Jaunais institūts akadēmijas paspārnē
Abas pētnieces pārstāv Latvijas Mākslas akadēmijas 2021. gadā dibināto Laikmetīgās mākslas, dizaina un arhitektūras institūtu (LMDA), kurā darbojas gan vietējie, gan ārvalstu pētnieki.
"Tas bija tāds secīgs solis pēc tam, kad akadēmija jau ilgāku laiku bija strādājusi pie jaunas arhitektūras studiju programmas veidošanas tieši maģistrantūrā. Skaidrs, ka mēs jau esam pazīstami un zinām Mākslas vēstures institūtu, kas akadēmijā darbojas jau ilgstoši, taču šiem laikmetīgās mākslas, arhitektūras un dizaina procesiem un to pētniecībai bija mazāka uzmanība pievērsta. Līdz ar to no akadēmijas nāca iniciatīva, ka ir nepieciešams izveidot šādu institūtu. Mēs ar Māru faktiski esam pirmās iesauktās pētnieces institūtā," stāstīja Suhanova.
Šobrīd institūtā strādā vēl divas pētnieces no Latvijas un četri ārvalstu pētnieki dažādās slodzēs un kapacitātēs. Katrs no pētniekiem, ņemot vērā iepriekšējo izglītību, pieredzi un specialitāti, fokusējas uz kādu no institūta jomām – mākslu, arhitektūru vai dizainu.
"Tas būtiskais ir tas, ka mēs vēlamies, lai šīs disciplīnas nav nodalītas, lai mēs uz tām skatāmies arī starpdisciplināri un ne tikai paši savā starpā apmaināmies ar šo procesu pētniecību, bet arī meklējam sinerģijas ar citām institūcijām, ar citām jomām un citiem pētniekiem no pavisam atšķirīgām nozarēm," norādīja Suhanova.
"Mēs mēģinām veidot tiltu starp dažādām disciplīnām, starp mākslu, vēsturi un dizainu, vai arhitektūras vēsturi un kultūras vēsturi, aptverot šīs tēmas dažādos griezumos.
Tas, kas mūs atšķir no Mākslas vēstures institūta, ir tas, ka šobrīd, manuprāt, mēs mēģinām veidot aktīvu publisku programmu, lai uzturētu informāciju par zinātni sabiedrībā. No otras puses, mēs mēģinām reaģēt uz aptaujām un diskusijām par kultūras procesiem sabiedrībā, uz diskusijām mākslas un arhitektūras, un dizaina nozarēs. Tas, kas atšķir mūsu pētniecību, ir šī sasaiste ar laikmetīgajiem procesiem," piebilda Traumane.
Institūta pētnieki aktīvi strādā pie klātbūtnes sociālajās platformās. Paši administrē profilus, izstrādā vizuālo identitāti un veido publikācijas gan "Facebook", gan "Instagram", gan mājaslapā. Tā ir viena no mūsdienu zinātniekam nepieciešamajām prasmēm.
Kad būs arhitektūras programma?
Laikmetīgās mākslas, dizaina un arhitektūras institūts cieši saistīts ar plānoto jaunās arhitektūras izglītības programmu Latvijas Mākslas akadēmijā, taču šobrīd pateikt, kad programma varētu realizēties, nav iespējams.
"Šādu jautājumu man uzdod pietiekoši bieži, un es īstenībā nezinu, ko atbildēt.
Man šķiet, ka šāda arhitektūras skola, arhitektūras programma ir ļoti nepieciešama, jo mēs esam viena no retajām valstīm, kur arhitektūras izglītība netiek īstenota mākslas augstskolā.
Es domāju, ka jaunas programmas veidošana tieši šajā brīdī ir ļoti nozīmīga, jo esam tādā izšķirošā punktā, kad ir nepieciešamas iespējams pilnīgi jaunas kompetences, pilnīgi jaunas spējas un jauna veida arhitektūras skolas absolventi, bet es nevaru pateikt, kad tas viss varētu sākties, jo administratīvi finansiālie aspekti ir daudzi un dažādi. Es tikai gribētu aicināt tos, kas par to ir atbildīgi augstākajos līmeņos, meklēt visdažādākās iespējas to uzsākt īstenot," norādīja Suhanova.
Kamēr jaunā arhitektūras studiju programma kavējas, institūts paralēli pētniecības darbam ik gadu rīko dažādus pasākumus un seminārus, lai no institūta darbības iegūtu arī studenti un iespējams mācībspēki.
