Subates pilsētu pašā Lietuvas pierobežā nereti dēvē par koka apbūves pērli. Dzejnieks Imants Ziedonis savulaik to nosaucis par vienu no skaistākajām vietām Latvijā. Viņa minētais neparastais pilsētas gars ir tās mazstāvu koka apbūve, kas rindojas gar šauru un līkumotu ieliņu malām.
"Subates vārds vēsturiski jau zināms ļoti, ļoti sen. 1570. gadā Kurzemes hercogs ir pārdevis tirgus vietu Plāteram Zībergam, un kopš tā laika arī ir sākusies šīs Subates skaistās vietas apbūve," stāsta Augšdaugavas novada kultūras mantojuma eksperte Skaidrīte Kaļķe.
Tieši koka arhitektūra ir šīs pašā leišmalē izvietotās mazpilsētas raksturīgākā pērle.
"Tas arī parāda, cik daudzas tautas te ir dzīvojušas, un katra no tautām te ir atstājusi kādu savu iezīmi.
Staigājot pa Subates ieliņām, šaurajām taciņām, to mēs varējām redzēt, kas atainojos šo koka apbūvju logu rāmjos, durvju slēģos, arī kādos lieveņos pie mājas. Tas ir kultūrvēstures saglabāšanas vērts – šī Subates koka apbūve," turpina eksperte.
Ne velti Subates vecpilsēta ir iekļauta valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļu sarakstā. Diemžēl līdz mūsdienām senākā laika koka apbūve ir zaudējusi daļu savas vēsturiskās vērtības. Tāpēc, lai pievērstu uzmanību senajām koka mājām un detaļām, Subatē tika rīkots konkurss un iedibināta pilsētas koka arhitektūras balva "Goda zīme". Tās idejas autore ir Subates kultūras un tūrisma darba organizatore Gunta Okmane.
"Doma radās pavisam nejauši, pati esmu subatiete, un, staigājot pa ielām, man patīk iziet pa Subati. Pirms kādiem 20 gadiem es pamanīju, ka ir ļoti skaistas mājas ar īpašiem slēģiem. Tad radās doma šīs mājas fotografēt, veidot bukletu, iespaids bija liels, un tad arī sākās ceļš uz koka arhitektūras iepazīšanu, celšanu saulītē te, Subatē," pauž Okmane.
Katrai mājai ir savas acis, katrai koka lietai – dvēsele, ko nevar nepamanīt, saka Gunta Okmane, un tas ir jānovērtē.
"Kā cilvēkam ir personas kods, tāds ir katram individuāls, tāpat arī katrai mājai ir sava cakiņa, savs īpašs slēģītis vai eņģīte, vai durvis, vai rokturis. Tas šo māju atšķir no citas mājas.
Tad tev jābūt lepnam, ka te ir īpašas durvis, kādu nav nevienam citam. Bet aiz katras mājas ir īpašnieks, ir cilvēks. Tā māja jau nav ne uzcelta, ne pastāv bez cilvēka, un tad tūristi, kas viesojas Subatē, arī paši ir ieteikuši, ka šādai balvai – goda zīmei ir jābūt. Tas mudinātu gan māju īpašniekus un to kaimiņus sasparoties un varbūt arī savādākām acīm paskatīties uz savu māju. Tad mēs arī mēģinām šādu zīmi iedibināt un to pasniegt šogad. Šodien pirmo reizi," saka Okmane.
Goda zīmē ir uz balta fona atveidota pelēka māja ar sešrūšu lodziņu, bet logu krāsas kā vitrāžas ir Sēlijas karoga krāsās. Un apakšā mājai ir josliņa, uz kuras uzrakstīts, ka tā ir Subates koka arhitektūras saglabātāja goda zīme. Goda zīmes autore ir jelgavniece Inta Paulsone, kuru uzrunāja Subates pilsētas aura.
"Tā vērtība no mākslinieka viedokļa ir tajā, ka
tas viss ir tik ļoti gleznojams un tik ļoti silda sirdi emocionāli. Jo katram no mums ir bijusi vecmāmiņa laukos. Subates māja it kā aicina ciemos, paliek tāda mīlestība uz šīm ēkām un to, ka ne vienmēr skaistais ir jauns.
Bet vecās ēkas ir ar dvēseli, ne tikai izjūtās, bet arī vizuāli. Tam ir milzīga nozīme, arī mācot bērnus – prast saskatīt skaisto mantojumā. Un es domāju, ka tas piešķir spārnus arī īpašniekiem. Šajā laikā jau tā nav viegli un ir grūtības arī finansiāli. Bet, kad ir spārni, tad var arī ar grūtībām tikt galā," pauda māksliniece.
Pirmajā konkursā piedalījās 28 Subates koka mājas, 10 no tām saņēma speciāli pie namu fasādes stiprinātu goda zīmi, tam jābūt stimulam ēku saglabāt, saka Gunta Okmane. Lai koka apbūvi saglabātu, nepieciešams atbalsts, uz to norāda konkursa žūrijas priekšsēdētaja, Ilūkstes Mākslas skolas direktore Ilona Linarte-Ruža.
"Koka vecās apbūves pērle Subate ir, tikai ļoti gribētos, lai būtu finansējums pašvaldībai un iedzīvotājiem to pērli saglabāt un attīstīt nedaudz tālāk. Jo šobrīd šī pērlīte, kā es saku, ir brīvdabas muzeja vērta, bet to vajadzētu saglabāt," pauž Ilona Linarte-Ruža.
Cerības, ka koka arhitektūra nezudīs, dod jaunā paaudze, to vidū ir ''Goda zīmi'' ieguvusī trīsbērnu ģimene – Jānis un Kristīne Ermansoni.
"Mēs te jauni esam, nesen iegādājāmies šo mājiņu.
Esam domājuši, kā labāk to visu saglabāt, protams, ka laika zobs daudz ko dara. Bet mēs mēģināsim, finanšu arī ir tik, cik ir šajos laikos, jo mums ir maziņi bērniņi un ceram, ka viņi būs subatieši.
Kad ieprecējos Ermansonu ģimenē, mēs bieži braucām uz Subati, es vīram teicu – cik skaista un pasakaina ir Subate. Un vienu dienu vīrs teica – mēs pirksim māju. Vai tiešām Subatē?!! Atbraucām, un tas likās pasakaini! Es ceru, ka mēs spēsim saglabāsim to, kas jau te ir, protams darba ziņā tas ir ļoti daudz, bet mēs paveiksim, jo mēs esam jauni!" saka Kristīne.
Subatē cer, ka iedibinātā koka arhitektūras balva "Goda zīme" kļūs par tradicionālu pasākumu, un šī goda zīme rotās arvien vairāk subatiešu koka namu.
