Ir darba dienas pievakare, Ludzas novada Malnavas pagasta ēkā siltā un saulainā vakarā uz kārtējo mēģinājumu vai vienkārši satikšanos, lai kopīgi padziedātu, sapulcējies Bozovas etnogrāfiskais ansamblis. Šoreiz tās ir padsmit dziedātājas un etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Agnese Medne.
Bozova ir ciems pie pašas Krievijas robežas Malnavas pagastā. Depopulācijas rezultātā savu agrāko spozmi tas ir zaudējis, bet 1955. gadā te izveidojās sieviešu vokālais ansamblis, kas vēlāk, astoņdesmitajos gados, Atmodas vēsmu iekustināts, pievērsās folklorai. Un nu jau 43 gadus tas pastāv kā etnogrāfiskais ansamblis un pēdējos gados pulcējas Malnavā, apvienojot ne vien bozoviešus, bet arī citus apkārtējo ciemu ļaudis.
"Tas Atmodas laiks bija tāds liels atspēriena punkts, kad gan Tautas frontē bija visi ansambļa dalībnieki," stāsta šībrīža ansambļa vadītāja Agnese, kas savu amatu mantojusi no vecāsmātes – Latvijā pazīstamās teicējas Veronikas Stafeckas, kas ilgus gadus ansambli vadījusi. "Dziedāts jau ir principā no piedzimšanas. Saprātīgi, nesaprātīgi, bet visu laiku ir tajā ansamblī būts kopā."
Arī tagad ansambļa jaunākajai dalībniecei šobrīd vien divi gadi, un te dzied veselām ģimenēm.
Ansamblī kopā ar Agnesi darbojas arī viņas mamma, kas savukārt par savu mammu Veroniku Stafecku atceras – ne vien viņa pati, bet arī visas māsas bijušas lielas dziedātājas: "Un viņa tās dziesmas vilka un vilka no kaut kādas pūra lādes ārā. Tās vecās senās dziesmas. Zinu, ka viņa bija piesaistījusi savu māsu, lai tā dziesmas pieraksta, jo pati uzskatīja, ka viņas rokraksts nesaprotams. Bet vispār viņas visas māsas, manas mammas māsas, bija lielas dziedātājas. Un viņas ja sastājās, piemēram, rotāšanās dziesmās, katra savu vilka. Un tik skaisti viņas mācēja kopā sadziedāt." Visas dziesmas, kas nereti bija padsmit pantu garumā, tika rūpīgi pierakstītas burtnīcās. "Katrā ziņā pamats no tā, ko viņa bērnībā dziedāja, ko viņa zināja no tā laika."
Šobrīd vecākā Bozovas etnogrāfiskā ansambļa dalībniece ir Emīlija Šķene – ansambļa dalībnieki viņu mīļi dēvē par Mileiti. Viņa ir vienīgā, kas palikusi no sievām, kas kā vokālais ansamblis savulaik 1955. gadā dziedāšanu Bozovā iesāka. Šodien viņai ir 97. Viņas pūrā ir daudz dziesmu, kas pie viņas atnākušas no viņas vecāsmātes. Ja Emīlija nāk no Saleniekiem, no kurienes arī viņas dziesmas, tad Veronika Stafecka ansamblī dziesmas savulaik ienesusi no Abrenes puses, vietas, kas nu jau kaimiņvalsts sastāvā.
"Mēs principā dziedam Abrenes puses dziesmas, tikai to, kas ir autentisks atrasts, ko baba pierakstījusi bija. Tad, kad mums kaut ko sirdij sagribas, kādam koncertam, piemēram, tad jau mēs arī citus gabalus nodziedam. Bet tā, ja vajag parādīt un iznest saulītē, tad mēs principā izvēlamies tikai to, kas pierakstīts," stāsta Agnese Medne. Tā kā burtnīcās vecāsmātes pierakstītajām dziesmām nošu nav, visu dziesmu melodijas tiek dziedātas pēc atmiņas. "Ir dažas tādas dziesmas, kuras varbūt ne tik bieži tiek dziedātas, ar tām mums palīdz Mileite pagaidām.
Pa telefonu zvanu – Mileit, kādā balsī jādzied?"
Bozovas etnogrāfiskā ansambļa dziesmu pūra lielumu īsti nevar pateikt pat tā vadītāja, bet jau šobrīd vairāk nekā 30 dziesmas ir ieskaņotas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Arī psalmi ierakstīti. "To jau arī dziedāja tādi cilvēki, jo Latgalē jau vispār ikdienas tradicionālie rituāli mums ir cieši saistīti ar baznīcu," tā Agnese.
Etnogrāfiskie ansambļi ir veids, kā tiek pārmantotas tradīcijas, kā tās tiek saglabātas un aktualizētas gan caur dziesmusvētkiem, folkloras festivālu "Baltica", gan caur vietējām kopienām, kur šie ansambļi darbojas, saka Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Aigars Lielbārdis. "Un ar ko īpaši etnogrāfiskie ansambļi atšķiras no folkloras ansambļiem un kopām – tas, ka tradīciju un tautas mūzikas izpildītāji cenšas pieturēties tikai pie sava novada mūzikas un cenšas atturēties no jaunievedumiem."
"Tur ir tas tiešais pārmantojums, kas netiek pastarpināts ar pierakstu, netiek pastarpināts ar nošu pierakstu, tā ir tomēr mutvārdu tradīcija, tā ir tieša mācīšanās muzikantam no muzikanta," Dziesmu svētku folkloras programmas veidotāja un Valsts izglītības satura centra folkloras projektu koordinatore Māra Mellēna norāda, ka mūsdienu kultūras kontekstā ir grūti nodalīt folkloras kopas un etnogrāfiskos ansambļus. Tā ir ikdienas muzicēšanas tradīcija konkrētā kopienā. "Konkrēta kopiena kaut kādā veidā organizē savu sociālo dzīvi, kurā ir vieta mūzikai, un šī mūzika ir tradicionāla, jo tā ir saistīta ar gadskārtu godiem, ar ģimenes godiem, ar talkām. Tās ir tās saimnieciskās norises. Un tur ir tā zināma noturība gan tajā muzikālajā repertuārā, gan arī tajā izpildījuma veidā."
Pirmie etnogrāfiskie ansambļi ar šādu nosaukumu tiek nodibināti 20. gadsimta 50. gados, taču etnogrāfiskie ansambļi vai etnogrāfiskie uzvedumi jau ir zināmi starpkaru periodā un pat, iespējams, agrāk, zina stāstīt Aigars Lielbārdis: "1955. gadā bija trīs etnogrāfiskie ansambļi, 1978. gadā tiek jau bija 9. Un tāds lielākais etnogrāfisko ansambļu skaits bija 1988. gada folkloras festivālā "Baltica". Tie bija 34 ansambļi. Šobrīd tas skaits ir samazinājies, bet tas arī saprotams, jo "Baltica 88" vai arī Atmodas laiks un folkloras kustības atdzimšana bija arī saistīta ar folkloru kā pretestību padomju varai."
Šobrīd Latvijas folkloras kustībā var runāt par 24 etnogrāfiskajiem ansambļiem. Kas interesanti – etnogrāfiskie ansambļi šodienas Latvijā darbojas tikai divos kultūrvēsturiskajos novados – Dienvidkurzemē jeb suitos un Latgalē.
