Veca dvēsele
Jānis filmēšanu ieplānojis jau pirms došanās uz Zviedriju, kur kopš šī rudens papildina mūzikas producēšanas zināšanas Stokholmas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, par ko pats ir ļoti gandarīts: "Man ir laikam diezgan veca dvēsele," atzīst Jānis. "Dažkārt esam runājuši ar manu mammu, kas saka, ka viņa jūtas jaunāka par mani. Jo mūsos ir arī senču, iepriekšējo paaudžu informācija, un man ir sajūta, ka to nesu sevī," apgalvo Jānis, saprotot, ka piekļūt šim senajam mantojumam palīdz pašizaugsme.
Pirmajos dzīves gados Jānis gan bijis ļoti kautrīgs bērns: "Reizēm, kad bijām kopā ar tēti kādos publiskos pasākumos un man kaut ko jautāja, es jutu, ka nespēju pateikt gluži neko," atzīst Jānis, kam tagad jau sen "pēc vārda kabatā nav jāmeklē".
Tēta mūzikas kolekcija un mammas uzcītība
Skatuve un mūzika viņu ir atvērusi dzīvei un cilvēkiem, un Jānis atklāj, ka lielā mērā uz to viņu pavirzījis tēvs: "Mans tēvs savos 20 un 30 gados bija gluži vai fanātisks mūzikas klausītājs, atceros – Iļģuciema mājā, kur dzīvojām, sekcija bija pilna ar diskiem: Maikls Džeksons, Pīters Geibriels, Prince – tā bija mūzika, kas viņu fascinēja. Un arī mani. Kopā ar brālēnu Mārtiņu Mielavu veidojām savu radio," stāsta Jānis. "Un mamma savukārt bija galvenais faktors, kāpēc es savas varbūt arī diezgan izklaidīgās dabas dēļ noturējos mūzikas studiju rāmī: mamma veda mani uz mūzikas skolu – sākotnēji tie bija Dārziņi, pēc tam – Doma kora skola. Pirmkārt, tā bija mammas uzcītība, kas to paveica. Ar domu, ka tas ir tā vērts – vest mazu puiku pa mūzikas ceļu," priecājas Jānis. "Jo kas to zina? – varbūt es būtu varējis darīt arī kādu citu lietu, bet mūzika ir man ļoti daudz prieka un laimes, un pateicības devusi šajā dzīvē!"
Jānis Erenštreits un zēnu koru kustība
"Jānis Erenštreits noteikti ir nozīmīgs cilvēks ne tikai man, tūkstošiem cilvēku visā Latvijā ir viņa iedvesmoti," par savu skolotāju, diriģentu, pie kura mācījies Rīgas Doma kora skolā un kas Latvijā uzskatāms par zēnu koru kustības celmlauzi un neapšaubāmi ir viens no izcilākajiem, jebkad zināmajiem latviešu pedagogiem, atzinīgi izsakās Šipkēvics.
"Kad viņš (jebkurš zēnu kora dalībnieks – red.) ar savu balsi spēj savi kontrolēt: ka viņš var. Kad viņš uzdrīkstas un saprot, ka nekādu šķēršļu nav pat vissarežģītākās partitūrās – tie ir man brīnišķīgi gandarījuma brīži, ko nedod neviens pieaugušo koris," tā par savām pedagoga un diriģenta uzvarām savulaik teicis Erenštreits pats.
"Maziem zēniem ļoti svarīgs ir vīrišķīgs skolotājs, kas ir kā etalons tam, ko nozīmē stalta stāja, gan fiziskā plānā, gan garīgā nozīmē. To esmu sapratis tikai ar gadiem, cik tas ir bijis nozīmīgi," ne tikai sava skolotāja muzikālās, bet tieši cilvēciskās personības kvalitātes vērtību atklāj Jānis.
"Cosmos"
Arī grupas "Cosmos" dalībnieki satikās Rīgas Doma kora skolā, un visi bija Erenštreita audzēkņi. Un tieši mantotā garīgā stāja un vērtības bija "Cosmos" puišu pievienotā vērtība, kas lika viņu eņģeļu balsīm skanēt tik saskanīgā polifonijā. Starp citu, par debesu balsīm nav pārspīlējums, jo tieši zēnu balsis pirms lūzuma veido īpašu tembru, ko mūzikas pasaulē tā arī mēdz dēvēt: "eņģeļu balsis", ko, protams, neviens īsti nav dzirdējis, tik vien kā varbūt asociē ar rokoko pilīs redzamajām mazajām eņģelīšu skulptūrām, kas parasti ir vīriešu kārtas – ar vēl gluži bērnišķīgi apaļām rociņām un maziem spārniem.
"Mēs toreiz darījām tieši to, ko gribējām: dziedājām ne tikai akadēmisko, bet arī džezu un soulmūziku, jo uzskatījām, ka spējam to labi sajust, – mūsu auditorijai to arī paudām, piebilstot, ka "Cosmos" taču aptver visu mūziku," par jaunības grupas maksimālismu nosmaida Šipkēvics, kas tagad ieguvis daudz lielāku pieredzi.
Pirmā profesionālā uzstāšanās grupai bija ar Pētera Vaska mūziku: "Vienam otram mūziķim šis mans skaņdarbs "Trīs poēmas ar Česlava Miloša dzeju" ir bijis ciets rieksts, bet jaunajiem puišiem šis gan nebija," pēc koncerta toreiz vērtēja pasaulslavenais komponists pats. "Ar tādu ziedošanos, ar tādu atdevi, ar tādu ieiešanu tēlos, kā to darīja jaunie "Cosmos" puiši…– es biju vienkārši satriekts par tādu kalpošanu mūzikai! Viņi bija lieliski!"
"Interesanti, ka Stokholmas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, kur tagad mācos, Pēteris Vasks drīz pasniegs meistarklases, un es noteikti došos," Jānis atklāj labirintus, ko dzīve piedāvā. "Ļoti zīmīgi, ka mēs satiksimies tagad, – jo neesam sadarbojušies kopš grupas "Cosmos" pirmās uzstāšanās."
A cappella
A cappella – dziedāt bez mūzikas instrumentu pavadījuma – tas bija zēnu koristu trumpis un galvenā skolas pieredze: "Mēs tā bijām mācīti. Mums kādreiz jautāja: "Vai jums nav bail tā dziedāt, bez instrumentiem, bez pavadījuma?" Nē, bija tieši otrādi – mums bija bail uzstāties ar instrumentiem, mēs neko tādu nemācējām," smejas Jānis.
Grupa pievērsās arī tautā zināmām melodijām, iemīļotām Imanta Kalniņa un citu komponistu dziesmām, tās aranžējot savam a cappella stilam: "Mūsu stratēģija bija piedāvāt skatītājiem ko vieglāk uztveramu, un pēc – kaut ko sarežģītāku," atceras Jānis, turpinot par grupas iekšējo klimatu: "Mēs viens otru perfekti bijām iepazinuši, gadiem stāvot plecu pie pleca, koncertējot un ceļojot kopā zēnu korī, varējām viens otru sajust gluži telepātiski un muzicēt, viens otram pagriezuši muguras," stāsta Jānis Šipkēvics. "Tāpēc gan toreiz, gan arī tagad dotos kosmosā ar šiem puišiem, arī tāpēc grupas nosaukums ir "Cosmos"."
Kāpēc tu raksti? Jeb ceļš uz autentiskumu
Jāņa tālākais panākumu ceļš mūzikā saistās ar grupu "Instrumenti" un ļoti daudziem projektiem dažādos žanros, kas nenoliedzami ir arī izziņas ceļš: nav noslēpums, ka, tāpat kā mūzikas vibrācijas, Jānis ilgstoši pētījis arī savus iekšējos, psiholoģiskos impulsus, – šķiet, visā, ko dara, Jānis meklē autentisku pilnību, kas vienlaicīgi ir arī dzīves patiesība.
Visticamāk, Jānis Šipkēvics savā būtībā ir dzīves pētnieks, filozofs, – starp citu, pirms iet pa mūzikas ceļu, viņš gribējis studēt tieši filozofiju. Pašam tuvs ir itāļu rakstnieka un filozofa, viduslaiku kultūras pētnieka Umberto Eko skatījums uz lietām:
"Kādreiz Umberto Eko jautājuši: "Kāpēc tu raksti?" – viņš atbildējis: "Tāpēc, ka man gribas rakstīt!"," smaidot atklāj Jānis. "Un tāpat arī es: kamēr es varu darīt to, kas man patīk: muzicēt, komponēt – un kamēr tas var būt mans darbs un man par to maksā tā, ka es varu samaksāt rēķinus un uzturēt ģimeni, – esmu laimīgs darīt šo lietu," Jānis, kas tagad ir jau divu bērnu tēvs, ar gandarījumu apgalvo. "Tas ir gan mans lielākais hobijs, gan darbs!"
