Tiekoties nākamajā rītā pēc lielkoncerta "Tīrums. Dziesmas ceļš", Jānis Ķipurs dalās savās emocijās: "Tas bija pārdzīvojums visiem – gan skatītājiem, gan pašiem dziedātājiem. Tās ir īpašas sajūtas – stāvēt tur, tribīnē, un sajust to skaņas vibrāciju, kas iet cauri visam ķermenim, ne tikai ausīm."
Olimpiskajam čempionam bobslejā Jānim Ķipuram šie ir pirmie Dziesmu svētki kā dalībniekam. Viņš dzied Latvijas Olimpiešu korī, kas ir apvienojies ar diviem Austrijas latviešu koriem un kopā veido Austrijas Latvijas apvienoto kori "Kalniem pāri". Jānis Ķipurs atzīst, ka ļoti lepojas, ka kori vada Ilze Dūmiņa-Kroja, slavenā diriģenta Jāņa Dūmiņa meita.
Olimpiskajā korī kā otrais bass viņš sāka dziedāt pirms četriem gadiem, neilgi pēc iepriekšējiem Dziesmu svētkiem: "Pirmo reizi vispār Dziesmu svētkos kā skatītājs biju 2018. gadā. Jā, tad tas āķis lūpā ieķērās, kad es sajutu to enerģiju, to vibrāciju klātienē, tas bija vienkārši fantastiski! Pēc tam es daudz skatījos "Youtube" tos fragmentus no Dziesmu svētkiem, un tad tās emocijas nāca līdzi bieži vien pat līdz asarām".
Mūziku līdzās sportam Jānis Ķipurs dēvē par savu otro lielo kaislību. Viņš audzis dziedošā ģimenē, labi dziedātāji bija abi vecāki, māsa spēlēja akordeonu un viņi abi ar māsu dziedāja arī skolas korī, piedalījās rajona skolēnu Dziesmu svētkos.
Kad Jānis Ķipurs pievērsās sportam, pašam muzicēt viņam vairs nebija laika, bet klausījās gan viņš ļoti daudz un ļoti plaša spektra mūziku:
"Es klausos visa veida mūziku, sākot jau no smagā metāla izcilākajiem skaņdarbiem, bet pēdējā laikā tieši klasiskā mūzika man vairāk patīk, tagad man tā ir absolūtā prioritāte. Nu, un kopš sāku dziedāt korī, arī kora mūzika ir mani pārņēmusi pilnībā".
Lai arī varētu šķist, ka dziedāšana un sports ir divas grūti salīdzināmas lietas, Jānis Ķipurs tajās tomēr atrod gana daudz līdzību, kā arī vienu ļoti būtisku atšķirību: "Sportā, protams, arī ir ļoti svarīgi būt gatavam sevi ziedot, ilgstoši gatavoties, uzstādīt sev to mērķi un uz to iet. Šeit ir tas pats. Te jau arī nevar tā vienkārši atnākt, uzkāpt un nodziedāt. Tā var kādā mājas ballītē. Bet šeit ir liela, sarežģīta programma, astoņās balsīs pat daudzas dziesmas, kas ir jāiemācās, un tas ir smags darbs.
Tas ir tāpat kā gatavoties olimpiskajām spēlēm, un atšķirība ir tāda, ka olimpiskajās spēlēs tu izej tam smagajam darba periodam cauri, tad tu sasniedz to savu iecerēto mērķi, stāvi uz pjedestāla, piedzīvo uzvarētāja emocijas.
Šeit viss tas process ir tāds pats, bet gala rezultātā visi šeit ir uzvarētāji, – 16 000 dziedātāju vakar stāvēja uz skatuves, viņi visi ir uzvarētāji! Tā ir tā fantastiskā atšķirība.
Komentējot ziņas, ka viņš ir ļoti filigrāns dziedātājs, tāds pats, kāds bija sportists, Jānis Ķipurs saka: "Nē, tik augsta līmeņa dziedātājs es neesmu, lai es sevi varētu saukt par filigrānu. Taču es esmu centīgs. Ja es kaut ko daru, man gribas izdarīt, cik vien labi es varu. Es esmu regulārs kora mēģinājumu apmeklētājs. Arī mājās, kad ir iespēja, es ņemu tā sauktos māsterierakstus, pēc kuriem var pa balsīm mācīties, uzlieku uz lielās aparatūras, un no visas sirds izdziedos. Jā, tādā veidā es strādāju."
Dziesmu svētku gājienā tieši Jāni Ķipuru redzējām sava kora priekšgalā, viņš nesa kora karogu: "Mana dziedošā komanda man to uzticēja. Ar to domu, ka man jau ir karoga nešanas pieredze 1992. gada Albērvilas Olimpiskajās spēlēs, kur es nesu visas Latvijas karogu atklāšanas ceremonijā. Tad man arī uzticēja olimpiešu kora karogu nest šajās svētku gājienā."
Jānis Ķipurs teic, ka ar lielu nepacietību gaida svētku pašu kulminējošāko notikumu – noslēguma koncertu "Kopā augšup", bet jau tagad viņš var ar pilnu pārliecību atzīt, ka šajā nedēļā ir sasmēlies fantastiskas emocijas visam mūžam.
