precīzus mērus, bet arī ļoti labu materiālu, kuram piemīt visas nepieciešamās īpašības, lai sportists varētu traukties pa reni. Tāpat ir ļoti svarīgi, lai sportistam arī viss ir labi tajā pozā, kuru viņš ieņem. Svarīgi, lai kustības sākumā sportists netiktu ierobežots kombinezonā, tajā pašā laikā visam šajā tērpā jābūt pavisam gludam, kad sportists pa trasi traucas apbrīnojamā ātrumā. Tas arī ir tas, kur mēs iesaistījāmies, meklējām variantus, kā būtu sportistiem vislabāk, – lai nekas nesaplīst, kamēr viņi, piemēram, atsperas.
Turklāt katram sportistam ir savas auguma īpatnības.
Dace Veipa: Pēc precīzi nomērītajiem mēriem katram tiek pielāgota sava konstrukcija.
Jāņem arī vērā, lai tērpā vīles būtu maksimāli paslēptas, lai tajās neielaužas gaiss, un, ja mēs tās visas nevaram nozīmogot vai aizlīmēt, jādara tā, lai tās vismaz tik daudz netrāpās ceļā vējam. Patiesībā tā ir ļoti aizraujoša nodarbe!
Mums bija liels prieks sadarboties!
Mārtiņš Rubenis: Tu saki – bija. Es ceru, ka tas ir un būs! (smejas)
Dizaina procesā liela nozīme ir testēšanai. Vai jūs visi pirms olimpiskajām spēlēm kādā brīdī arī testējāt, kāds ir jūsu sadarbības rezultāts?
Dace Veipa: Mēs taisījām kombinezonus arī iepriekšējiem sacensību braucieniem.
Mārtiņš Rubenis: Viss process bija tāds, ka sākumā sportistiem tika uztaisītas pirmās piegrieztnes, un tad jau uz vietas trasē, treniņos arī Dace bija klāt: mērīja un skatījās, kas pēc teorētiskā modeļa ir sanācis dzīvē – visas sīkās lietiņas kā kārtīgs skroderītis pierakstīja un pamainīja, un jaunās piegrieztnes jau taisīja tā, lai būtu pavisam perfekti un derētu. Un tas, ko tagad dzirdu no mūsu komandas sportistiem – ka šie ir ērtākie kombinezoni, ar kādiem viņi ir braukuši!
Dace Veipa: Cik patīkami!
Mārtiņš Rubenis: Tā ka par to liels paldies! Ticu, ka arī ātruma ziņā šie kombinezoni nebūt neatpaliek no tiem, kurus izmantojām iepriekš. Ja sezonas vidū vēl bija sportisti, kuri tā kā nevarēja izlemt, vai uz olimpiādi braukt ar ierastajiem tērpiem vai tomēr jaunajiem kombinezoniem, olimpiskajās spēlēs daudzi iekāpa jau Latvijā ražotajos kombinezonos.
Inga, kas vēl jums priekšā? Ko redzat darāmu no zināšanu un ekspertīzes perspektīvas?
Inga Dāboliņa: Ergonomiskā testēšana noteikti ir tas, ko vajag darīt, un tas ir ļoti, ļoti plašs lauks. Pirmkārt, laboratoriski pētīt vēja pārslīdes – vai vīles dara to, kas tām jādara, vai tās ir pietiekoši paslēptas. Kā jau Dace teica, tās konstruktīvi jānovieto tā, lai nebūtu vējam ceļā. Šīs ir lietas, kuras var testēt. Tāpat nav noslēpums, ka sportisti mainās: sezonas sākumā mēs redzam vienu, bet sezonas beigās – citu sportistu. Šīs ir dinamiskās lietas, dinamiskie mērījumi – iespējams, uz dažādām sacensībām vajadzīgi atšķirīgi kombinezoni – tā vēl ir pētījumu joma.
Mans neizsapņotais sapnis ir radīt metodi, ar kuras palīdzību kombinezona konstrukciju mēs varētu izveidot automatizēti. Proti, izmantojot mērījumus, izveidot attiecīgā piegriezuma kombinezonu bez pielaikošanas, bez došanās uz trasi un pielaikošanas.
Jo tā, protams, ir laba izeja, bet ļoti darbietilpīga un tāda amatnieciska. Ja mēs tam visam pieejam no zinātniski profesionālā viedokļa, šeit ir vēl ļoti daudz darāmā. Šeit arī saskaramies ar to, ko Mārtiņš pieminēja par vāciešiem: mums parasti pietrūkst visa veida līdzekļu – gan cilvēkresursu, gan laika resursu, gan naudas resursu, jo universitātē darbs zinātnē un pētniecībā vienmēr prasa kaut kādu atskaites formu. Bet mēs atskaiti vai publikāciju par šo projektu nevaram uzrakstīt, jo tas ir noslēpums! Neviens taču negribēs atklāt, ko mēs galu galā izdarījām... Līdz ar to jebkurš naudas pelnīšanas veids, kas saistīts ar zinātni, šajā gadījumā mums ir liegts. Tas ir slēgts. Šeit nav ceļa uz priekšu, lai mēs tajā varētu ieguldīties pašpietiekami. Tas lielākoties ir naudas jautājums. Nu un, protams, arī to cilvēku jautājums, kuri deg par to visu, kuriem interesē to darīt un kuri prot to darīt.
Runājot tieši par tērpiem. Nupat Pekinā bija ārkārtīgi auksts laiks, un sportistam nepieciešams, lai ķermenis būtu silts. Tātad materiālam nepieciešama siltuma izolācija, plus noteiktās ķermeņa daļās – plecos, gurnos vai elkoņos – bobslejistu tērpiem vajadzīgs īpašs materiāls, lai vēl vairāk panāktu aerodinamiku. Noteikti tas ir aktuāli arī citiem renes sportistiem. Inga izstāstīja, ko viņa varētu darīt. Kā jūs, Dace un Mārtiņ, to saredzat? Kā mēs varam turpināt iesākto? Un vai tagad pārējie renes sportisti neteiks – Inga, mēs arī vēlamies, lai jūs mūs izmērāt!
Inga Dāboliņa: Ir jau daži bijuši un teikuši...
Dace Veipa:
Mūsu mērķis ir tikt līdz ideālajai konstrukcijai, un tad mēs vēlētos to algoritmizēt, lai tas katru reizi nebūtu jādara manuāli, uz katru jaunu sportistu. Tas būtu tas, kas vēl būtu darāms.
Mārtiņš Rubenis: Man tā sajūta joprojām ir, ka jālūkojas to tehnoloģiju virzienā, kas palīdz šo audumu varbūt pat ne sašūt, bet sajūgt vienu ar otru. Tur ir vēl daudz tāda, ko varam izdarīt labāk, zinot jau šobrīd pasaulē esošās tehnoloģijas. Latvijā, cik saprotu, tās ir pieejamas, bet ne tik viegli. Līdz ar to, ka mums kombinezoni top praktiski uz katrām sacensībām, pielāgojot katram sportistam individuāli, diezin vai varam vērsties pie tādām kompānijām, kas strādā ar skatu uz priekšu divu gadu garumā, un pateikt – lūdzu, aizdariet mums šuves dažiem kombinezoniem! Tas nebūs viņu interesēs.
Inga Dāboliņa: Tieši tā, tas ir sadarbības jautājums. Bet iespējams, ka tagad kāds, kurš noklausījies raidījumu, iedegsies un teiks – es varu tos dažus kombinezonus sametināt, dod man! (smejas)
Vai ticat, ka rezultāts var mainīties atkarībā no jūsu veikuma? Un cik tas varbūt jau ir mainījies? Teicāt, ka to ir ļoti grūti izmērīt un nav tādu tehnoloģiju. Bet varbūt, ka ir?
Inga Dāboliņa: Tas nav gluži ticības jautājums – tas droši vien ir pamatojams jautājums, bet – jau atkal tas ir ļoti, ļoti dažādu aspektu jautājums. Piemēram, konkrētais materiāls ir ļoti elastīgs: ar apbrīnu skatos uz sportistiem, kuri šajā materiālā iekļūst.
Esmu redzējusi, kā viņi apģērbjas kostīmā – tas ir vingrojums pats par sevi, ar to katrs netiks galā!
Šajā kostīmā, kaut neatbilstīga lieluma, var iekļūt arī cilvēks, kurš vienkārši prot tajā apģērbties. Bet tādā gadījumā mēs, piemēram, runājam par pārāk nospiestiem muskuļiem. Sportisti ir spēcīgi ļaudis, viņi to tik ļoti neizjūt, ka viņš šo muskuli ir pārāk nospriegojis. Bet tajā brīdī, kad tiek uzvilkts piemērots kostīms un muskulis darbojas pilnvērtīgi, varam nojaust, ka šis muskulis pilnvērtīgā darbībā dod labāku atspērienu. Mums ir sportisti, kuriem ir ļoti izteikti ikru muskuļi: tajā brīdī, kad mēs viņus noskenējam bez kostīmiem, bet pēc tam ar kostīmiem, un aplūkojam to, cik ļoti šis muskulis ir saspiests, ir vairāk nekā skaidrs, ka tas pilnvērtīgi darboties nespēj.
Mārtiņš Rubenis: Ja drēbi par daudz nostiepj, tad redzam, ka tā paliek balta un caurspīdīga. Aerodinamikas ziņā tas absolūti vairs neder, jo šim materiālam sāk cauri pūst gaiss.
Pilnīgi noteikti kamaniņu braucēji arī turpmāk būs jūsu uzmanības lokā, un noteikti radīsiet jaunus veidus, kā vēl strādāt tālāk, lai, iespējams, tiešām varētu teikt, ka liela daļa no panākumiem šajā panākumu puzlē ir gan ekipējumam, gan jūsu ieliktajam darbam un pētījumiem.
Inga Dāboliņa: Jā, tikai noteikti nepiekritīšu par to lielo daļu. Tā ir pavisam, pavisam sīka un niecīga daļa. Tas, ko paveic sportisti, ir apbrīnojams darbs, un viņiem gan – visu cieņu.
Vienmēr domāju – ja mūsdienās nebūtu iespēju tik precīzi nomērīt tās sekunžu simtdaļas un tūkstošdaļas, principā visi stāvētu uz pirmās vietas pjedestāla.
Mārtiņš Rubenis: Gandrīz vai. Bet paldies, Inga, tev par tavu pieticību! Mans personīgais piemērs ar Turīnas 2006. gada spēlēm kombinezona sakarā ir šāds:
man bija divi labi kombinezoni, bet viens no tiem – pusotru desmitdaļu ātrāks, kas četros braucienos jau veidoja sešas sekundes desmitdaļas, kas ir vairāk nekā pussekunde. Manuprāt, nevienam, kas mūs klausās, nav jāstāsta, kas ir vairāk nekā pussekunde kamaniņu sportā!
Ja skatāmies šādā aspektā, tad katram sīkumam ir nozīme, un tas, ko mēs redzējām austriešu sportistu un komandas izpildījumā... Kombinezonus, ar kuriem brauca olimpiādē, viņi izvilka tikai pašās olimpiskajās spēlēs, treniņbraucienos. Nekur neviens nevienā Pasaules kausā tos nebija redzējis. Viņi bija padomājuši par speciālām iedobēm atsevišķās vietās – ne visā kombinzonā, kas varbūt rada labvēlīgo turbulenci, kas palīdz gaisam liektajās vietās nekrāties un norauties. Tā ka ir vēl milzīgs ceļš ejams un tās ir lietas, kas jāpēta kontekstā gan ar materiālu, gan ar aerodinamiku.