Panorāma

Pēta skolēnu miegu un aktivitāti

Panorāma

Panorāma

Daudzdzīvokļu namu arhitektūra Venēcijas biennālē

Rīgas raksturīgākie dzīvokļu nami - Ulmaņlaika pamatīgas ēkas un pelēkais padomju mantojums

Daudzdzīvokļu namu arhitektūra Rīgā ir gan trīsdesmito gadu pamatīgās ēkas, gan padomju pelēkais mantojums.  

Divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju dzīvo dzīvokļos un tas ir augstākais īpatsvars starp Eiropas Savienības valstīm. Tieši tādēļ Latvijas paviljona ekspozīcija prestižākajā pasaules arhitektūras izstādē Venēcijā, kas atklāta piektdien, šogad pievēršas tieši daudzdzīvokļu namiem.  

Valstī, īpaši galvaspilsētā pastāv nopietna dzīvokļu krīze un to nepieciešams strauji risināt. Šī bija viena no jaundibinātās Latvijas valsts lielākajām ekonomiskajām problēmām pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Rīgā un dažās citās lielajās pilsētās sāka celt īres namus.

“Šie nami nāca komplektā ar visādām tā laika inovācijām, kas ir ne tikai pievilcīga arhitektūra un apkārtējā vide, bet katra ģimene dabūja sev dzīvokli, kas līdz tam lielākai daļai bija nesasniedzams labums, dzīvokļos bija vannasistaba, siltais ūdens, kvalitatīva apkure, tas viss ļoti būtiski mainīja un objektīvi uzlaboja dzīves apstākļus strādnieku ģimenēm tajā laikā,” stāstīja arhitekte, Venēcijas biennāles Latvijas paviljona līdzautore Evelīna Ozola.

Rīgā, Grīziņkalnā pēc arhitekta Oskara Tīlmaņa projekta tapa nams ar nelieliem dzīvokļiem. Bija paredzēts uzbūvēt veselu kvartālu ar 1000 dzīvokļu, kas stieptos pat tagadējā Daugavas sporta stadiona teritorijā, taču uzbūvēja tikai vienu ēku ansambli.

Ainas kundzi šeit nodzīvoja visu mūžu, par savu dzīvokli saka “man vienīgi ziemeļu pusē, maz saules, mūsu bērnībā tur bija baseins, nu bradājamais baseins, un toreiz viss darbojās”.

Līdzīgi funkcionālisma stila nami ir vairākās vietās Rīgā, arī Lomonosova ielā. Divdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem raksturīgs vieglums ar mākslinieciskām detaļām.

“Tas ir tāds raksturīgs darba elements, šie darba cilvēki, kalējs un muzikants otrā pusē un dejas, tādi motīvi raksturīgs tam laikam, ar kādu mākslas motīvu atdzīvināt ēku un likt saprast, ka tas ir vienkāršs īres nams, bet tas ir tikpat cienījams kā buržuju, pārtikušo cilvēku miteklis,” stāstīja arhitekts Jānis Lejnieks.

Interesantas arkas “ir tāds art deco elements, formu atkārtojums, tas vislabāk izpaužas namā Ausekļa ielā Rīgā ar slaveno Rīgas naktssargu,” sacīja Lejnieks.

Topošajā nacionālajā enciklopēdijā lasāms, ka pēc Otrā pasaules kara PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu “Par pārmērību novēršanu projektēšanā un celtniecībā”. Tika attīstīta celtniecība pēc tipveida projektiem un izvērsta propaganda pret Latvijai tradicionālo dzīvošanu viensētās.

“Daudz labāk ir dzīvot kolhoza centrā, kur ir kultūra, kur ir plaši dzīvokļi un it īpaši jau jaunatnei, kuri grib būt visi kopā un satikties. Tas ir ļoti zīmīgs un neatgriezenisks process, kas šobrīd neatgriezeniski pārveidojis Latvijas lauku ainavu ,” atzina Evelīna Ozola.

Pilsētā trīsdesmito gadu pamatīgajām ēkām padomju mantojums stāv cieši blakus.

“Padomju standarts noteica nevienu lieku rubli netērēt nekādai mākslai šāda tipa ēkās,  tur pat apmetums nav, vienkārša ķieģeļu ēka, tas ir mīnuss visai padomju dzīvokļu arhitektūrai, ka viņa ir pelēka,” pauda Lejnieks.

Daudzdzīvokļu namos dzīvojam tik tuvu kaimiņiem, bet bieži vien viņus pat nepazīstam. Lēnām gan šī sabiedrības tendence sāk mainīties – līdz ar kopēju rotaļlaukumu un apstādījumu veidošanu, trepjutelpu labiekārtošanu.

Tieši tā ir Venēcijas biennāles Latvijas ekspozīcijas galvenā doma -  dzīvošana “Kopā un atsevišķi”.  

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti