Berlīnes latviešu koris ir vecākā latviešu kultūras kopa šajā pilsētā, tas pastāv jau 17 gadus. Kopš 2008. gada koris piedalījies visos Dziesmu svētkos. Tā sastāvā par savējiem kļuvuši arī vairāki vācieši.

"Latviešu tautastērps rada svētku sajūtu"

Pirms 22 gadiem Luīze Šmita (Luise Schmidt) mācījās 11. klasē kādā Vācijas skolā un pieteicās skolēnu apmaiņai: "Man bija skaidrs, ka vēlos doties vairāk uz austrumu pusi, jo interesējos par Eiropas vēsturi, lai gan patiesībā neko daudz nezināju. Atceros, mūsu kaimiņi bija baltvācieši, sieva, iespējams, pat latviete, katrā ziņā latviešu valoda bija abu dzimtā valoda. Tomēr tas, ka nokļuvu tieši Latvijā, bija nejaušība, jo biju pieteikusies arī uz programmām Lietuvā, Slovākijā, Polijā."

Luīzi ceļš aizveda uz Limbažiem. Gada laikā viņa latviešu valodu iemācījās tik labi, ka tikai retais varējis pateikt, ka viņa ir neilgu laiku Latvijā dzīvojoša ārzemniece. Arī tagad valoda nav aizmirsta, turklāt Luīze vismaz reizi pāris gados dodas uz Latviju apciemot savu toreizējo viesģimeni. Turklāt nejaušā kārtā viņas jaunākais brālis nesen studēja Latvijā medicīnu, tā nu Luīze sešu gadu garumā devās šurp arī apciemot brāli.

Luīze atceras savus pirmos iespaidus, ierodoties Latvijā – tās bijušas augusta beigas, tūlīt arī 1. septembris: "Ievēroju, cik ļoti latviešiem svarīgas ir puķes! 1. septembrī visi skolēni uz skolu dodas ar ziediem skolotājiem. Vācijā tādas tradīcijas nav." Vēl viņa burtiskā ziņā no Latvijas paņēmusi griķus – tie Luīzei ļoti iegaršojušies, bet tolaik Vācijas veikalos (izņemot t.s. "krievu veikalus") griķi nebija dabūjami, tie tur nav pārāk populāri. Tādēļ pēc katra Latvijas apciemojuma Luīzes somā noteikti bija arī griķu paciņa. Viņai ļoti garšo arī bietes, tāpēc aukstā zupa vasarā bijis labākais ēdiens.

Latvijā Luīze dziedāja Limbažu skolas korī un prātoja iestāties latviešu korī arī pēc atgriešanās Vācijā, taču Greifsvaldē tāda nebija. Tagad viņa trīsarpus gadus dzīvo Berlīnē un dzied Berlīnes latviešu korī. "Dziesmu svētkos vēl neesmu piedalījusies, video gan esmu redzējusi. Arī manus draugus ierakstā redzētais iespaido, bet es to varēšu izbaudīt arī dzīvē!" Luīzes latviešu tautastērps ir no Limbažu novada – atceroties Latvijā pavadīto gadu. "Šie tērpi bija svētkos velkamie tērpi, un attiecīgi, tos uzvelkot, arī rodas svētku sajūta," viņa saka par izjūtām, tērpu valkājot. Bet par savu skaistāko dziesmu Luīze, līdzīgi daudziem cittautu dziedātājiem, nosauc nebūt ne vienkāršo "Sit kociņu pie kociņa".

"Man prasa, vai negribu veikt gēnu testu, – varbūt manī rit arī latviešu asinis?"

"Pirms pieciem gadiem tramvajā braucu uz estrādi latviešu tautastērpā, pienāca kungs gados, teica – lai jums labi skan, tautumeita! Domāju, ja viņš zinātu, ka nemaz neesmu latviete un neesmu no Latvijas!" smejas Kristiāne. Patiesi, jau vairāki cilvēki puspajokam viņai ieteikuši veikt tagad populāro ģenētisko DNS testu, kur redzams, kādas seno senču asinis cilvēkā rit, – viņas sejas panti šķiet tik klasiski latviski, ka mierīgi varētu spēlēt "Pūt, vējiņi!" Baibu, turklāt latviešu valodā pat pēc 22 gadiem, kopš gadu dzīvoja Latvijā, viņa runā izcili.

