Ielas garumā

Ielas garumā. 13. janvāra iela

Ielas garumā

Ielas garumā. Indriķa un Grobiņas ielas

Ielas garumā. Kāda krēsla stāsts. No Dubultiem līdz Tukumam

Ostapa Bendera pēdās jeb «Ielas garumā» pēta vēsturiskus Centrālcietumā tapušus krēslus

Žurnālista profesijā aizraujošākais ir tas, ka nekad nevar zināt, kur nonāksi un ko ceļā sastapsi. “Ielas garumā” ne reizi vien kādam atklājumam vai stāstam bijis negaidīts turpinājums. Filmējot Baznīcas ielu Dubultos, man ne prātā nenāca, ka krēsls, ko ieraudzīju lietišķās mākslas meistara, mēbeļu dizainera un mākslinieka Paula Rūdolfa Rubja mājās, pēc pāris gadiem ļaus justies kā Ostapam Benderam, divpadsmit krēslus meklējot.

Mēbeļu un koka priekšmetu restauratora Aigara Pilenieka rokās bija nonākuši divi krēsli, kas it kā darināti pēc Jūlija Madernieka skices.

Aigars ieinteresējās par krēslu biogrāfiju un soli pa solim atklāja sev interesantas lietas. Krēslus izpētot, viņš secināja, ka tie darināti nevis pēc Madernieka, bet pēc Paula Rubja skices un, iespējams, 20. gadu beigās izgatavoti meistara vadītajās Centrālcietuma darbnīcās. Noskatoties “Ielas garumā” sižetu, šī pārliecība nostiprinājās.

Tad Aigars internetā ieraudzīja kādu fotogrāfiju no Ārlietu ministrijas arhīva, kurā bija redzami “viņa” krēsli. Noskaidrojis, ka kabineta iekārta 20. gadu beigās atradās Valsts kancelejas reprezentācijas telpās Ārlietu ministrijas namā Krišjāņa Valdemāra ielā un uz tiem, iespējams, sēdēja tā laika ministri ar Ministru prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā, Aigars iedegās azartā noskaidrot visu 30 krēslu likteni.

Aigara savākto interesanto informāciju vajadzēja pārbaudīt, tādēļ piedzīvojumu (un krēslu) meklējumos turpmāk devāmies kopā.

Mūs iedvesmoja arī rakstnieks Zigmunds Skujiņš, kurš savā esejiskajā atmiņu stāstījumā “Jātnieks uz lodes” (apgāds ”Preses nams”, 1996) Paulam Rūdolfam Rubim un viņa krēslu liktenim veltījis vairākas lappuses. Jokus mīlot, var piebilst, ka scenāriju “virzīja” arī šobrīd tik aktuālā krēslu dalīšana pavisam citam Ministru kabinetam.  

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam divus “mūsu” komplekta krēslus pirms vairākiem gadiem bija pārdevis kāds kungs, kurš tos savulaik saņēmis kā dāvanu, pensijā aizejot. Muzeja speciālisti noskaidroja, ka krēsli darināti pēc Rubja skices un tiešām ir daļa no Valsts kancelejas reprezentācijas zāles komplekta.

Vēl viens mūsu meklētais krēsls pēc kara bija “uzradies” Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fondos pilnīgi inkognito, pat bez leģendas par izcelsmi. Daži nejauši atklājumi pētniekiem lika domāt, ka krēslus skicējis Jūlijs Madernieks. Mūsu vizīte šo pārliecību sašķobīja.

Paula Rūdolfa Rubja mājās nofilmētā etalonkrēsla līdzinieki, turklāt vienīgie no līdz šim atrastajiem, kas ir ar oriģinālajiem ādas sēdekļiem, atrodas Romas katoļu Svētās Marijas – Magdalēnas baznīcas draudzes namā Klostera ielā kardināla Juliana Vaivoda piemiņas istabā. Kabineta iekārtu veido no dažādām valstīm atceļojušu art deco stila mēbeļu sakopojums. Lielākā daļa priekšmetu darināta no skaista finierējuma, bet tieši ozolkoka krēsli ir kabineta greznums.

“Arī man bijusi izdevība pazīt ievērojamu latvieti kā ozolu ar vairākām galotnēm,”- tik tēlaini un reizē cieņpilni rakstnieks Zigmunds Skujiņš raksturo Paulu Rubi grāmatā “Jātnieks uz lodes”. Rakstnieks viņu iepazinis pēckara gados, kad meistara vasarnīca bija nacionalizēta, bet viņš pats ar ģimeni dzīvoja trīs mazās “ziemas istabās”. Pārējās telpas Vasarnīcu trests izīrēja Rakstnieku savienībai. To var uzskatīt gan par zīmīgu sakritību, gan paradoksu, jo Rubja draugu lokā Latvijas laikā bija ievērojami mākslinieki un rakstnieki un daudzi no viņiem sēdēja pēc meistara skicēm darinātos krēslos.

Arī Jānim Jaunsudrabiņam un Annai Brigaderei mēbeles tika izgatavotas Paula Rubja vadītajās Centrālcietuma darbnīcās.

Paula Rubja dzīve ir paradoksu un dramatisma pilna. Dažas pēckara notikumu epizodes, kas saistās ar Dubultu baznīcu, kurā Rubis bija ērģelnieks, jau izstāstījām raidījumā “Ielas garumā” 2015. gada janvārī. Taču daudz neatminētu mīklu slēpj meistara Pēterburgas dzīves laiks 20. gadsimta sākumā.

Pabeidzis Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu – ļoti prestižu mācību iestādi – Pauls Rubis sāk strādāt...Šliselburgas cietumā, vadot amatu apmācību ieslodzītajiem. Kāpēc tieši viņu uzaicina īstenot tolaik modē nākušo apgaismības ideju, ka cietumam jākļūst par audzināšanas iestādi? 1917. gadā Rubis jau ieņem cietuma priekšnieka amatu, bet Krievijā sākas revolūcija un jukas. Paulam Rubim izdodas atgriezties Latvijā un 1919. gadā nodibināt Centrālcietuma darbnīcas. Un atkal mazs paradokss: tur ieslodzītie gatavo mēbeles arī tiesām.

Velkot paralēles ar Ostapa Bendera piedzīvojumiem, mūsu gadījumā viena būtiska atšķirība tomēr ir: slavenais mahinators nekad labprātīgi nedotos uz cietumu. Mēs to darām, lai savām acīm pārliecinātos, vai Centrālcietumā vēl palikušas mēbeļu darbnīcas pēdas un – kas zina! - varbūt izdodas atrast kādu krēslu vai vismaz krēsla kāju.

“Ielas garumā” ekspedīcijā apskatījām daudzas pēc Paula Rūdolfa Rubja skicēm darinātas mēbeles un dažādās vietās atradām 9 no 30 Valsts kancelejai darinātajiem krēsliem. Taču nezaudējam cerības uzzināt arī pārējo krēslu likteni, jo marta beigās mākslas muzejā “Rīgas birža” atklās lielo restaurācijas izstādi “No pagātnes uz tagadni”, kurā varēs apskatīt arī Aigara Pilenieka restaurēto krēslu.

Varbūt kāds izstādes apmeklētājs dalīsies vēl kāda krēsla likteņstāstā? Tā būtu laba dāvana Paulam Rubim viņa 140. dzimšanas dienā, ko atzīmēsim 27. martā.      

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti