Kāpēc dizains?

Veidot sarunu par dizainu. Jānis Lejnieks un Paula Gāgane

Kāpēc dizains?

Augt ar dizaina palīdzību. Dizains jaunuzņēmumā

Keramikas un porcelāna trauku ražošanas šodiena un nākotne

Latvijas iedzīvotājiem patīk iegādāties ko īpašu. Vietējās keramikas šodiena un nākotne

Pēc 2008. gada lielās ekonomiskās krīzes kļuva skaidrs, cik Latvijai ir nozīmīgi pašu ražoti produkti. Sabiedrība tos visvairāk saista ar ekoloģiskiem lauksaimniecības izstrādājumiem, taču pārsteidzoši, ka Latvijas mazajā iekšējā tirgū dzīvotspēju izrāda arī nelielas profesionālas keramikas darbnīcas, kuru skaits aizvien pieaug.

Zīmola "ESSE Ceramics" dibinātāja Esmeralda Purvišķe raidījumā "Kāpēc dizains?" stāsta: 

Ilze Martinsone: Vispirms par izglītību keramikas jomā. Tā ir izdzīvojusi visos laikos, pat tad, kad 20. gadsimta 90. gados "kolapsēja" vecā sistēma, rūpniecības vairs nebija, bet bija izglītība. Augstākā līmenī keramiku māca Latvijas Mākslas akadēmijā jau no 20. gadsimta 20. gadiem un tā vairāk tendēta uz mākslu, mazāk uz dizainu. Savukārt Rīgas dizaina un mākslas vidusskola visos laikos ir noturējusi lietišķo līniju un radījusi visus mūsu slavenākos keramiķus. Šobrīd skola ir lielu pārmaiņu priekšā un konkrētās jomas, kas bija sadalītas pa materiāliem – keramika, koks, stikls – tiek likvidētas, un visi kļūst par dizaineriem. Skola ir definējusi sevi kā dizaina skolu. Amatnieki strādā atkarībā no materiāla, bet dizaineriem vispirms ir ideja un tad domā, kā to realizēt materiālā. Esi ne tikai savas dizaina studijas īpašniece, bet arī Rīgas dizaina un mākslas vidusskolas keramikas programmas vadītāja. Vai vari izstāstīt, kas notiek skolā? 

Esmeralda Purvišķe: Skolā pārmaiņas ir sākušās jau no šī gada 1. septembra, audzēkņi tika uzņemti jaunajā programmā, kas ir produkta dizains. Visas materiālu programmas tiek apvienotas un kļūst par dizaina programmu. Manuprāt, katras pārmaiņas nes gan labas, gan ne tik ierastas lietas. Pie visa ir jāpierod, bet uzskatu, ka skola ir bagāta ar ļoti labiem skolotājiem un jaunieši tikai un vienīgi iegūs no tā. Šis ieskats katrā no tehnoloģijām, katrā no materiāliem, kāds ir plānots, viņiem kā topošajiem dizaineriem būs tikai bonuss.

Kā nepazaudēt tehnoloģiskās zināšanas? Ja gatavo produktu veido tehnologs, amatnieks, kurš pārzina šo lietu, arī dizainerim ir jāsaprot, ko vispār var izdarīt specifiskā keramikas jomā.

Keramikas materiālu tehnoloģiskā būtība, apstrāde un citas metodes, ir gana sarežģīta lieta. Es pati esmu mācījusies un apguvusi darbu ar keramiku diezgan ilgstošā periodā. Kad mācījos Rīgas dizaina mākslas koledžā, kā toreiz tā saucās, tie bija pieci gadi, un pēc tam pie keramikas atgriezos maģistra studijās. Man, protams, tas bija izaicinājums. Katrs no materiāliem ir ar savu specifiku, katram ir savas īpašības – dažs sarežģītāks, dažs vienkāršāks, un saprast, kas atbilst konkrētajai iecerei – tam vajag laiku. Tam vajag daudz eksperimentu, testu un darba ar pašu materiālu.

Trauku un mākslas porcelāna priekšmetu ražošanai Latvijā jau vēsturiski ir tradīcijas. Mēs atceramies Kuzņecova fabriku jau 19. gadsimtā, tāpat 20. gadsimta starpkaru laiku, kur šīs pašas fabrikas darbojās un sadarbojās ar profesionāliem latviešu māksliniekiem. Tad pienāca padomju laiks un fabrikas nacionalizēja, bet tik un tā tās bija milzu ražotnes, kas apgādāja visu Padomju Savienību ar kvalitatīviem porcelāna izstrādājumiem, un tur strādāja daudzi izcili latviešu mākslinieki. Tad pienāca 90. gadi, un visa Latvijas vieglā rūpniecība "kolapsēja". Tika ievesti lēti, kvalitatīvi izstrādājumi no Rietumiem, un mums vairs šī vietējā rūpniecība nebija vajadzīga. Arī materiālā bāze bija novecojusi, šo saikni saglabāt nevarējām un iestājās pārrāvums. Tad tomēr pamazām, pilnīgi citā veidā  kā pavisam nelielas darbnīcas, kā nelielas ražotnes  keramikas studijas ir atdzimušas. Zinām, ka Piebalgas porcelāna fabrika, ko vada Jānis Ronis, darbojas jau vismaz 20 gadus, nav bankrotējusi un spēj sevi uzturēt. Ir profesionāli latviešu keramiķi, kas kopj tautas tradīcijas, bet mani pārsteidz, ka nepārtraukti nāk klāt nelieli jauni uzņēmumi – spējīgi un profesionāli. Tavas studijas porcelāns, manuprāt, izceļas ar visaugstāko māksliniecisko kvalitāti. Kāda bija tava motivācija izveidot šo uzņēmumu?

"ESSE Ceramics" ir atvasinājums no jau esoša zīmola "ESSE", kurš tapa tad, kad studēju bakalaura studijās Mākslas akadēmijā dabīgu produktu dizaina apakšnozarē. Tad man kā topošajai dizainerei vajadzēja vārdu, savukārt, studējot keramiku vēl maģistrantūrā, skaidrs bija tas, ka klāt ESSEI vēl nāk Ceramics. Tad, kad studijas gāja uz galu – bija noslēgums un bija gatavs diplomdarbs, sapratu, ka vēlos savu darbnīcu, vēlos turpināt strādāt ar porcelānu. Bija skaidrs, ka tas ir mans materiāls. Tad tapa zīmols un darbnīca, un tā joprojām tur izgatavoju savus darbus. 

Par "ESSE Ceramics" uzzināju interesantā veidā  pārvietojos uz savu vasaras māju ar starppilsētu autobusiem, un autobusi vienmēr grieza līkumu pa Turgeņeva ielu. Tur ieraudzīju skatlogu mazā koka mājiņā ar pievilcīgiem izstrādājumiem, kas tur salikti. Un uzraksts vēstī “Krasta keramikas studija”, kurp arī vēlāk devos apskatīties. Kas tad ir “Krasta keramikas studija”?

“Krasta keramikas studija” ir "ESSE Ceramics" mājas – tur viss top. Kad dabūjām šīs telpas, tad diezgan loģiski nāca arī pats nosaukums, jo tas ir Daugavas krastā, un “Krasta keramika” šķita ļoti skanīgi un pašsaprotami. Mūsu darbnīcai ir paveicies, ka mums ir divi lieli logi, kurus mēs arī izmantojam kā skatlogus, kā tādu ekspozīciju. Tur ir iespēja parādīt savus izstrādājumus. Jūs neesat vienīgā, kas brauc garām, pamana un ienāk. Kāpēc tā ir studija? Varēja jau būt arī vienkārša darbnīca. Man patīk eksperimentēt, un ir arī gribētāji, kas vēlas pamēģināt šos keramikas materiālus. Tāpat ir bijis arī laiks pirms pandēmijas, kad esam rīkojuši darbnīcas. Ir cilvēki, kas nākuši vairākas reizes, ir arī tādi, kam pietika ar vienu reizi, lai pamēģinātu nedaudz saprast šo materiālu. Tā kā “Krasta keramika” ir darbnīca-studija, mēs tur šobrīd darbojamies kopā ar vīru. Viņš ir dizaineris, veido ilustrācijas. Viņš arī ir aizrāvies ar keramiku, jo

keramika ir ļoti pievilcīgs materiāls – kad tu pamēģini ar to strādāt, tad gribas vēl.

Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone un keramiķe Esmeralda Purvišķe

Viena lieta ir būt māksliniekam un aizrauties ar savu lietu, eksperimentēt, bet pilnīgi cita lieta sākas tad, kad tiek nodibināts oficiāls uzņēmums un mākslinieks grib no sava darba, no savas mākslas eksistēt. Kā tu to savieno? Vai keramiķis Latvijā vispār var šobrīd dzīvot tikai no sava darba? 

Teikšu, ka jā, jo, manuprāt, ir diezgan daudz labu piemēru, kā keramiķi izdzīvo un gana labi izdzīvo, veidojot savus veikalus gan internetā, gan arī sadarbojoties ar veikaliem, kas ir pilsētvidē. Man pašai darbības modelis ir nestandarta, jo pēc savas būtības esmu mazliet neatkarīga. Man gribas tā, lai es par visu esmu droša. Vienā brīdī man šķita, ka keramika ir kā dārgs hobijs, kurā esmu gana daudz ieguldījusi, bet naudiņa nenāk atpakaļ tik viegli. Laika gaitā, mainoties gan manai pieredzei, gan arī reklamējoties, nāk vairāk pircēju un iespēju, kā nopelnīt. Šobrīd darbojos kā pašnodarbināta persona. "ESSE Ceramics" nav uzņēmums, es vienkārši kā persona esmu daudzslāņaina: man ir pedagoga darbs, tad ir keramikas darbs un tad ir dizainera darbs. Šos visus trīs apvienojot, gana labi sanāk izdzīvot.

Latvijas iekšējais tirgus ir ļoti mazs. Ir jābūt cilvēkam ar īpašām interesēm, lai iegādātos oriģinālu Latvijas mākslinieka darbu. Es, piemēram, Somijā esmu novērojusi, ka slavenie somu dizaineri pārdod savus izstrādājumus par milzīgām cenām un japāņi stāv pēc tiem rindā. Kas ir tavs pircējs?

Manuprāt, pircēji ir ļoti dažādi. Vienmēr ir interesanti sarunāties ar pircēju, kad viņš ienāk darbnīcā. Mēs aprunājamies, un tad es izstāstu par saviem darbiem. Laiku atpakaļ, kad tūrisms bija attīstītāks, bija diezgan daudz ārzemju viesu, jo stratēģiski lokācija mūsu darbnīcai ir diezgan laba – no Zinātņu akadēmijas torņa cilvēki parasti iet vai nu uz Geto muzeju vai krastmalu. Mūsu darbnīca ir turpat pa ceļam – daudz nāca vācu un somu tūristu, bet bija arī Latvijas cilvēki. Tur ir tas saistošais, ka, darbnīcā ienākot, veidojas personīgais kontakts, un, līdz ar to, pilnīgi loģiski var saprast, ka jā – tas ir tavs pircējs. Bet mums ir arī pieredze ar pārdošanu internetā. Tur atkal tas noslēpumainais ir neredzēt savu pircēju. Tomēr diezgan daudz trauku ir aizgājis uz ārzemēm. Es nevarētu lielīties, ka man pārdošana ir superjaudīga, jo peļņas ziņā man izdevīgāki ir bijuši lielāki pasūtījumi, kas ir vai nu kādas korporatīvās dāvanas, vai kas tāds, kas parasti ir uz Ziemassvētkiem – tas ir pats pļaujas laiks. Un tad janvāris, februāris vienmēr ir tāds kluss un tukšs. Tad ir laiks atkāpties un paskatīties uz visu no malas, un tad top jaunās idejas.

Jau pieminēju, ka mani piesaistīja tavu darbu mākslinieciskā puse. Uz ko tu orientējies, kur ņem savas idejas? Vai pēti, kas tirgū ir pieprasīts, kas nē, vai tomēr tā ir tikai tava brīva izvēle?

Man kā dizainerei jau apgūstot dizainera izglītību izpētīt tirgu bija obligāta lieta, jo tas ir analogi un tirgus izpēte ir svarīga. To daru, bet nav tā, ka es tagad izdomāju – šī būs tā lieta, kura aizies. Es vairāk skatos uz savām vajadzībām – ko man gribētos, kas man pietrūkst. Tādā veidā arī nāk idejas, jo

man pašai patīk skaistas lietas, un ne vienmēr mēs varam atļauties skaistus dizaina priekšmetus – tad atliek pašam kaut ko taisīt.

Mēs pat nezinām, ko nesīs nākotne globālajā situācijā, bet tik un tā man gribas tev pajautāt  kādas ir tavas prognozes Latvijas profesionālās keramikas nākotnei? Pašlaik izskatās, ka Latvijas keramiķi ir spēka pilni. Kas notiks tālāk  dzīvos mazākas darbnīcas vai varbūt lielākas ražotnes? Vai mums ir eksporta potenciāls?

Manuprāt, šīm mazajām darbnīcām ir nākotne. Tieši mazais ražotājs ir tas, kas ir spējīgs izdzīvot Latvijas tirgū. Tas, vai nāk atbalsts no valsts puses – tas ir cits jautājums.

Latvijas iedzīvotājiem ļoti patīk iegādāties kaut ko īpašu, tāpēc arī darbnīcas ar roku darbu un savu dvēseli tomēr izdzīvos.

Skaidrs, ka lielas ražotnes, vismaz šobrīd neesmu dzirdējusi, diez vai vērsies vaļā. Pirms kāda laika biju aizbraukusi uz lielo Jelgavas rūpnīcu, un ir skumji noskatīties, ka tas ir kā milzīgs vraks, kuram bijušas tik milzīgas iespējas. Domāju, ka ražotājiem vajadzētu sadarboties ar jaunajiem dizaineriem – tā, man šķiet, ir mūsu kļūda. Piemēram, skola Vācijā, kur man bija iespēja studēt pusgadu, sadarbojas ar lielo Kahla porcelāna rūpnīcu, kas ir keramikas grands.

Man šķiet, ka šī jaunrade un spēja būt elastīgiem produktos un arī radīt jaunas idejas – tas ir tas, kas nāk no jaunās paaudzes. To ražotājiem vajadzētu izmantot.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt