Vēlāk Gunārs bijis gan "Panorāmas" šefs, gan producents, arī veidojis skatītāju ļoti iemīļotus satīriskos raidījumus "TV poliklīnika" un "TV pirts" ar aktieri Leonu Krivānu Frīda un Ventu Vecumnieci Millijas lomā. Šodien Gunārs joprojām ir panorāmietis, veido sižetus, atzīstot: "Radošais darbs man ir vistuvākais!"
"Dūzim vispār nav problēmu!"
Ināra Makarova mīļi dēvē Dūzi par Dūžuku, un seno cīņu biedru raidījumā sveic mīļuprāt: "Es atsaku visas intervijas, uz kurām mani aicina, bet atteikt Dūžuka raidījumam nespēju. Kaut arī mūsu ceļi ir šķīrušies – es televīzijā jau sen kā nestrādāju –, taču joprojām esam ļoti labās attiecībās," komentē Ināra. "Savulaik kopā esam vadījuši gan "Panorāmas" tiešraides, gan veidojuši sižetus, un Gunārs allaž bija mans vīrišķīgais plecs: mierīgs, arī tiešraižu karstumā visu uztvēra ar humoru, un joprojām allaž ir labā omā, šķiet, viņam vispār nav problēmu. Tas, protams, ir tikai šķitums, viņš ir ļoti korekts un smalkjūtīgs cilvēks, kas citus ar savām lietām neapgrūtina. Gunārs ir arī viens no asprātīgākajiem cilvēkiem, ko pazīstu."
Dūža noslēpums
Ir jāpiekrīt Inārai – Gunāram Dūzim piemīt vieglums, kas nomanāms pat viņa veiklajā, šiverīgajā solī: šķiet, viņš skrien divus centimetrus virs zemes. Skatoties uz Dūzi, pārņem balta skaudība: kā viņam izdodas nepukoties par ikdienas ķibelēm un rūgtumam bezrūpīgi pamāt ar roku: "Atā!" Šķiet, ka atminējums tam ir viņa dažādie hobiji, respektīvi – viņam patīk dzīvot ar garšu. Tieši tas varētu būt viņa dzīves noslēpums, kura atšifrējumu viņš pasaka kādā brīdī pavisam klusām:
"Esmu sev formulējis: negribi strauji novecot un iegrimt depresijā? – kusties!"
Sniegavīri
Pesimists droši vien sūdzētos, ka dzīves garšai vajag naudu, Dūzim pietiek… ar sniegu! Ir vērts noskatīties raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" kaut vai tikai tādēļ, lai redzētu, cik asprātīgi var izskatīties paša sētā uzcelts sniegavīrs: "Tie nav sniega vīri, kādus mēs parasti saveļam no trim dažāda lieluma bumbām, tās ir īstas sniega skulptūras," priekā par kolēģa un drauga Gunāra sūtītajām sniega vīru, sievu un bērnu bildēm dalās "Panorāmas" žurnāliste Zanda Ozola-Balode. "Tie tik ļoti uzlabo garastāvokli, kaut arī man pašai darīt ko tik radošu neienāktu pat prātā!"
Zapiņš
Nākamais Gunāra dzīves stila sarakstā ir padomju laika zapiņš, ko tehniskā valodā dēvē par "ZAZ", kas atšifrējumā nozīmē Ukrainas rūpnīcas nosaukumu: Zaporižskij avtozavod [no krievu valodas: Zaporižjas auto rūpnīca – red.], kur tos padomju laikā ražoja. Nu jau vecais zapiņš sen ieskaitāms antīko spēkratu kārtā, un tieši tāpēc tas patīk Dūzim, jo viņam patīk visādas teatrālas izdarības, kas krāšņo dzīvi! Gunārs stāsta, ka divas reizes gadā var piedalīties antīko zapiņu demonstrēšanas jeb goda braucienos: "Maijā ir sezonas atklāšana, oktobrī – noslēgums. Aicina piebiedroties arī citu antīko marku auto braucienos, un man patīk!"
Braucieni nekad nenotiekot tāpat vien – auto tiek "apģērbts": uz jumta tiek uzriktēts seno koka slēpju pāris un kartona koferis, lai viss izskatās kā vecos laikos, autentiski.
Skaidrs, ka braukt ar zapiņu allaž ir bijis izaicinājums – kaut arī Gunārs ar ģimeni aizbraucis arī līdz Vācijai un atpakaļ: "Tie bija kādi kilometri 3000, bet nu – kamēr gāja, tikmēr bija labi!" nosmejas auto saimnieks.
Velosipēds no Ērenpreisa
Latvijas slavenais Ērenpreisu ģimenes velosipēdu uzņēmums mūsdienās kļuvis par leģendu, savulaik ražoja modernākos riteņus ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā. Gunāra ģimenē, caur viņa sievas Daces dzimtu, arī nonācis viens no leģendārajiem braucamrīkiem, kas, cauri gadiem uzturēts pie veselības, joprojām ir Gunāra sabiedrotais ne tikai ikdienā, bet arī krāšņajos tvīda braucieniem – kad veloīpašnieki ietērpjas 20. gadsimta 30. gadu – Ērenpreisa velosipēdu ziedu laiks! – tvīda žaketēs, tā laika cepurēs, šallēs un zeķēs, sev un citiem par prieku izbrauc pilsētu ielās.
Ja pietrūkst dzīvesprieka, varbūt arī jums ir vērts cerīgi palūkoties uz savu aizmirsto divriteni? Iespējams, tas zina, kur atrast garšu dzīves ikdienībā.
Zemeņu galvaspilsēta
Šodienas komunikācijā maz par to runā, jo visi ir pārstrādājušies, tomēr, skatoties uz šīs reizes jubilāru, nepamet doma, ka viens no dzīves prieka avotiem ir bērnībā iemācīts darbs. Nevis kāds konkrēts amats – bet darba pieradums kā ikdiena jeb, kā to dēvēja mūsu senči un kā to arīdzan dzied tautas dziesmās, darba tikums.
Gunāra Dūža gadījumā, tas šķiet, ļoti patīkams: zemeņu lasīšana, ko viņam labprātīgi/piespiedu kārtā nācās darīt no bērnības. Gunāra dzimta nāk Jūrmalas, no Mellužiem, kas līdz ar Vaivariem un Asariem Latvijas kultūrvēsturē saistās ar zemeņu audzēšanas un tirgošanas tradīciju. Savulaik, 19. gadsimtā, zemenes uz Jūrmalu esot atvedis kāds francūzis, kas te vasarās mitinājies, padalījies ar stādiem ar Asaru vilcienu stacijas priekšnieku, kas toreiz skaitījies diezgan nozīmīgs vīrs, un tā zemeņu audzēšanai Jūrmalā "gals tapis atraisīts". 1935. gadā pat vienu no nozīmīgām Jūrmalas ielām, kas iet cauri Asariem un Mellužiem, nosauc par Zemeņu ielu. Turklāt vēl kāds interesants fakts: ja ne gluži audzēšana, tad zemeņu ievārījuma gatavošana savā varā pārņem arī jūrmalniekus Aspaziju un Raini, par ko 1901. gada jūnijā savā dienasgrāmatā mūsu lielais dzejnieks rakstījis, ka ārpus zemeņu vārīšanas "citam nekam neatliek laika!"
Arī Gunārs bija senās, smaržīgās tradīcijas mantinieks: "Tikai nezinātājam tas var likties viegls un patīkams darbs. Visu dienu ložņāt pa dobēm salīkušu muguru, bieži saules spiediena karstumā, – tas nav nekas valdzinošs!"
Prieks, kas lielāks par debessmannas bļodu
Gunāra vecāki bija uzņēmīgi ļaudis, mamma pēc profesijas grāmatvede, tēvs – rasētājs, būvnieks, projektētājs, pieprata arī visus saimniecības darbus, tai skaitā – brauca uz Rīgas tirgu ar zemenēm: "Joprojām atceros rožmaizīti, ko pēc veiksmīgas tirgošanās drīkstēju ieiet un nopirkt, šķiet, nebija nekā garšīgāka!" savas bērnu dienas laimes garšu atceras žurnālists Gunārs Dūzis, kurš, starp citu, arī pats labprāt gatavo, iepriecinot gan abu meitu ģimenes un savus sešus mazbērnus, gan arī "Panorāmas" kolēģus.
Zanda Ozola-Balode ir viena no viņiem: "Liela debessmannas bļoda vai bezē kūkas, ar tām Gunārs mūs ir bieži lutinājis! Man šķiet, ne tikai mēs, arī viņš pats ir priecīgs, ka visi ir laimīgi!"
Un kā gan ne? Ja radošais gars ir tik omulīgs un priecīgs, kas zina – varbūt tieši tāpēc "Panorāma" televīzijas ēterā ir noturējusies tik ilgus gadu desmitus?
