Nu svētku rīkošana pilnībā bija varas – Latvijas komunistiskās partijas un Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas valdības pārziņā.To iezīmēja aktīva propaganda pret visu, kas darīts neatkarības laikos, tad nu atliek vien pabrīnīties – kā vispār bija iespējama dziesmu svētku pastāvēšana? Taču arī šo tautas muzikālo kopā sanākšanu varas iestādes nolēma izmantot par savas sistēmas slavināšanas ieroci. Ar devīzi – "īsti tautas svētki” tika cildināta darbaļaužu mākslinieciskās darbošanās un pašizpausmes ideja, kas iespējama tikai skaistajā un lielajā "strādnieku un zemnieku valstī”.
Staļina laikos lielu svētku boikots būtu neprāts, tādēļ, kad Centrālā Republikāniskā Dziesmu svētku komisija izsludināja pieteikšanos X Dziesmu svētkiem, ne koriem, ne to diriģentiem nenāca ne prātā atteikties no piedalīšanās.
Turklāt Andreja Jurjāna, Jāzepa Vītola, Emīla Dārziņa, Emiļa Melngaiļa, Alfrēda Kalniņa un citu klasiķu dziesmu kopīga dziedāšana stiprināja tobrīd sagrauto tautas kopības apziņu. Mūzikā bija dziļi iekodēts latviskums un ticība brīvības idejai, tālab dziesmu svētku estrāde atkal bija dziedātāju pilna, un klausītāju rindās pulcējās mūzikas mīļotāji.
Latviešu dziesmu svētku septiņdesmitgadei veltītie Padomju Latvijas I Dziesmu svētki jeb X Vispārējie dziesmu svētki sākās Rīgā 1948. gada 19. jūlijā un ilga līdz 22. jūlijam. Atkal no jauna tika celta pagaidu estrāde Esplanādē, toreizējā Komunāru laukumā, svētkus sākot ar ierasto koru gājienu. Pieaugušo kopkorī bija 14 542 dziedātāji, un šajos svētkos pirmoreiz piedalījās arī bērnu kopkoris ar vairāk nekā 5000 dalībniekiem.
Vienlaikus tika rīkoti I Deju svētki sporta stadionā "Dinamo", kur izskanēja atklāšanas pasākums un dienu vēlāk, 20. jūlijā, risinājās deju kari. Šīs dienas vakarā kopkoris vienojās pirmajā koncertā diriģentu Teodora Kalniņa, Jēkaba Mediņa, Jāņa Ozoliņa un Leonīda Vīgnera vadībā.
21. jūlijā divos dienā izskanēja otrais kopkora koncerts, kam vakarā sekoja mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu uzstāšanās, ietverot dejas, vingrotāju numurus un pūtēju orķestru priekšnesumus.
Svētku izskaņā 22. jūlijā notika dziesmu karš ar 69 koru piedalīšanos, un repertuāra ziņā X Dziesmu svētki bija kritiens atpakaļ. Tikai 80% dziesmu bija latviešu autoru darbi – saprotamu iemeslu dēļ daļu no koncertu programmas veidoja brālīgo padomju republiku skaņražu kompozīcijas un tautu mūzika.
Pirmoreiz dziesmu svētkos izskanēja kopkora diriģentu Mediņa, Ozoliņa, Vīgnera jaundarbi, protams, sacerēti atbilstoši jaunās iekārtas idejiskajām prasībām, kā arī Pētera Barisona "Dziesmai šodien liela diena”, kas kļuva par rekordisti, skanot itin visos padomju laiku dziesmu svētkos un līdz šai dienai.
Diemžēl padomju kultūrpolitikas karogā ierakstītie Ļeņina vārdi: "Māksla pieder tautai!” piespiedu kārtā kļuva par pašdarbības, arī mūsu koru kustības lozungu, padarot piedalīšanos kādā kolektīvā gandrīz vai par obligātu. No otras puses, šī direktīva deva iespēju rēķināties ar valstisku finansējumu koru pastāvēšanā, kas nenoliedzami bija jūtams atbalsts koru, līdz ar to Dziesmu svētku kustībai.
Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru.
