Kāpēc dizains?

Dizains mūzikai

Kāpēc dizains?

Dizains medicīnā dzīvību var gan glābt, gan apdraudēt

Vai gaisma mums palīdz justies labāk?

Vai gaisma mums palīdz vai traucē? Risinājumi un problēmas pilsētas dizainā

Kā gaismas risinājumi pilsētā mūs ietekmē? Vai spilgtāka gaisma nozīmē arī funkcionāli labāku apgaismojumu? Eksperti uzskata, ka tumšo ziemu dēļ mēs gaismu uztveram un novērtējam citādāk nekā citur pasaulē.

ĪSUMĀ:

  • Somijā gaismas trūkumu kompensē ar īpašām lampām.
  • Mākslinieks Krišs Zilgalvis pievērsis pastiprinātu uzmanību gaismai. 
  • Viņš uzskata, ka izdevies projekts ir tāds, kur dabīgā gaisma tiek izmantota pilnībā.
  • Gaismas projektētāja un dizainere Ilze Leduskrasta uzskata, ka gan dabiskajai, gan mākslīgajai gaismai būtu jāseko cilvēkam.
  • Latvijā inteliģentas gaismas izpratnē ir ļoti maz labo piemēru.
  • Kuldīgā esot izdevies vienoties, ka jebkurā apgaismojumā tiek izmantots siltais gaismas spektrs.
  • LED gaismas daudz mainījušas gaismas dizainā.
  • Parkos vietām būtu jāpārmēra gaismas intensitāte. Tie mēdz būt pārgaismoti.  

Cilvēks piedzimstot ar gaismu sastopas pirmo reizi. Dzīves laikā pēc tās mēs iepazīstam laika ritējumu, piemērojamies tam un izjūtam tās trūkumu gada tumšākajā laikā - kā šobrīd, decembrī. Līdz 22. decembrim joprojām esam ceļā līdz gada īsākajai dienai, kad tā ilgst sešas stundas un 45 minūtes. Šodien mums ir mazliet vairāk laika dienasgaismā - 7 stundas un 11 minūtes. Kā gaismas risinājumi pilsētā mūs ietekmē?

Lūkojoties uz ziemeļiem, gada tumšākais laiks Oulu, Somijā, kur dzīvo 200 000 iedzīvotāju, iestājas 21. decembrī, kad diena ir trīs stundas un 35 minūtes gara, bet Somijas ziemeļos vistālāk esošajā pilsētā Utsoki polārā nakts ilgst 51 dienu – no 26. novembra līdz 15. janvārim.

Aptaujas liecina, ka 12% somu cieš no sezonāli radītajiem traucējumiem, bet 27% tas rada tā dēvēto dienas stresu.

Somu dizaineri no kompānijas "Inolux" gaismas trūkumu kompensē ar īpašām lampām, kuru gaismas krāsas spektrs aizstāj dienas gaismu un nodrošina nepieciešamo gaismas daudzumu telpā. Gaismas ķermeņi ar dažādu acij tīkamu vizuālo dizainu ir sertificēti kā medicīnas iekārtas, un ar tādu mērķi tie arī radīti, lai, tos katru dienu lietojot 15 minūtes, cilvēki saņemtu nepieciešamo gaismas daudzumu un tumšajā laikā nejustos skumji vai noguruši.

No kreisās: Ilze Leduskrasta, Ilze Dobele un Krišs Zilgalvis

Gaismai jāseko cilvēkam

Kā jūtamies gada tumšajā laikā mēs, kad esam ārpus savām mājām un par gaismu rūpējas kāds cits? Vai tā mums palīdz justies labāk vai tieši pretēji – satrauc mūs?

Mākslinieks Krišs Zilgalvis ir veidojis Doma baznīcas vitrāžu, kas veltīta 1991. gada barikādēm. Gaismas izpēte bija sākums vitrāžas veidošanā, jo tai ir nozīmīga loma vitrāžas vizuālajā tēlā, kas mainās saules ritējumā, gadalaikos un arī pašiem cilvēkiem pārvietojoties pa Doma laukumu vai baznīcu. Mākslinieks gaismai sācis uzmanību pievērst jau mācību laikā Jaņa Rozentāla mākslas skolā un to turpinājis, studējot arhitektūru, pastiprināti apgūstot dabīgās gaismas izpēti.

"Tumšās ziemas dēļ gaismu uztveram un novērtējam pilnīgi savādāk, nekā tas ir citviet pasaulē, un mēs esam ļoti jūtīgi pret niansēm," uzskata Zilgalvis.

"Man ziema ir visradošākais un produktīvākais laiks, salīdzinot ar citiem gadalaikiem – manai darbnīcai logi vērsti uz ziemeļiem, lai gaisma būtu pēc iespējas konstanta un nemainītos krāsu intensitāte."

Ilze Dobele un Ilze Leduskrasta


Arhitekturālās gaismas projektētāja un dizainere Ilze Leduskrasta, kura gaismas nozarē ik dienu dažāda mēroga projektos strādā jau desmit gadus, uzsver: "Gaisma ir pats pirmais dzīves elements – bez tās mēs neko īsti neredzam: ne sevi, ne citus, ne krāsas, ne formas. Līdz ar to atbilde ir gaužām vienkārša –

gan dabiskajai, gan mākslīgajai gaismai būtu jāseko cilvēkam. Jo tā ir pietuvinātāka dabiskajiem dabas cikliem, tam, kāds ir saules spektrs, jo mums, cilvēkiem, ir vieglāk dzīvot.

Nepietiek tikai ar to, ka lampa vai spuldze vienkārši deg. Mums tumšie vakari jāpiepilda ar funkcionālo gaismu atkarībā no tā, ko mēs diennakts ciklā darām – lasām grāmatu vai šķirstām žurnālu, vai strādājam. Ar gaismas tonalitāti mēs sevi modinām vai aizmidzinām. Kortizols, kas ir viens no mūsu stresa hormoniem, palīdz mums būt naskiem un ašiem, mobilizējot visus iekšējos resursus, lai mēs aktīvi strādātu. Vai arī otrādi – varam arī sevī atmodināt melatonīnu, kas ir miega hormons – vakaram tuvojamies, varam atbilstoši pieklusināt gaismas ķermeņus, ieslēgt tos siltākus vai ieslēgt mazāk."

Liela uzvara – ja netiek radīts diskomforts

Bet kā pilsētā jūtama gaismas klātbūtne tumšajos mēnešos? Vai spilgtāka gaisma nozīmē arī funkcionāli labāku apgaismojumu? Un kāpēc cilvēki tumšos rītos vai vakaros apzināti izvairās no tieša laternas staru kūļa?

"Katrs projekts sākas ar gaismas pētīšanu, dabīgā apgaismojuma pieejamību, tā intensitāti, kā arī apkārtējā konteksta ietekmi uz gaismu – vai apkārt esošās ēkas to bloķē, varbūt atstaro? Izdevies projekts ir tāds, kur dabīgā gaisma tiek izmantota pilnībā, un tad mākslīgais apgaismojums jau ir komplimentārs, jo, piemēram, saule spīdēs mūžīgi, bet lampas, dizains un tehnoloģija mainās ļoti strauji, un arhitektūras projektam jāspēj izmantot gaismu savā labā. Tā ka izdevies ir tāds projekts, kur dabīgais apgaismojums tiek izmantots pēc iespējas vairāk, bet mākslīgais apgaismojums tiek organizēts saskaņā ar gadalaikiem," uzskata Krišs Zilgalvis.

Ilze Dobele un Krišs Zilgalvis


Kāda situācija šajā ziņā valda Rīgā? "Pirms kāda laika kopā ar britu gaismas inženieriem sākām meistardarbnīcu sēriju, lai pētītu Rīgas attiecības ar mākslīgo apgaismojumu. To varam redzēt ikdienā – atjaunojot fasādi vai uzceļot jaunu ēku, tā tiek izgaismota krāšņāk un spēcīgāk, un kļūstam krāsaini un raibi kā Ziemassvētku eglīte. Vai, piemēram, parkos izmantotas dažādas spuldzes – viena silta, viena vēsa, īstenībā radot diskomfortu. Varbūt pat neapzināmies, kāpēc staigājam saspringti, jo cenšamies neapžilbināt sevi," stāsta Zilgalvis.

"Uz ielas uzstādot laternu, ir svarīgi, kādā augstumā tā atrodas attiecībā pret cilvēku, kāda gaisma nāk no lampas. Liela uzvara jau ir tā, ka netiek radīts diskomforts. Visbiežāk izplatītie materiāli ēku būvniecībā arī nosaka mūsu kopējo tēlu vai asociāciju par pilsētu, jo, piemēram, Eiropas dienvidos plaši izmantotais gaišais marmors gaismu atstaro pilnīgi savādāk.

Mums vairāk ir mūra ēku, kas ir apmestas. Ierīkojot tām fasādes apgaismojumu, nosacījumi ir savādāki."

"Kopējā ainava Rīgā ir ļoti, ļoti raiba," uzskata Ilze Leduskrasta.

"Fasādes un teritorijas izgaismošana ir divas dažādas lietas. Fasādes gaismai būtu jāseko pašai arhitektūrai, neaizmirstot arī par funkcionalitāti. Iedomājieties māju – ēku, kas ir arhitektoniski skaista un izgaismota, bet nav saprotams, kur ir ieejas mezgls. Nejauka aina paveras mirkļos, kad ir skaidri redzams, ka fasādē nav piedalījies neviens dizainam un arhitektūrai tuvu stāvošs cilvēks, un gaisma vienkārši ir ielikta tāpēc, ka vajag ielikt. Vēl sliktāka situācija parādās mirkļos, kad uz vienas ēkas fasādes parādās vairāku spektru gaismas ķermeņi. Pašā fasādē ir jāskatās, kas notiek ar ielu apgaismojumu, kāds spektrs tur parādās, cik tas ir intensīvs, kā jūtas cilvēki iekštelpās, pretējā mājā vai kaimiņu mājā."

No kreisās: Krišs Zilgalvis, Ilze Dobele un Ilze Leduskrasta

Gaisma – spēcīgs instruments

Krišs Zilgalvis uzsver: "Gaisma ir spēcīgs instruments! Ar to ēkā var veidot režiju un scenogrāfiju – ar gaismu var vadīt, aicināt, nomierināt lietotāju. Ikdienā to varam redzēt, piemēram, ieejot lielveikalā – tur gaisma ir spilgta, pārvietošanās notiek salīdzinoši ātri. Savukārt restorānā gaisma ir nomierinoša, lai mēs pēc iespējas vairāk varētu izbaudīt un nesteigties. Šīs ir veselas stratēģijas, kuras arhitekti, dizaineri un uzņēmēji izmanto kā svarīgu sastāvdaļu, plānojot dažādas darbības."

"Ja salīdzinām bistro un restorānu, tad bistro noteikti būs vēsa spektra baltā, intensīvā gaisma, turpretī jebkurā restorānā gaismas apjoms būs pietuvināts sveces apjomam. Kolīdz būs restorāns, kur nav par to padomāts, omulīgums zūd un cilvēki ātri vien izdara, kas darāms, un čāpo projām," – tā Ilze Leduskrasta. Viņa ir pārliecināta, ka gaismas izjūta – tā ir tāda kā mūsu pakauša sajūtiņa. "Kaut kādā ziņā jāsaka paldies LED, ka

visā pasaulē sāk pievērst uzmanību tam, cik gaisma ir būtiska, piemēram, slimnīcās – tāpat kā uz skatuves: ar gaismu situācijai varam piedot traģiskumu un arī to noņemt, uzliekot ko gluži pretēju – mīlīgu apgaismojumu. Pie tam tas neprasa daudz resursu.

Bet vajadzīga dziļa izpratne par gaismu kā matēriju, kas ir visa dizaina sākums. Arhitektūras sākums. Pirms LED jau mēs nedomājām par gaismas ietekmi, kā mēs kurš jūtamies – ir mums daži gaismas pionieri pasaules dizaina arhitektūras kontekstā – tas pats Ričards Kellijs, kurš jau piecdesmitajos, sešdesmitajos gados vienkārši apbrīnojami un burvīgi strādāja ar gaismu kā matēriju. Savukārt LED invāzija mūs tomēr piespiež padomāt – gribam visu ekonomēt, ieskrūvēt ekonomiski izdevīgākās spuldzes, bet pēc tam īsti nesaprotam – tā

pakauša sajūta signalizē, ka kaut kas nav kārtībā: jāmaina sienas krāsa vai vēl kaut kas cits interjerā? Nē, tas ir gaismas spektrs, kas jāmaina."

No kreisās: Ilze Leduskrasta, Krišs Zilgalvis un Ilze Dobele

Latvijā maz labu piemēru inteliģentai gaismai

Kā šajā tumšajā laikā mums var palīdzēt pilsēta, un cik tas ir veiksmīgi? Ilze Leduskrasta: "Vispār jau visa gaismas industrijas situācija ir diezgan sarežģīta. Mūsu valstī šī lieta ir pavisam nesakārtota – it kā jau pašvaldība, protams, rūpējas un cenšas darīt labāko, bet inteliģentas gaismas izpratnē ir ļoti maz labo piemēru. (..) Gaisma pagaidām ir gan par vēsu, gan par spilgtu. Kopš LED uznāciena nav tik daudz pētījumu, lai spētu precīzi definēt, kas uz ko, cik un  kādu ietekmi atstāj. Jo gan līdzšinējā kvēlspuldze, gan dabiskā uguns un arī halogēnspuldze ir tie gaismas avoti, kas mūsu redzei un labsajūtai ir vistuvāk, lai neteiktu, ka identiski atspoguļo saules krāsas un sajūtas. Savukārt ar LED ienākšanu dažas krāsas ir, dažu nav, plus ir frekvences, kādā tās darbojas. Pat ja acīm neredzam, tas tiek uztverts, un kaut kādos brīžos labsajūta krīt uz leju."

Rīgas pilsētas teritoriālās izmantošanas noteikumi nosaka arī kārtību, kāds ir apgaismojums pilsētā. Tie pieņemti pirms 10 gadiem, un regulējums ir vispārīgs. Jaunie noteikumi, jau precizējošāki, ir izstrādāti, bet vēl nav pieņemti. Pilsētā ir izstrādāta kārtība, kas piešķir pat ievērojamas nekustamā īpašuma atlaides tiem kultūrvēsturisko ēku īpašniekiem, kuri ne tikai atjauno nama fasādi, bet arī to apgaismo. Taču pašvaldībā atzīst – ir gadījumi, kad šāda iespēja tiek izmantota ļaunprātīgi, un apgaismojums kļūst par tā dēvēto gaismas piesārņojumu, ko nedrīkstētu pieļaut.

Bet Kuldīgas pilsēta nodalījusi vēsturisko centru, kur senajām ēkām tiek saglabāts jau savulaik esošais ieejas vestibila apgaismojums, bet pilsētas ēkas izgaismo vairāk. Pilsētā esot izdevies vienoties, ka jebkurā apgaismojumā tiek izmantots siltais gaismas spektrs.

Eiropā un Amerikā regulas un vadlīnijas ir atšķirīgas. Gan Ilze Leduskrasta, gan Krišs Zilgalvis izsaka vēlmi, ka Latvijā pilsētās būtu nepieciešams nevis viens cilvēks, bet cilvēku kopa, kas rūpētos par apgaismojuma lietderīgu un funkcionālu izvietošanu.

Krišs Zilgalvis: "Ceru, ka tiks izstrādātas vismaz rekomendācijas, kas māju īpašniekiem un arhitektiem palīdzētu izvēlēties mākslīgo apgaismojumu – protams, sadarbībā ar pilsētplānotājiem un pašu pilsētu."

Ilze Dobele un Ilze Leduskrasta


Mēs vēlamies gaismu, bet visās jomās pasaulē runā un domā par resursu ekonomēšanu. Kā to sabalansēt, un vai ir iespējams izmantot nepieciešamo gaismu un vēl resursus arī ietaupīt?

Ilze Leduskrasta: "Tikuši veikti pētījumi par to, ka diennakts tumšākajos laikos parku teritorijas, kuras ir pārgaismotas, rada nedrošības sajūtu. Mērķauditorija bija sievietes. Plus tāpat fauna jūtas briesmīgi, jo pārgaismojums un vēsais spektrs – tas ir tā saucamais gaismas piesārņojums.

Par to nu mūsu valstī pilnīgi noteikti neviens nedomā! Teiktu, ka jāpastaigā ar luksometru un jāpaskatās, vai patiesi tik daudz gaismas mums vajag. Pāriet uz ekonomiskākiem gaismas avotiem – diodēm – ir pareizi un gudri. No satelīta skatoties uz planētu, kas notiek nakts laikā? Ne jau nu atpūšamies… Tādējādi mēs visi – cilvēki, dzīvnieki, augi – zaudējam dabisko cikla ritējumu."

Gaisma var sniegt mums mieru vai vismaz nesatraukt ar pārmērīgu spilgtumu vai nepareizu izvietojumu. Bet šobrīd jau esam sagaidījuši pirmo Adventi, un tas nozīmē, ka gaisma būs – vispirms iedegtajās svecēs, bet 26. decembrī diena būs kļuvusi par minūti garāka un arī gaišāka.
 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti