Pirms sākt diskutēt par laikmetīgās un vēsturiskās arhitektūras mijiedarbi, konferences dalībnieki, no kuriem daļa Rīgā viesojās pirmo reizi, arhitekta Jāņa Lejnieka vadībā devās iepazīt spožākos šīs mijiedarbības piemērus mūsu pilsētā. Starp tiem - ēka Baznīcas un Ģertrūdes ielas krustojumā, kā arī “Ģipša fabrikas” komplekss Ķīpsalā. Taču Rīga nebūt vēl nav gatava, un diskutēt ir par ko.
"Rīgā tā labā bāze ir, ka mēs 20 gadu laikā esam radījuši vienu no labākajām ES likumu paketēm, kas sargā vēsturisko mantojumu," norāda kultūras ministres padomnieks arhitektūras jautājumos Jānis Dripe. "Līdz ar to mēs tādās vietās kā Vecrīga neesam nekādas lielas kļūdas sadarījuši."
Savukārt žurnāla “Latvijas Architektūra” galvenais redaktors Jānis Lejnieks norāda, ka "tagad mums ir ļoti daudz graustu un neviens nezina, ko ar tiem darīt. Ir viens piemērs Ģipša fabrika, bet vispār ir par ko diskutēt".
"Domāju, ka šī konference notiek īstajā laikā. Daudzām pilsētām ar vēsturiskiem centriem ir nepieciešama kvalitatīva arhitektu un dizaineru pieeja," uzskata Lietuvas KM kultūras mantojuma departamenta pārstāvis Alfrēds Jomants. "Daudz jaunas ēkas tiek iekļautas pilsētu apbūvē un šis fakts kā problēma nokļūst uzmanības centrā. Tieši tāpēc ir jāmeklē labākie risinājumi."
Tomēr arhitektu un dizaineru risinājumi ir tikai viens ķēdes posms. Projektu nepieciešams arī realizēt un nereti labās ieceres atduras pret finansējuma trūkumu.
"Es gaidu, kad valsts atvērs privātās partnerības ideju, kas tika iesaldēta krīzes laikā," teic Lejnieks.
Jaunās un vēsturiskāsarhitektūras mijiedarbībā liela nozīme ir pašvaldību pārvaldei un iniciatīvai. Uzskatāmi piemēri ir redzami Daugavpilī vai Cēsīs.
"Es gaidu, kad pilsētai būs galvenais arhitekts, mākslinieks un dizaineris. Labi piemēri ir Talsu tautas nams. Rīgai, es domāju, ir daudz ko pamācīties no provinces," uzskata Lejnieks.
