Augusta vidū paziņoti Latvijas Arhitektūras gada balvas (LAGB) nominanti, savukārt par šī gada tematisko jautājumu izvēlēts – "Ambiciozitāte arhitektūrā: godīga un iespējama?"
Kāda ir izpratne par kvalitatīvu arhitektūru un dzīves telpu, kas ir vērsta uz atbildību pret darbu un veido iekļaujošu cilvēka un vides funkciju, diskutēja žūrijas komisijas pārstāve un arhitektūras biroja "OAD" dibinātāja un vadošā arhitekte Zane Tetere-Šulce, Latvijas Arhitektu savienības valdes locekle un arhitektu biroja "Virtu" īpašniece Anda Kursiša un žūrijas priekšsēdētājs un arhitektūras un dizaina biroja "Sampling" vadošais partneris Mantens Devrindts (Manten Devriendt).
ĪSUMĀ sarunā:
- Publiskajos iepirkumos dominē zemākās cenas princips – kur tas noved?
- Kas ir laba arhitektūra un kā tā rodas?
- Kā veicināt sabiedrības izpratni par "lēno arhitektūru"?
- Ambiciozitāte arhitektūrā: godīga un iespējama?
Zigfrīds Muktupāvels: Jāsāk ar žūrijas priekšsēdētāju – kā jūs vērtējat to, kas tika iesniegts Arhitektūras balvai, izejot no tā, ka šogad to darbu nav bijis nemaz tik daudz? Un kāpēc tā?
Mantens Devrindts: Jā, kāpēc ir labs jautājums, tomēr Latvijā ir ļoti daudzas būves, kas tiek ekspluatētas, bet laikam ir iemesli, kāpēc tās netiek iesniegtas. Bet nav arī tik daudz labu būvju, kas tiktu būvētas Latvijā. Varbūt viens no tiem iemesliem tam ir izglītība, manuprāt, jo ir jāizglīto vēl labāk un vairāk arhitektu.
Mēs, manuprāt, nekad neesam sūdzējušies, ka mums būtu slikti arhitekti. Mums taču ir pietiekami daudz labu arhitektu, varbūt ir kādi blakus apstākļi, kāpēc šī reize ir tāda blāvāka?
Anda Kursiša: Mūsu ieskatā, būvju ir daudz, esam skatījušies arī statistikas datus. Mēs būtu sagaidījuši, pirmkārt, daudz lielāku aktivitāti no pašiem pieteicējiem, un mēs būtu sagaidījuši daudz lielāku aktivitāti no publiskā sektora, jo no ekspluatācijā nodoto objektu skaita, kas šogad kopā ir apmēram seši tūkstoši, no tiem 400 ir redzamas publiskās būves, kuras netiek iesniegtas, netiek nodotas publiskam vērtējumam.
Kāpēc, kādi ir tie iemesli? Vai vainīgi paši autori?
Anda Kursiša: Es laikam sākšu ar pašu smagāko jautājumu, ar publiskā iepirkuma nepilnībām. Publiskais iepirkums daudzu gadu garumā ir dominējis ar zemāko cenu arhitektūrā. Pilnīgi viennozīmīgi mēs varam apgalvot, ka zemākā cena nav ceļš uz labu arhitektūru. Tas ir ceļš uz arhitekta profesijas devalvāciju, uz zemākās cenas dominēšanu visā procesā, sākot no iepirkuma specifikācijas sastādīšanas, no arhitekta uzdevumu samazināšanas līdz pasūtītāja noteiktam minimālā darba apjomam, līdz pat dažādiem būvniecības procesa un birokrātijas džungļiem, kā rezultātā, iespējams, sākotnēji labi domāta iecere iegūst pavisam citu veidolu un galīgi ne tādu, ko varētu dot pēc tam publiskam vērtējumam un gada balvai.
Sakiet, vai arhitekts vienmēr saņem uzdevumu ar kaut kādu cenu rāmi? Man vienmēr licies, ka arhitekts ir brīva, radoša personība, kas rada, un tad inženieri un būvnieki ir tie, kas ir spiesti to cenu pielāgot.
Anda Kursiša: Tā gluži nav. Publiskajā iepirkumā līdz šim pārsvarā tika izmantots šis zemākās cenas princips, kad arhitektu birojam vai pretendentam, kurš uzskata, ka var veikt projektēšanas darbus, ir jāiesniedz piedāvājums par zemāko cenu pēc viņa ieskatiem, kurā šos darbus ir iespējams veikt. Tie arhitektu biroji, kas pilnā apjomā nodarbina speciālistus, kas tos izglīto, atsaucoties uz Mantena teikto, kas uztur biroja kapacitāti, datorprogrammas un piešķir arī darbiniekiem atvaļinājumus, nekādā veidā cenu ziņā nevar konkurēt ar šiem "dempinga" uzņēmumiem, kuri nedara neko no iepriekš nosauktā.
Tātad rezultātā mēs redzam šos projektus, kuros ne tikai trūkst arhitektoniskās kvalitātes, mēs redzam arī acīmredzamas kļūdas, līdz galam neizdarītas lietas, neprofesionālismu.
