Mākslinieks un arhitektūra
Izstādes ideja radās RTU Arhitektūras un dizaina institūta projektu vadītājai uz gleznotājai Veltai Holcmanei kādā "Dantes Aligjēri" biedrības pasākumā, uz kuru mākslinieks atnesis savus Itālijas ainavu gleznojumus.
Izraudzītie darbi ir ainavas un gleznojumi no Burano, Venēcijas, Sicīlijas, Parīzes, Ņujorkas un citām pilsētām. "Arhitektūru es uztveru dabiski, un tā ir cilvēkam domāta. Tā [arhitektūra] var būt kopā ar dabu, bet dažkārt tieši konsekventi pret dabu, kā varbūt Ņujorka. Debesskrāpji ir sakārtoti vienā vietā, zemes tur apkārt ir ļoti daudz, bet viss ir ļoti koncentrēts.
Man tas dod kaut ko ļoti pozitīvu – stikli, atspīdumi, gaismas, ēnas, krāsa, krītošās ēnas. Tas veido tādu mozaīku,"
par savas glezniecības centrālo tēlu – pilsētu – stāsta Naumovs.
Mākslinieks norāda, ka ainavas glezno vidē uz vietas, un nelielo Burano zvejnieku salu, kas redzama mākslinieka darbos, izceļ kā fovisma gleznotājiem – Anrī Matisam un Andrē Derēnam – tuvu pilsētvidi. "Es to bildi darbnīcā pēc tam neaiztieku, tā paliek. Vai nu tā ir, vai nu tā nav," skaidro Naumovs.
"Varbūt arhitekti mani tūlīt lamās, bet, kad ir jauna celtne, tur ir paredzama artava arī mākslai. Tas ir labi, ja ieej arhitektūrā un tur ir [māksla]. Dažreiz tas izpaliek, paliek tikai stikls un viss," arhitektūras un mākslas attiecības skaidro Naumovs, "es domāju, ka mākslu un arhitektūru nevajag atdalīt, tā mijiedarbība ir ļoti liela gan ritmā, gan kompozīcijā."
No idejas līdz vizualizācijai
Velta Holcmane stāsta, ka pirmajos trīs gados mākslas specialitāte ir iekļauta arhitektu studiju procesā un studenti mācās gan zīmēt, gan akvarelēt, gan dodas plenēros. "Proporcija, ritms, krāsa, tie ir visi tie paši simptomi, tikai – kā kurš redz to arhitektūru, tur ir atšķirība. Kad arhitekti veido vizualizācijas, viņi mēģina attēlot tā, kā ir ieplānojuši, arī materiālus. Mākslinieki ir daudz brīvdomīgāki, vai nu viņi attēlo pilsētas vidi vai objektu, vai viņi ir nedaudz fantasti un pieliek kaut ko no sevis klāt," uzsver projektu vadītāja.
Arhitektiem ir noteikta stafāža [neliela izmēra cilvēku un dzīvnieku figūru attēlošana ainavā – red.], kurā pie objekta pievieno cilvēku figūras vai, piemēram, kokus. Holcmane skaidro, ka šādā ziņā arī arhitekti ir mākslinieki, jo pievieno darbam kaut ko no sevis.
"Pašreiz arhitektus ir pārņēmis datorprogrammu vilnis un daudzas lietas netiek zīmētas ar roku. Gala rezultātā ir datora programmas, kas vizualizē ēku. Tā varētu būt tāda mūsdienu iezīme, kas nedaudz pazemina māksliniecisko līmeni pašam arhitektam,"
uzsver Holcmane.
"Mums ir izcili arhitekti, kas skicē, pirms sāk dot tehniskajiem darbiniekiem, bet visa pamatā ir ideja, ko viņš ir izauklējis galvā, un tad tā jāuzliek uz papīra, tad notiek tā tehniskā darbība," stāsta gleznotāja. Arhitekts ēku redz konstruktīvi, to, kā tā ieguļas pilsētas audumā, bet mākslinieks tomēr to tver no cita rakursa, viņa norāda.
Naumova ieskatā, arhitektūrā ir nepieciešama skicēšana, bet tāpat jāizmanto arī iespējas, ko sniedz datorprogrammas un mākslīgais intelekts, lai attīstītu šo jomu. "Piemēram, Dubaijas ēku "Burj Khalifa" arhitekts uzskicēja trīs minūtēs, tikai pēc tam uzbūra apkārt ainaviņu un izdomāja, kā to vispār var uzcelt. Tādā ziņā tā ideja un skicēšana ir ļoti svarīga," uzsver mākslinieks.
Gleznot tā, kā redzi
Naumovs atzīmē glezniecības un arhitektūras ciešo mijiedarbību gaismas un krāsas faktūrās dažādos diennakts laikos, kā arī to, kā gleznojumi var papildināt arhitektūru. "Glezniecība arhitektūrā gan ārā, gan iekštelpās ir ļoti, ļoti apsveicama, jo tas sniedz savu artavu gan arhitektūrai, gan monumentālajai glezniecībai. Tas ir svarīgi," uzsver mākslinieks.
Gleznojot pilsētvidē, viņaprāt, būtiska ir mākslinieka mobilitāte, jo ir nepieciešams notvert gan vides proporcijas, gan reaģēt uz pārmaiņām dabiskajā gaismā.
"Nevajag baidīties, ka tu kaut ko sabojāsi, tieši otrādi – jābūt brīvai sajūtai, ka tu glezno to vietu, dabu, kā tu redzi. Ja glezno trīs stundas, tad tās trīs saspied tajā darbā,"
stāsta Naumovs.
Holcmane kā ļoti nozīmīgu izceļ vēsturisko aspektu un mākslinieka Johana Kristofa Broces ieguldījumu 18. gadsimta pilsētvides atspoguļojumā latviešu glezniecībā. "Tā detalizētā zīmējumu sērija, kādu viņš ir sniedzis mums, – es domāju, ka tas ir ļoti arhitektonisks, ļoti māksliniecisks un ārkārtīgi nozīmīgs vēstures materiāls," izceļ institūta projektu vadītāja.
Viņa skaidro, ka izstāde "Uzgleznotā arhitektūra" ir konkrētā mākslinieka – Alekseja Naumova skatījums uz dažādām pilsētvidēm. "[Skatītājs] seko mākslinieka daiļradei līdzi un skatās viņa izaugsmi vai redzējumu uz arhitektūru. Nenoliegšu, ka cilvēki visur neceļo, un, ja viņi redz Ņujorku, tad viņi ir pateicīgi māksliniekam, kā viņš to Ņujorku ir redzējis. Mēs viņu redzam pastkartēs un televīzijas ekrānos, mēs visi neesam visur bijuši," teic Holcmane.
