Rit deju kolektīva "Sadancis" mēģinājums, un te arī sarunāta tikšanās ar tā bijušo vadītāju Ievu Adāviču, kaut gan vārds bijusī šoreiz nav īsti vietā, jo vēl arvien Ieva itin bieži ir kopā ar savējiem mēģinājumos. Tiek pielaikoti arī jaunie tērpi puišiem, un, kamēr Ieva ar šuvējām skata, ko vēl pielabot, aicinājumam uz sarunu atsaucas dejotāji Baiba Stikāne un Oskars Brasliņš.
Uz jautājumu, kā šobrīd, pēc diviem pandēmijas gadiem, ir gatavoties svētkiem, Baiba Stikāne atbild: "Ir jāiespēj vairāk, nekā varbūt citas reizes uz svētkiem gatavojoties, jo tie divi gadi tā kā tomēr darījuši savu. Bet, man liekas, no otras puses, ir tas, ka gribas tā kā ar citu jaudu mesties tajā iekšā, vismaz man, jo tik ilgi vispār nebija bijis un šobrīd ir pirmā sezona, kad mēs normāli atsākam strādāt un darboties, – svētki būs kā skaists piedzīvojums."
Viņu papildina Oskars Brasliņš:
"Īstenībā šie gadi, kad tu sēdēji mājās un neko nevarēji darīt, bija ļoti, ļoti drausmīgi, un emocionālā ziņā bija tāds panīkums, un tā ļoti saraustītā mēģinājumu notikšana – tas atsita jebkādu vēlmi iet, kustēties un darīt.
Es pats vēl pārdomāju vairākas reizes, vai man to vajag, vai man vajag atsākt, bet jebkurā gadījumā manī ir tas dejotājs un ir tas dzinulis, un es gribu to darīt, bet ir ļoti daudz kas iekavēts, ļoti daudz. Un pašā sākumā, kad mēs atgriezāmies sezonā bez ierobežojumiem, arī varēja just to, ka tev nav enerģijas, tev nav motivācijas.
Bet šī sezona jau ir atkal tāda – ar pilnu jaudu ejam uz priekšu, mēs redzam to lielo mērķi, tie ir Dziesmu un deju svētki."
Horeogrāfi Ievu Adāviču dejotāji atzīst par stingru, taču Stikāne uzsver: "Labam vadītājam ir jābūt stingram, jo tikai tā var sasniegt kaut kādu rezultātu! Mani gadi pie Ievas ir bijuši ļoti skaisti, ļoti darbīgi." Brasliņš teic, ka tie bijuši ļoti vērtīgi gadi: "No Ievas var daudz ko mācīties, gan ko paņemt savā dzīvē, gan no dejas. Varbūt skarbi skan, bet – tā stingrā roka ir ļoti, ļoti nepieciešama, ja tev ir kādi augstāki mērķi. Un Ieva ir tas cilvēks, kas izstāsta, kādas emocijas tev ir jāieliek dejā, un tas ļoti daudz ko dod dejotājam, tu tā kā apzinies, kas tev ir jāiznes uz āru, kas tev ir jāparāda skatītājam."
Ieva Adāviča varētu būt jau pelnītā atpūtā un no vadītājas pienākumiem viņa ir arī aizgājusi, bet vēl arvien viņa ir kopā ar dejotājiem. "Mēs neļaujam viņai tā kā pazust pavisam, nē, nē, nē," skaidro Stikāne. Brasliņš neslēpj:
"Tie brīži, kad Ieva ar mums ir, ir retāki palikuši, bet jebkurā gadījumā, kad viņa atnāk, tu uzreiz saproti, ka ir jāiztaisno mugura, tev ir pilnīgi cits smaids sejā un ir pilnīgi cita atdeve tai dejai, kad Ieva ir klāt.''
Ieva Adāviča šajos svētkos būs Deju svētku Goda virsvadītāja. Vaicāta, kā norit gatavošanās svētkiem un ko pēc šiem diviem kovida gadiem tas prasa no kolektīva vadītāja, Ieva Adāviča atklāj: "Vairāk sasprindzinājuma nekā dejotājiem, jo tu jau atbildi par tiem cilvēkiem, tu atbildi par to, lai viņiem arī būtu gandarījums, ne tikai darbs vien. Sastāvs ir mainījies ļoti, blakus tādiem, kas ļoti labi māk dejot, ir tādi, kuri absolūti nemāk dejot. Mums pirmo gadu pienāk tādi klāt, kuri nav dejojuši, un tas ir pandēmijas iespaidā, jo visu laiku, katru rudeni, vidusskolu beidz, aiziet uz Rīgu. Mūsdienās ir vairs reti tādi jaunieši, kuri var atļauties izbraukāt uz mēģinājumiem divreiz nedēļā, nu tas ļoti dārgs prieks. Nu lūk, mums aizgāja kādi deviņi dejotāji, tagad viņi gandrīz visi dejo Rīgā, un nepienāca pandēmijas gados klāt neviens. Šogad mums rudenī gandrīz bija tā – būt vai nebūt, bet tagad sastāvs ir un dejojam."
Horeogrāfe atzīst, ka ļoti trūkst puišu un vīru deju kolektīvos: "Kolektīvu varbūt ir vairāk nekā to cilvēkresursu, kuri grib to darīt. Ne jau visi grib dejot. Ja viņš nav bērnībā dejojis un viņam tā mīlestība nav ielikta, tad jau nu tā diezgan grūti ir sākt lielos gados. Un bija gadi, kad cilvēku bija vairāk Latvijā, arī ciemos, tagad viņu vienkārši ir mazāk. Es paskatījos vecu programmiņu – Burtniekos ir bijis jauniešu deju kolektīvs, vidējās paaudzes deju kolektīvs, jauktais koris un pūtēju orķestris. Vienā ciemā! Un kas tur tagad ir? Neviens no viņiem. Uz šo brīdi, ja nav saglabājies kaut kāds kolektīva kodols, kur ir vismaz seši stabili pāri, tad jaunu kolektīvu šobrīd ir neiespējami savākt. [..] Ļoti daudz cilvēku strādā divās darba vietās, ļoti daudz cilvēku strādā pa 12 stundām dienā, te arī starp viņiem ir tādi, viņi atnāk piekusuši, dažu brīdi stāv ar ciet acīm, bet viņš ir atnācis, viņš jau nekā vairs neņem pretim, bet viņš ir atnācis. Tā ka, lūk, mūsdienās ir mazliet grūtāk ar to dejošanu."
Uz jautājumu, vai kolektīvos iesaistās jaunā paaudze, kas vairāk ir pieradusi būt pie datoriem, mobilajiem telefoniem, Adāviča atbild:
"Ja viņš ir mazos gados dejojis pie laba vadītāja, viņam jau ieliek to mīlestību, tā nav tikai dejas mīlestība, tur ir arī reizē arī mūzika, tur ritma izjūtu attīsta, stāju attīsta.
Viņi pēc tam zina, kur rokas likt, kad, teiksim, viņam, augstskolā stājoties, jāprezentē sevi, viņš var iziet lielas zāles priekšā, vadīt vakaru un tā tālāk. Millenium paaudze, tie, kas iegrimuši datoros, tur viņi arī praktiski paliek, viņi to nesaprot, ko tas dod."
Adāviča ar deju nodarbojas jau 54 gadus: "Sākums bija "Gaujā", bija jau Tautas deju ansamblis, es atnācu, bija jau ansambļa nosaukums. Pēc "Gaujas" bija Smiltene, kolektīvs, kur sanāca pilnīgi jauni cilvēki un pēc trīs gadiem tur jau bija ansamblis. 32 gadus nostrādāju Smiltenē, tad es tā kā nospriedu, ka man jābeidz tā karjera, man bija taisni tas vecums – 62 gadi, viss, pietiek. Bet šeit nebija vadītāja, veselu gadu jaunieši vieni paši nāca un dejoja. Kāda tā dejošana? Viņiem sirds mazliet sāpēja, jo kādreiz viņi bija bijuši labs kolektīvs, viņiem tik ārkārtīgi acis mirdzēja, viņi tik ārkārtīgi gribēja dejot, nevar jau pateikt nē, tā es paliku."
Adāviča teic, ka ar katru gadu viņa paliek maigāka, taču atzīst, ka tas ir slikti: "Tāpat kā skolniekiem patīk stingri skolotāji, tā arī dejotājiem vajag stingru vadītāju, vajag prasības un ar uķ-uķ-ū neko nevar izdarīt. Jo cilvēks jau pēc dabas ir slinks, tev jau viņš ir visu laiku jāmudina, jo tam rezultātam ir jābūt, lai uz to var skatīties.
Es neatzīstu, ka jebkurš var kāpt uz skatuves. Ja tu kāp uz skatuves, tu esi pacelts virs citiem, un tev ir jāmāk vairāk par to, kas sēž zālē."
Viens no Adāvičas dejotājiem sarunā pauda, ka horeogrāfe mākot dejā ielikt domu, uz to Adāviča attrauc: "Nu tas jau pats galvenais, neviens jau nenāk tikai lēkāt! Es esmu ļoti daudz koncertējusi ārzemēs, Latvijā vēl var saprast, teiksim, pēc mūzikas un dziesmas vārdiem, bet tik un tā galvenais ir iznest, par ko ir deja, tas ir svarīgākais. Soļi, tas ir primārais, tie ir jāapgūst, tā ir tehniska lieta, bet galvenais ir iznest, par ko ir deja. Es esmu bijusi Vācijā, koncertējusi Heidelbergā, ģimnāzijā, kur visi pedagogi bija ļoti nobijušies, jo viņiem tie jaunieši ir tādi atraktīvi, tādi nesavākti, kā viņi vispār mūs uzņems, mēs bijām tādi paši jaunieši pretim, es biju stipri nobijusies, kas būs, varbūt sāks svilpt, varbūt kaut ko metīs, varbūt ies ārā… Neviens neizgāja ārā, viņi saprata, par ko ir runa, kādu vēstījumu katra deja nes. Tas ir pats galvenais, ko mēs cenšamies panākt."
Adāviča atzīst, ka jaunie horeogrāfi ienāk drošāk, taču pirmie svētki tāpat sagādā izaicinājumus: "Tā nav, ka katrs sāk kā ģēnijs. Kā ģēnijs nesāk neviens, pamazām iemācās. Tas pienesums ir ļoti liels, dejas tiek veidotas. Lielākā nelaime mums ir, ka mūzikas trūkst, nav tāda atsevišķa komponista, kā kādreiz bija [Gunārs] Ordelovskis, kurš speciāli deju kolektīviem radīja mūzikas un apdares. Jaunie ir tāds ciets rieksts, bet dejas tiek veidotas daudz un man ir prieks par viņiem."
Horeogrāfei aprīlī tiks pasniegta balva par mūža ieguldījumu dejā, par gandarījuma izjūtu Adāviča saka: "Es domāju, ka to balvu tikpat labi varēja iedot visiem vadītājiem, kuri ir ilgi strādājuši, teiksim, Uldis Šteins, Olga Freiberga, tādu ir ļoti daudz. Lai viņiem arī pēc gada tiek tā balva! Man tikai vislabākie novēlējumi, es nejūtos, ka es būtu pārāka vai labāka par citiem. [..]
Es domāju, ka es ļoti daudz no saviem dejotājiem esmu mācījusies.
Cilvēkam visu mūžu ir jāmācās, es esmu ļoti laimīga, ka varu vēl mācīties, šodien mācījos vēl vienu deju, un man tas sagādā ļoti lielu gandarījumu, jo tas mācīšanās process man patīk un mācīšanās process ir pie katra sastāva, jo pie katriem dalībniekiem ir citādāk jāstrādā. Un tas, ka tu stāvi lielā koncertā... Man ir bijis Francijā, ka mēs nododam koncertu un publika pieceļas kājās, un tu redzi, ka dejotāji stāv, viņiem jāstāv uz skatuves, sviedri viņiem tek, viņš nedrīkst tos sviedrus notraukt, jo viņš stāv uz skatuves, tad man ir gandarījums, ka es kaut ko esmu padarījusi."
