Pirms vairākiem gadiem klajā nāca viņas grāmata “Latvijas dievnami”, kam par godu tika izveidota arī ceļojošā fotoizstāde. Nu, gaidot Lieldienas, izstāde atceļojusi uz Rīgas Centrālo bibliotēku, kur būs skatāma līdz maija sākumam.
Vivantas Volkovas nozīmīgajam veikumam pavisam nesen piebiedrojies vēl viens ļoti vērienīgs izdevums “Latvijas katoļu baznīcas”, ko veidojis četru autoru kolektīvs un kas iepazīstina ar 100 skaistākajiem mūsu katoļu dievnamiem.
“Man gribas iepriecināt cilvēkus, tas tāds sirds darbs, ka ne tikai grāmata ir tapusi, bet arī izstāde, ko es saucu par baznīcu stāstiem,” stāsta “Latvijas Avīzes” žurnāliste Vivanta Volkova. Viņas grāmatā apkopoti stāsti par 77 Latvijas dažādu konfesiju baznīcām, izstādē no tiem var iepazīt 22 fotostāstus.
Interese par baznīcām Vivantai radās jau bērnībā, jo abi vecāki bija arhitekti, kurus īpaši saistīja tieši sakrālā arhitektūra, un viņi visi kopā daudz braukāja pa dažādiem dievnamiem.
Pirms vairākiem gadiem, strādājot pie grāmatas, Vivanta Volkova pati krustu šķērsu apceļoja visu Latviju, piedzīvojot ne vienu vien pārsteigumu, cik unikālas vērtības un cik interesantus stāstus mūsu dievnami sevī slēpj.
“Piemēram, kas ir arī šeit izstādē redzams – Zemgales ciematiņš Latgalē, kas ir 10 km no Daugavpils un kur
bijušajā dzelzceļa stacijā fantastiskā ēkā ar kupolu tagad jau daudzus gadus ir izveidota katoļu baznīca, viena no tām baznīcām, kur Rīgas Amatniecības vidusskolas skolēni Arvīda Verzes vadībā ir veidojuši interjeru,”
stāsta Volkova.
Viņa uzsver – arī Imants un Rimants Ziedoņi, kad apceļoja Leišmalīti, bija šai baznīcā iegriezušies un pievērsuši uzmanību tam, cik fantastiski veidots ir altāra galds un arī biktskrēsls – viņi rakstījuši, ka teciņiem vien gribas uz bikti doties.
No Latgales baznīcām izstādē iekļuvušas arī Kalupes un Dubnas baznīcas, katra ar savu īpašo savdabību. Kalupes baznīca ir liela, majestātiska celtne, būvēta no Kalupes vietējiem ķieģeļiem, interjeros greznota ar krāšņiem ornamentiem. Dubnas baznīca savukārt ir neliela, ļoti īpatnēji būvēta astoņstūru ēka.
Apbraukājot Kurzemi, Vivanta Volkova savukārt noteikti iesaka iegriezties, piemēram, Apriķu luterāņu baznīcā un pievērst uzmanību apgleznotajiem koka griestiem, kā arī Gaiķu baznīcā, kas izceļas ar ļoti interesantiem gleznojumiem uz solu pildiņiem – šie gleznojumi ir kā sprediķi bildēs, kas ietver simboliskas pamācības par tikumību.
“Rucavas baznīca ir fantastiska ar savu ērģeļu prospektu. Nekur citur Latvijā nav pēc Zeberiņa tautiskajiem motīviem griezts koka ietērps ērģelēm. Tur mēs redzam gan tautiskos ornamentus, gan ganiņu ar stabulīti, un viss ir ozolkokā,” stāsta Volkova.
“Valtaiķos ir baznīca kalna galā, kur vietējais baznīcas sargātājs Igors Puķītis mani laipni sagaidīja un izrādīja baznīcu. Ārēji tā ir kā ļoti daudzas – balta mūra tornis, bet iekšā pārsteidz visus šos garos gadus saglabātas 15 vitrāžas, kur katrā ir kāda evaņģēlija aina attēlota.
Un brīnišķīgākais, ka Igors Puķītis – vai ir dievkalpojums, vai nav – viņš katru sestdienas vakaru pulksten sešos iet iezvanīt svētvakaru,” uzsver pētniece.
Arī daudzās citās baznīcās var sastapt Igora Puķīša līdziniekus – cilvēkus, kuri ar lielu entuziasmu rūpējas par dievnamiem – un bieži vien, tieši pateicoties viņiem, dievnams joprojām tiek uzturēts.
Pie šādas atziņas nonākusi arī viena no jaunā izdevuma “Latvijas katoļu baznīcas” autorēm, mākslas vēsturniece Austra Avotiņa.
“Te es grāmatā, piemēram, uzšķīru Ambeļu Svētā Jura katoļu baznīcu, kas ir būtībā tāda kapsētas kapliča, un tu ieej iekšā un redzi, ka tur sēž viena tantiņa, un viņai ir pilnīgi skaidra pārliecība, ka tas ir viņas dzīves aicinājums – te būt, to visu gan sakopt, gan uzturēt, gan sargāt,” norāda Avotiņa.
Viņa akcentē, ka
Latvijā ir daudz vietu, kur ir brīnumaini, idejas nesoši cilvēki, kuri ir daudz ko realizējuši tāpēc, ka viņiem ir bijis skaidrs, ka tas ir viņu dzīves uzdevums.
Ļoti interesanti un dažkārt pat lielas apbrīnas vērti ir stāsti arī par jaunu baznīcu celšanu vai atjaunošanu.
Kā unikālu piemēru Avotiņa min Kandavu – tur draudze dievnamu uzcēlusi savām rokām un saviem līdzekļiem.
“Šajā gadījumā – rekonstruē dzīvojamo ēku par dievnamu, kas – es uzskatu – no tāda funkcionālā viedokļa, kā tas ir uztaisīts, ir pilnīgs fenomens,” precizē Avotiņa.
Vivanta Volkova kā lielisku piemēru min arī nesen no drupām atdzimušo Gramzdas luterāņu baznīcu, kam pamatā arī pašas draudzes mērķtiecīgs darbs.
Protams, baznīcu aktīvā dzīvē ļoti lielu lomu var nospēlēt arī mācītāja vai priestera personības spēks.
“Ir cilvēki, kas ir harismātiski un aizrauj. Iepriekš tur vispār varbūt nav bijis neviena kārtīga ticīgā, bet atsūtīts ir priesteris vai mācītājs apkalpot baznīcu, un veidojas fantastiski spēcīga, kaut arī iesākumā maza, bet augoša draudze, un ir arī tādas baznīcas, uz kurām brauc pat no visas Latvijas uz dievkalpojumiem,” uzsver Volkova.
Lieliski ceļveži pa Latvijas baznīcām ir gan Vivantas Volkovas grāmata “Latvijas dievnami”, gan nesen klajā nākusī autoru kolektīva grāmata “Latvijas katoļu baznīcas”. Abas tās līdzās fotogrāfijām ietver arī aprakstus, kā arī visu objektu adreses.