Kristiāne Šūberta (Christiane Schubert) savulaik uz Latviju aizbrauca vienā apmaiņas grupā ar Luīzi. "Toreiz vācu jauniešiem bija moderni braukt uz ASV, bet mēs aizbraucām uz "jauno Eiropu"," viņa atceras neparasto izvēli. Tobrīd viņai ne prātā neienāca, ka šis lēmums atstās ietekmi uz visu viņas turpmāko dzīvi.

"Par Latviju pirms tam neko nezināju, bet bija kursi pirms apmaiņas programmas, kur mums teica, – jums ir jāiegrimst tās valsts kultūrā, kur būsit! Protams, pirmkārt, tā ir valoda. Un mums jau nav grūtāk iemācīties latviešu valodu kā latviešiem vācu valodu. Mums bija tikai 16 gadu, un tad jau tas notiek ātri un vienkārši, turklāt dzīvojām viesģimenēs. Man ļoti paveicās ar viesģimeni! Neesmu pārāk liela veiksminiece dzīvē, bet toreiz man ļoti laimējās. Līdz šim brīdim reizi gadā braucu uz Latviju un Koknesē apciemoju savu Latvijas ģimeni, tā arī tiek uzturēta mana latviešu valoda," Kristiāne sirsnīgi stāsta.

Pateicoties viesģimenes mammai, kas pati dziedāja korī, arī Kristiāne toreiz nokļuva Kokneses sieviešu korī un "saslima" ar latviešu kormūziku.

Uz Berlīni viņa pārcēlās apmēram pirms 12 gadiem un uzreiz uzsākusi meklējumus: "Rakstīju uz Latvijas vēstniecību, prasīju – vai jums te gadījumā nav kāds latviešu koris? Man patiešām atbildēja un iedeva arī kontaktus. Tā nu no tā laika, ar nelielu pauzi pa vidu, šeit dziedu. Ar šo kori piedalījos arī 2018. gada Dziesmu svētkos."

Arī Kristiānei ir savs tautastērps, viņa izvēlējusies Krustpils puses tērpu, jo tādi bija arī Kokneses sieviešu korim, un viņai vēl spilgtas atmiņas, kad pirmo reizi to uzvilkusi, piedaloties Dziesmu svētkos 2003. gadā: "Pirms dažiem gadiem dabūju pati savējo. Braucu uz Rīgu, pasūtīju. Brīdis, kad saņēmu šo tautastērpu, man bija ļoti, ļoti svarīgs notikums."

Var teikt, ka Kristiāne jau 20 gadus dzīvo divās pasaulēs: "Esmu priecīga, ka man ir arī šī otra pasaule. Dažreiz ir neliels diskomforts, piemēram, par politiskām tēmām, kur vācieši skatās citādi nekā latvieši, un otrādi, bet tas ir sīkums. Esmu arī iemācījusies runāt dažādi ar latviešiem un vāciešiem, nestāstu visus sīkumus, ko varētu nesaprast. Piemēram, vācu paziņām nevar vārdos izstāstīt, kāds ir mans garīgais pārdzīvojums, stāvot uz Dziesmu svētku estrādes. Tāpat ir stāsti, ko nesaprastu latvieši. Es pat domāju latviski citādāk nekā vāciski!"

 No dziesmām Kristiānei mīļas ir daudzas. "Nezinu, kur sākt, kur beigt!" viņa smejas. ""Sit kociņu pie kociņa" man patīk. "Gaismas pils". No sieviešu kora "Vēja māte", "Latgale". Ne no repertuāra man mīļa "Pie Dieviņa gari galdi". Bet man patīk ļoti daudz dziesmu!"

Kristiānei nav domu kaut kad mest dziedāšanu korī pie malas: "Dziedāšu tik ilgi, kamēr varēšu nostāvēt. Bet, galu galā, dziedāt jau var arī sēdus…"

"Nejūtos korī kā svešinieks, jūtos piederīgs"

Pēc sarunas e-pastā sūtot savas fotogrāfijas, Martins Pfefers (Martin Pfeffer) vēlreiz katram gadījumam arī rakstiski akcentē intervijā bilsto: "Es tikai vēlreiz gribu uzsvērt: es mīlu Berlīnes latviešu kori! Brīnišķīgi korabiedri, lielākā daļa dziesmu ir brīnišķīgas. Un tas ir labākais, kas ar mani ir noticis kopš ilga laika!"