Mēs redzam, ka nav veidota sabiedrību iekļaujoša vide, nav bijusi diskusija ar pasūtītāju, ar sabiedrību.
Atzīšos, ka ne pirmo gadu mēs par šo runājam. Zane, kāds būtu jūsu komentārs par šo visu, kā jūs iekšēji žūrijā komunicējat un runājat, cik daudz varat atklāt?
Zane Tetere-Šulce: Es gribētu mazliet papildināt Andas teikto ar to, kas tad ir tā labā arhitektūra un kā tā rodas. Tā ir pilnīgi noteikti saistīta ar visiem šiem naudas jautājumiem, jo – ko nozīmē kvalitatīvs projekts? Kvalitatīvs projekts pilnīgi noteikti sākas ar arhitekta iedziļināšanos situācijā. Tas nav vienkāršs sadzīves pakalpojums, kurā mēs uzdoto uzdevumu saliekam uz lapām. Kaut vai runājot par ļoti svarīgu objektu – skolu, kurā mēs principā savā ziņā radām jaunus censoņus, šai skolai ir jābūt tādai videi, kurā šis cilvēks spēj radīt, kuras visa funkcija ir radīta tāda, arī telpa ir tāda un sajūtas, ko arhitekts ar savu pievienoto vērtību spēj ielikt iekšā. Tas viss ir kopums, kas šo vidi rada. Līdz ar to, jo vairāk arhitekts iedziļinās, jo vairāk viņš pēta, jo vairāk viņš eksperimentē, jo vairāk viņš ceļo, kas nozīmē ieraudzīt, kā tas notiek pasaulē, jo milzīgāks darbs tiek ieguldīts.
Tajā brīdī rodas labā arhitektūra, kad mēs no sadzīves pakalpojuma pārejam tādā kvalitatīvā projektā, kas prasa laiku. Līdz ar šo šis "dempings" par zemāko cenu automātiski izslēdz laba projekta rašanās iespējamību.
Gadu gadiem par šo tematu tiek runāts, bet vai ir kāds cerības stars, ka nākotnē varētu kas mainīties?
Mantens Devrindts: Man liekas, ka tam ir jānotiek caur sabiedrību. Piemēram, gluži kā tas notiek kulinārajā vidē, kurā parādās izpratne par "slow food" konceptu, par to, kā jāsagatavo ēdiens, ka tam jāvelta laiks un mīlestība. Tāpat ir ar arhitektūru, to var paveikt caur radio, caur balvām un caur runāšanu par arhitektūru. Tas, kas man vairāk traucē kā ārzemniekam, ir tas, ka Latvijā arhitekts tiek klasificēts kā mākslinieks, un mākslinieks tādā izpratnē kā tāds padomju laika mākslinieks, kas ir brīvs, lido kaut kur. Arhitekts ir mākslinieks, bet arī tehnisks cilvēks, kuram ir jākombinē šīs abas lietas. Kaut kāds lielāks respekts, ka tā ir reāla profesija, tas būtu labi.
Ja mēs sadalām, ir taču pietiekami daudz cilvēku, kas privāti pasūta savas vēlmes, un šeit tā kā nebūtu iepirkuma problēmas. Vai ir kādi trūkumi arī privātajā sektorā?
Zane Tetere-Šulce: Man šķiet, ka tas ir tāds kopējais izglītības jautājums tautā, mūsu sabiedrībā kopumā. Ir cilvēki, kas izprot arhitekta vērtību, līdz ar to nāk pie arhitekta ar pilnu uzticību, bet skaidrs, ka pie tāda arhitekta, kas viņam iedos pievienoto vērtību, nevis vienkārši atzīmēs to, ko uz rūtiņu lapas ir ieskicējis. Ir gudrais pasūtītājs, kas ir pietiekami daudz dzīvē pieredzējis un kurš šo profesionālismu spēj novērtēt. Tas ir viņa izpratnes jautājums par to, kas ir kvalitāte un kāpēc viņš vispār pasūta šo pakalpojumu. Tad ir otra daļa – pasūtītāji, kas zina visu vislabāk, un tad arhitekts pārzīmē pasūtītāja vēlmes, bet tur jau nenotiek divvirzienu kustība. Lai mēs nonāktu līdz kvalitatīvam projektam, manuprāt, ļoti svarīgs ir tas kopējais ceļojums labā nozīmē, kurā viens otru spējam papildināt, kur ir opozīcija, kur mēs, arhitekti, stāstām par lietām, kā vajadzētu būt, un mēģinām runāt par tendencēm, ilgtspēju un kvalitāti. Sākot ar funkcionālām lietām un beidzot ar materiāliem, ko liekam iekšā. Mēs spējam pārvērst projektu par daudz ko vairāk, nekā cilvēks pie mums ir nācis, bet tas ir par izglītības jautājumu, par izpratni, kas ir tas vērtīgais jebkurā funkcijā, kurā strādājam.
