Dizaina muzeju pirmoreiz apmeklējām ziemā kopā ar vēl citiem dēla domubiedriem. Pēc tam bija arī iespaidīgs afterpārtijs. Tomēr vislabāk Valteram atmiņā bija palicis Kovida krēsls, kurā varēja ieslēpties kopā ar draugu. Pēc šī krēsla viņš stipri sailgojās, tāpēc rosināja, ka tas būtu pat labāks plāns nekā "Makdonalda" apmeklējums.
Mūs sagaidīja ārkārtīgi jauka muzeja darbiniece, kas izrādīja vienkāršu prieku par maza bērna ierašanos, bet dubultu prieku par to, ka šis ir otrais apmeklējums. Tikmēr Valters pauda izbrīnu par to, ka muzejā ir tik kluss. Iepriekš bijām ziemā, kad ārā sejā sitās slepjš sniegs, – skaidrs, ka visi bija salīduši telpās. Turklāt iepriekšējā nedēļā pozitīvi par Dizaina muzeju bija izteikusies kāda tvitermāmuļa. Un tviterim ir Ščerbatiha spēks – muzejs bija pilns ar apmeklētājiem un bērnu čalām.
Devāmies iekšā tukšajā muzejā. Nogājām lejā, lai secinātu, ka Kovida krēsla tur vairs nav. Asaras! Liela raudāšana! Izrādās, Kovida krēsls nav bijusi pastāvīgās ekspozīcijas sastāvdaļa, bet gan daļa no Jāņa Straupes personālizstādes "Nelietas", kurai bijis gan sākums, gan diemžēl arī beigas. Slikti, protams. Gājām augšā. Sapratu, ka muzejus ir ieteicams apmeklēt tāpēc, lai iemācītu bērnam, ka ne visas prikolīgās lietas, ko ieraugi, ir iespējams iegādāties. Piemēram, ieraugot jocīgu cepuri veikalā, pastāv teorētiska iespēja, ka varēs izlūgties, lai to nopērk (pirms tam bērnam jāveic izpēte – kurš no vecākiem vieglāk apvārdojams un bagātāks). Bet muzeja prikolīgā cepure paliek muzejā. To nopirkt nevar.
Bērniem foršākā vieta ir pašā augšā. Darba galds, kurā var krāsot krāsojamās grāmatas – darbinieces, redzot, cik aizrautīgi dēls krāso, iedrošināja paņemt vēl vienu krāsojamo grāmatu uz mājām. Vēl no finiera plāksnītēm var izveidot savu plakātu (plāksnīšu ir daudz, tāpēc iespējamās kombinācijas vispār nevar izskaitīt), no dažādu formu klučiem var uzbūvēt savu tējkannu vai raķeti (pēc izskata tās būtiski neatšķiras). Var pētīt dažādus materiālus un īsi ar tiem iepazīties, uzliekot uz radioaparāta un klausoties, ko tas par tiem stāsta. Var aust. Un var analizēt turpat esošo lietu dizainu – vai tās ir ērtas vai neērtas, vieglas vai smagas, un galvenais – kāpēc tās ir tieši tādas? Bija maz citu apmeklētāju, līdz ar to nebija jādalās ar darbarīkiem. Varēja tik veidot, veidot un veidot, laiku pa laikam aizejot līdz kādam mākslas darbam, pie kura austiņās var paklausīties "Pink Floyd" dziesmu "Money". Izrādās, Valteram tā ļoti patīk. Un man patīk, kā viņš pie tās dejo.
Pulkstenī neskatījos, bet, šķiet, tur pavadījām vairākas stundas.
Man no bērnības muzeji prātā palikuši kā garlaicīgas vietas, kur galvenais ir nekam nepieskarties un klusēt. Ar dēlu muzejus atklāju no jauna. Dēlam nav ticis nekā no tā mana vecā muzejviedokļa. Mūsdienās svarīgākais tomēr ir gādāt, lai apmeklētājiem ir interesanti un lai tie no muzeja iziet bagātāki, nekā iegājuši iekšā, turklāt neviens nepārmet, ka pārāk skaļi tiek smiets vai raudāts, vai kā citādi izrādītas emocijas. Diez vai viņš ierodas ar domu "tagad izglītošos!" un rūpīgi mācās no galvas māksliniekus vai viņu pārstāvēto stilu nosaukumus. Viņš vienkārši grib labi pavadīt laiku. Ja vēl uz vietas ir cilvēki, kam uzdot jautājumus (uz kuriem māmuļa varētu atbildēt viduvēji), tad pavisam labi. Tā ir iespēja paskatīties uz lietām, kuras ikdienā neredz. Un es priecājos, ja tas var notikt vidē, kurā ir gaidīti bērni.
Kad devāmies prom, atvase muzeja darbiniecei parādīja savu izkrāsoto grāmatu. Viņa skatījās ar lielu interesi, aprunājās un priecājās kopā ar viņu par padarīto darbu. Bērnam draudzīga vide nav tikai bērniem paredzēta telpa vai izklaides iespējas. Visupirms bērniem draudzīgu vidi veido cilvēki, kam vienkārši patīk, ka tie bērni te ir. Šī darbiniece, iespējams, nenojauš, ka nākamreiz, kad Valters apmeklēs Dizaina muzeju, viņš ieradīsies ar ziediem un "Love is" košļājamo gumiju.