Jo Martinam patiesi ir svarīgi, lai visiem būtu skaidrs – liktenis, kas viņu aizvedis uz latviešu kori, padarījis viņu ļoti laimīgu.

Varētu likties, ka visu noteikusi Viņas Augstība Nejaušība, tomēr Martins teic – nejaušībām viņš neticot. Bet viss notika tā: "Esmu mūziķis, mācu arī ģitārspēli. Viens no maniem skolniekiem ir pa pusei latvietis, dzimis Rīgā, bet uzaudzis šeit, mamma latviete, tēvs vācietis. Viņš jūtas kā vācietis, bet arī kā latvietis. Vienmēr man stāstīja par Latviju, cik tur jauki, skaisti, es klausījos, bet īpašu uzmanību tam nepievērsu. Taču reiz viņš man pastāstīja par Dziesmu svētkiem un parādīja arī video. Tad man tūlīt bija skaidrs – man turp jātiek! Es prasīju – kad tad tas notiek? Viņš saka – ik pēc pieciem gadiem, bet nākamie ir jau nākamgad. Bet tu tiksi tur tikai tad, ja dziedāsi latviešu korī, jo biļetes nopirkt būs praktiski neiespējami! Es saku – bet kā tad es tikšu latviešu korī?! Un viņš – mana mamma dzied tādā, atnāc un paskaties, kā tur viss notiek! Bija Latvijas neatkarības diena, koris uzstājās, es klausījos un sapratu – jā, es gribu būt šajā korī!"

Līdz tam Martins kaut ko nedaudz zinājis par Latviju kā tādu, bet nekādas saistības ar mūsu zemi, mūziku, cilvēkiem viņam nebija. Arī latviešu mūziku iepriekš nebija klausījies, bet koncertā dzirdētās dziesmas viņu ļoti iespaidojušas, un janvāra sākumā viņš jau bija kora dalībnieku sarakstā.

Martina vācu draugi viņa jauno kaislību uztverot dažādi. Daudzi ir izbrīnīt, sak`, kāpēc tieši latviešu koris?! Tas šķiet kas eksotisks un nedzirdēts. "Es pastāstu savu stāstu, dažreiz nospēlēju kādu dziesmu, tad viņi saka – wow!  Tie draugi, kas paši ir mūziķi, to visu labi saprot – ja par kaut ko sajūsminies, tad vēlies tur būt iekšā, tas ievelk. Mana sieva arī sākumā bija neizpratnē, tagad viņa zina, ka es to daru ar lielu mīlestību, no visas sirds, un arī viņa ir nokļuvusi latviešu dziesmu burvībā." 

 Korī sākumā nav gājis viegli, jo vienlaicīgi nācies lasīt gan notis, gan svešos vārdus. Blakussēdētāji palīdzējuši, iztulkojot diriģentes norādes. Nekādā īpašā statusā Martins nav bijis, kā pats smejoties saka, "īpašas aprūpes man nav", bet visi neuzbāzīgi cenšoties palīdzēt un iedrošināt.

"Visi ļoti jauki pret mani izturējās jau no paša sākuma, kad man vēl gāja pagrūti. Es ļoti daudz mācījos mājās, speciāli gatavojos mēģinājumiem. Tas arī tika pamanīts, un diriģente man piedāvāja individuālas nodarbības. Cita korabiedrene ir tulce, viņa savukārt man pasniedz latviešu valodas stundas reizi nedēļā.  Un tagad es jau sāku kaut ko saprast, man kļūst arī vieglāk dziedāt. Šī ir mana pirmā lielā pieredze korī, un viss iet labi. Tagad būs Dziesmu svētki, novembrī koncerts. Jo visi saka, lai palieku korī arī pēc svētkiem, un tas ir ļoti mīļi. Es nejūtos tur kā svešinieks, jūtos piederīgs. Man vēl pirms gada nebija nekādas jausmas, ka kaut kas tāds vispār eksistē, un tagad – es mīlu šo kori, mīlu šo mūziku! Dažas dziesmas ir tik ārkārtīgi skaistas. Tik maza tauta, bet tik daudz komponistu, tik daudz kordziesmu! Tiek teikts, ka latvieši ir dziedātājtauta – un tagad es to labi varu saprast. Es tajā visā esmu ieniris."