Tad ir aspekts, ka ne tikai mums ir jāizglītojas kā profesionāļiem, bet arī sabiedrībai ir jāizprot arhitekta un šīs profesijas vērtīgums. Tā ir divvirzienu kustība, manuprāt.
Šogad šis virsraksts – "Ambiciozitāte arhitektūrā: godīga un iespējama?", kurš no jums man atklās, kas aiz visa šī slēpjas? Gana galvu lauzoša frāze.
Anda Kursiša: Šī frāze radās mūsu pēdējā žūrijas sapulcē, kad mums dalījās viedokļi, dažubrīd arī ar emocijām, un mēs runājām par arhitekta ambīcijām, arī par arhitekta mākslinieka dabu. Mūsu saruna aizvirzījās tādā gultnē, vai šis arhitekta ambīcijas, kuras liek radīt varbūt kaut ko ārpus pierastā, ārpus pasūtītāja saprašanas, vai tās ir ievirzāmas tādā godīgā un mūsdienu izpratnē iekļaujošā virzienā, kas ir resursus taupošs, godīgs pret apkārtējās vides kontekstu, godīgs pret resursu izmantošanu un arī nelaupa arhitektam pašcieņu, neliek viņam piezemēties, veikt kompromisus.
Mantens Devrindts: Patiesa arhitektūra ir arhitektūra, kas respektē to, kas ir mums apkārt, kas zina, ka mums ir resursi, kas ir ierobežoti, ka planēta ir tikai viena, un ar to mums ir jāstrādā. Varbūt līdz šim mēs par to nedomājām kā par faktu. Mēs diemžēl esam viena no profesijām, kas izmanto mūsu zemeslodes resursus, tā kā tas ir ļoti svarīgi. Šo domāšanu saukt par tādu pārejošu modi ir ļoti slikti, jo mums nav citas izvēles. Mēs, protams, varam betonēt, jo betons arī stāv 100 gadus, tas ir labi, bet mēs nedrīkstam vienkārši ar plastmasas logiem mainīt visus koka logus, ja tie ir restaurējami, piemēram.
Zane Tetere-Šulce: Es domāju, ka te ir runa vairāk jautājumā par kontekstu, jo nav labu vai sliktu materiālu, svarīgi ir izvērtēt, kurā brīdī kurš materiāls ir jēgpilns, un tad mēs atgriežamies pie resursu jautājuma. Kā Mantens jau labi pateica, nav jau runas par to, ka dzelzsbetona māja varētu būt slikta, jautājums ir, kurā vietā mēs lietojam šo dzelzsbetonu, bet kurā koku? Manuprāt, ļoti labi piemēri, kuros šis konteksts tiešām ir lieliski izvērtēts, ir gan cirks [Rīgas Cirka vēsturiskās arēnas pārbūve. Autori: "NRJA (No Rules Just Architecture)"], gan biroja ēka Lizumā [Koka biroju ēka Lizumā. Autori: SIA "MADE arhitekti" – Miķelis Putrāms, Linda Krūmiņa, Māra Starka, Krists Lūkins, Jēkabs Slava un Patrīcija Lidere.].
Šeit mēs redzam to godīgumu, manuprāt, vistiešākajā izpratnē, kas atbilst kontekstam.
Piemēram, cirku varēja rekonstruēt ļoti dažādos veidos, bet tas skaistums, manuprāt, šeit ir par to, ka katra detaļa, kas tika atrasta cirkā, tika izmantota, pat koka tribīņu konstrukcijas, no tām tika izveidota visa apdare cirkam, kas izskatās absolūti gleznieciski. Tas ir par to pareizo resursu, ka lietas ir jāizvērtē un pareizi jālieto.
Latvijas Arhitektūras gada balva tiks pasniegta 6. oktobrī, un visi tās pretendenti vēl tiks vērtēti, bet tomēr – cik kvalitatīvs ir šis saraksts? Kāds ir jūsu katra viedoklis?
Anda Kursiša: Mēs daudz vairāk sagaidījām no dzīvojamām ēkām. Tā mums varbūt bija mazliet gan sāpe, gan diskusija. Mēs diezgan vienoti palikām pie tā, ka no šogad iesniegtajām dzīvojamām ēkām mēs finālā nevienu nevaram izvirzīt, jo visos šajos objektos bija jūtama pasūtītāja uzdevumu dominance, diezgan maz bija jūtams arhitekta ieguldījums un spēja izveidot labāku, ilgtspējīgāku vidi iedzīvotājiem.
Mantens Devrindts: Bija grūti, bija daudz diskusiju, un, manuprāt, tas ir ļoti labi, ka mēs daudz diskutējām. Mana sāpe ir izglītība, redzot šogad, ka no absolvējušiem bakalaura studentiem viena trešdaļa brauc uz ārzemēm. Tas man neliekas kā laba zīme. Kopumā es esmu apmierināts ar to sarakstu, tas ir foršs, ir 12 darbi, kurus ir vērts novērtēt, un es esmu diezgan kritisks tādā ziņā. Pozitīvais ir tas, ka šī balva var palīdzēt labot un runāt par kaut ko, citādāk mēs kā arhitekti nerunājam, esam diezgan klusi.
