Elegance, Benjāmiņa un ceļošana laikā
Saņemot dāvanā izdevniecības "Neputns" monogrāfiju par pagājušā gadsimta sākuma modi "Elegantā Rīga", Egliņa saka: "Mani ļoti aizrauj pirmās Latvijas neatkarības laiks, ar sajūsmu noskatījos seriālu par Benjāmiņas kundzi, pēc tam pat iegādājos viņas izdotās "Atpūtas". Pagājušā gadsimta 20. un 30. gadi – tas ir laiks, kurā gribētos aizceļot."
Māksliniece atzīst, ka šī vēlme sasaucas arī ar mūziku: "Kāpēc man patīk spēlēt mūziku? Jo tā ir iespēja ceļot laikā. Es varu spēlēt 17., 18. vai 20. gadsimta mūziku,– vai kādu vien izvēlos," saka Egliņa.
Māksla un šoks
Agneses Egliņas aizrautīgā daba grib darboties dažādos projektos un profesionālos sastāvos, šķiet, "Art-i-Shok" ir ilggadīgākā, tam jau ir 13 gadu: "Jā, nosaukums izklausās pēc dārzeņiem, bet tad, kad mēs sanācām kopā, sapratām, ka mums, protams, arī ļoti garšo dārzeņi, bet nosaukuma jēga atklājas, dalot vārdu daļās: "art" nozīmē "māksla", savukārt "shock" – "šoks"."
Šoka moments kādam ļoti akadēmiski domājošam klausītājam patiešām neizpaliekot, jo nevar noliegt: čells, klavieres un sitaminstrumenti nav pārāk biežs trio salikums. "Tas ir diezgan unikāls sastāvs arī pasaules mērogā," raksturo Agnese, "par ko liecina arī tas, ka šādam sastāvam ir maz repertuāra. Tad mēs mēdzam pārsteigt mūzikas mīļus ne tikai ar sastāvu, bet arī ar repertuāru," atklāj pianiste, piebilstot, ka komponists Krists Auznieks speciāli trio sastāvam radījis mono operu, ko "Art-i-Shok" atskaņos kopā ar dziedātāju Eviju Vēberi.
No skatītāja viedokļa jāpiebilst, ka trio allaž, ja ne gluži šokē arī ar tērpiem, tad katrā ziņā rūpējas, lai prieks ir ne tikai skatītāju ausīm, bet arī acīm.
Televīzijas mazo izpildītāju konkurss "Cālis"
Vai Agnese Egliņa atceras savu pirmo reizi Latvijas Televīzijā? – "Pasen. Man šķiet, ka pagājušā gadsimtā, vai ne?" prāto māksliniece, un tā arī ir! Pierādījums tam ir 1988. gada arhīva materiāls ar nosaukumu "Cālis – mazo izpildītāju konkurss".
Agnese nespēj valdīt sajūsmas kliedzienu, ieraugot sevi 5 gadu vecumā – maza meitiņa rozā kleitiņā uznāk uz Latvijas Televīzijas koncertstudijas skatuves un stāsta koncerta vadītājam, aktierim Rūdolfam Plēpim, ka ir ieradusies no Liepājas.
Kad atskan dziesmiņa par kuplu liepu "Kupla, kupla liepa auga, gana ceļa maliņā" viņas bērnudienu izpildījumā, māksliniece sajūsmā aplaudē līdzi un nevilšus nobirdina arī asaru, ar smaidu kautrīgi piebilstot: "Nu gan, man jāraud!". Pārsteigums ir izdevies.
Liepājas meitene
Agnese ir Liepājas meitene, augusi mūziķu ģimenē: mamma – vijolniece, tētis – klarnetists. "Jā, mans ceļš uz mūziku bija loģisks," skaidro māksliniece.
"Mūzika bija mājās ikdienā, un tad vecmāmiņa vēl nopirka pianīnu, kas kādam taču bija arī jāspēlē. Tā biju es, protams," smaida Egliņa, stāstu turpinot par Liepājas mūzikas vidusskolu: "Nomācījos tur līdz septītajai klasei, tad ceļš aizveda uz Rīgu, uz Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu."
Pārcelšanās uz Rīgu
"Uz Dārziņiem mani uzaicināja. Manuprāt, tas ir skaisti, ka šī skola savāc talantus no visas Latvijas. Ir valsts mēroga konkursi, kuros ir jāpiedalās visu skolu audzēkņiem, un žūrija, kurā visbiežāk ir pedagogi no Dārziņiem, izdzird, sajūt talantīgos jaunos mūziķus un piedāvā iespēju bērna vecākiem turpināt apgūt mūziku šajā, ļoti lieliskajā skolā. Tāds bija arī mans ceļš," atceras Agnese.
"Man bija 15 gadi, pārnācu no Liepājas uz Rīgu, biju vienā klasē ar brīnišķīgiem cilvēkiem, maniem jaunajiem kolēģiem-mūziķiem: Edgaru Raginski, Vestardu Šimku, Ievu Kostandu, Gunti Kuzmu, Mārtiņu Circeni, – visi tagad ir vadošie mūziķi.
Taču ceļš bija ļoti grūts. Ļoti. Vairākkārtīgi gribēju rakstīt atlūgumu un nemācīties šajā skolā, bet vienā brīdī notika lūzums: es sajutu mūziķu smeķi.
Tas nozīmē: koncertus, aplausus, iespēju satikt mūziķus, domu biedrus, interesantas personības… Es sapratu: tas ir mans ceļš, es vēlos tieši to – būt uz skatuves un atskaņot mūziku."
Mūzikas atkarīgā un profesoru mākslinieciskais duelis
"Mūzikas akadēmija bija mans apzināts ceļš – tad es jau biju kļuvusi mūzikas atkarīgā," iesmejas māksliniece, turpinot stāstu par saviem profesoriem – Intu Villerušu un Pēteri Plakidi, kas raksturu un mūzikas interpretējuma ziņā bija ļoti atšķirīgi mākslinieki.
"Es gāju pie viņiem abiem konsultēties. Viņi, starp citu, bija kādreiz arī duetā spēlējuši, bet tad viņu ceļi pašķīrās, katram bija savi plāni," stāsta Egliņa.
"Bet ar mani tas bija tā: es aizeju pie Villerušas, – viņa bija fantastiska, emocionāla māksliniece, stundas pie viņas bija tik iedvesmojošas – un arī es tādā ekspresivitātē un emocionalitātē strādāju. Pēc tam dodos pie Pētera parādīt, ko esmu iemācījusies. Pakonsultēties pie viņa. Plakidis noklausās, klusi sēž klases stūrī un neko uzreiz nesaka, tikai pēc brīža pajautā: "Biji pie Intas, ja? Nu, jā, skaidrs! Viss ir šitā!!!"" – Agnese raksturo Pētera bezvārdu vērtējumu ar roku pacelšanu un galvas kratīšanu, kas nozīmē: pārlieku liels emociju burbulis.
"Pēteris strādāja ar mani daudz strukturētāk – bija ļoti interesanti, kā viņš manu izpildījumu sakārtoja, nomierināja. Ar to savukārt es devos pie Villerušas, kas, noklausījusies manu izpildījumu, pajautā: "Biji pie Pētera?"," smejas Agnese.
"Tā, šajās šūpolēs esot, var teikt, ieguvu pati savu stilu. Vēlāk, atnākot pie Pētera uz kādām papildu stundām, viņš man tā arī teica: "Ko es tev varu vairs pateikt, tu pati zini, kā ir jāspēlē.""
Mecenāti un Šveice
Egliņai ir divi maģistra grādi – Latvijas un Šveices. Iespēja mācīties Cīrihes izcilajā mūzikas augstskolā radās, iegūstot Šveices valdības stipendiju. Be tikai mācīties mūzikas klasē, bet arī apmeklēt koncertus, kas savukārt bieži ir Šveices mecenātu atbalstīts pasākums: "Šveices izmaksas, protams, ir milzīgas, un jaunam mūziķim ļoti palīdzošs ir valstī izplatītais
mecenātisms, kas var izpausties pat negaidītos veidos: jaunā koncerta tērpā vai kurpēs, kas taču arī ir ļoti svarīgas lietas. Vai – koncertu biļetēs.
Šveicē es noklausījos daudz pasaules līmeņa mākslinieku, kas izaugsmei ir ļoti nepieciešams," skaidro pianiste.
Eņģelis ne tikai uzvārdā
Eņģelis šoreiz nenāk no debesīm, bet uzrunā mākslinieci no Latvijas Televīzijas monitora. Muzikologs un Agneses vīrs Dāvis Eņģelis: "Man ir ļoti paveicies, ka blakus ir tāds cilvēks kā Agnese, kas līdzsvaro manu lēnprātīgo un nesteidzīgo dabu. Viņa zina, ko grib no dzīves, un tas ir iedvesmojoši. Zināmā mērā mūsu sapazīšanos sekmēja "Lielā Mūzikas balva", jo vienu gadu biju šī pasākuma žūrijā, pēc tam sanāca aiziet uz Agneses koncertiem, – un jā, ap to laiku tas viss arī sākās," atklāj šarmantais, jauneklīgais mūzikas eksperts.
"Ak!" priecīgi pārsteigta par vīra negaidīto sveicienu, smiedamās rokas sasit māksliniece, "Viltnieks tāds! Es nezināju, ka viņš ir piekritis filmēties apsveikumam!" izsaucas Egliņa un turpina: "Viņš ir mans lielais atbalsts! Tā kā man ir daudz koncertu ārpus Latvijas, tad Dāvis ar mazo dēliņu Osvaldu man brauc līdzi, viņi ir lieli atbalstītāji! Esam pabijuši gan Spānijā, gan Skandināvijā, gan tepat – Baltijas valstīs, tagad man Ungārijā, Budapeštā, paredzēts koncerts kopā ar Kristīni Opalais. Dāvis ir ne tikai uzvārdā Eņģelis, viņš patiešām tāds ir," smaida Egliņa.
Jautāts, kas viņu Agnesē piesaistīja, Dāvis Eņģelis ilgi nedomā:
"Nešaubīgi – smiekli, enerģija, viņas Kurzemes raksturs, tā ir visa dzīve… Tagad, protams, mūsu jaunietis Osvalds, kam ir divi gadi. Agnese nešaubīgi ir labākā mamma."
Klavieres ir mans draugs
Intervija ciklā "Daudz laimes, jubilār!" notiek uz Lielās ģildes skatuves, un nav nejaušība, ka blakus pianistei visu sarunas laiku stāv atvērts instruments. Egliņa neliek ilgi lūgties, pēc intervijas viņa labprāt spēlē:
"Klavieres ir mans draugs, mans pirkstu pagarinājums.
Daudzkārt esmu muzicējusi tieši uz šī instrumenta, bet vienmēr cenšos sadraudzēties ar jebkuru, jo tas ir mākslinieka palīgs, sarunu biedrs," sirsnīgi saka Agnese Egliņa.
