Lielāko daļu mūža Roberts Zuika vadījis trimdā. Otrā pasaules kara sākumā, iesaukts leģionā, viņš izveidoja vīru kori, ar kuru kopā spēcināja garu karavīriem vispirms kaujas laukā, bet vēlāk arī gūstekņu nometnē. Pēc kara Zuikas vīru koris turpināja darboties Anglijā, bet, kad dzīves ceļi diriģentu aizveda uz Ameriku, drīz vien maestro roka kopīgās dziesmās vienoja arī tur dzīvojošos latviešus. Radošā mūža laikā Roberts Zuika vairākkārt bijis virsdiriģents Dziesmu svētkos Amerikā, vairākkārt arī Latvijā.
Roberts Zuika priecājas par ierašanos Latvijā: „Nu brīnišķīgi, brīnišķīgi! Skaisti dzied lakstīgala, manā rožu dārziņā. Ne man dienu darbiņš tika, ne man nakti miedziņš nāca."
Taujāts, vai gaida svētkus, diriģents atbild: „Tikai tāpēc esmu braucis! Tā taču visa ir mūsu pašu lieta – būt kopā. Kas būs, ja mēs nedziedāsim?”
Šajos svētkos maestro ir goda virsdiriģents un stāsies Mežaparka estrādes kopkora priekšā valsts himnas laikā.