"Vēl mēs mēģinām integrēt šīs atziņas vai jautājumus, pie kuriem strādājam, un arī kaut kādus literatūras avotus jau esošajos kursos. Piemēram, es pasniedzu vienu semināru Mākslas akadēmijā, kas ir veltīts Austrumeiropas mākslas teorijai un pētniecībai kopš 1990. gadiem un jautājumam, kā tiek uztverta šī Austrumeiropas telpa. Mūsu pētnieciska is darbs lielā mērā papildina darbu ar studentiem. Šādā veidā mēs nodrošinām šo sasaisti," stāstīja Traumane.
Padomju modernisms
Pētnieces piedalās arī Latvijas Zinātnes padomes Valsts pētījumu programmas projektā "Identitāšu ainavas: vēsture, kultūra un vide" (IDEUM). Tā laikā LMDA nesen rīkoja diskusiju "Padomju modernisms Baltijā: starp nacionālo mantojumu un koloniālo pieredzi", kurā Lietuvas un Igaunijas pētnieki kopā ar pašmāju arhitektūras aktīvistiem no arhitektu biroja NRJA apsprieda Baltijas pēckara modernisma arhitektūras vērtību un unikalitāti, reģionālo nozīmi, pētniecības virzienus un izaicinājumus.
"Man pašai ļoti nozīmīgs likās tieši Marijas Dremaites piedāvājums viņas prezentācijā pārdomāt šo padomju, pasvītrojot vārdu "padomju", modernisma lietojumu. Vai mums tas tiešām joprojām ir jālieto? Vai šis termins ir aktuāls?
Varbūt, ka no tā mēs varam lēnām atsacīties un izmantot "pēckara modernisms", vai vispār domāt, kā šo periodu arhitektūrā saukt. Vēlāk pamanīju, ka šī viņas tēze un piedāvājums sacēla mazas diskusijas arī sociālajos tīklos, tāpēc domāju, ka tas ir kas tāds, par ko mums ir jādomā. Līdz ar to vārdam "padomju" ir šīs negatīvās konotācijas, mēs par to visi arī ļoti kritiski uzreiz runājam, uz to ļoti kritiski atsaucamies, un tas ir kas tāds, ko gribam izslēgt," norādīja Suhanova.
Traumane piekrita, norādot, ka par terminoloģiju runāt ir svarīgi, jo valoda būtiski ietekmē to, kāda attieksme par šo tematu veidojas.
"Tas "padomju" šobrīd arī Ukrainas kara kontekstā, protams, ir kļuvis ļoti provokatīvs jēdziens, kas man, piemēram, kā vēsturniecei, kas strādā ar šo padomju posmu jau ļoti ilgus gadus, liekas dīvaini, jo tas ir noteikta perioda nosaukums, turklāt tas ir starptautisks. Man ar to nav šāda iekšējā konflikta, bet, manuprāt, tas ir ļoti politizēts, ļoti instrumentalizēts. Būtībā šī diskusija tika virzīta uz to, kā publiskā retorikā tiek politizēts vai problematizēts šis padomju modernisma jautājums un kā lielā mērā šo ēku likteni tieši izšķir šī politiskā retorika," pauda Traumane.
Zinātnes finansējums
Pēdējā laikā no daļas sabiedrības izskanējusi plaša kritika par zinātnei piešķirto finansējumu, īpaši atsaucoties uz neseno ziņu par pētījumu par "Bolt" un "Wolt" kurjeriem un jaunajiem nodarbinātības modeļiem, kas saistīti ar šīm digitālajām platformām.
Tajā pašā laikā nesen atklājies, ka Latvijas universitātes izkritušas no pasaules reitingiem vājo pētniecības rādītāju dēļ, kas neizbēgami saistīts ar zemo finansējuma līmeni zinātnei.
"Par zinātnes statusu Latvijā es domāju, ka, jā, protams, ir šis finansējuma trūkums, kuram laikam pat nav vērts pievērsties, jo tas tik tiešām ir ļoti zems. Šogad arī mūsu institūta darbība daļēji tika paralizēta, pateicoties tam, ka ir samazināts zinātnes budžets Mākslas akadēmijā, kas, protams, ir ministrijas jautājums.
Mēs ļoti ceram, ka nākamgad būs cita situācija un mēs varēsim gan vairāk veikt publiskus pasākumus, gan vairāk pievērsties pētnieciskajam darbam, to padziļinot. Jā, kopumā, man šķiet, ka šajā "Bolt" un "Wolt" pētījuma debatē tas, kas mani sarūgtināja, bija mediju attieksme. It kā bija vēlme popularizēt šo jautājumu, neiedziļinoties pētniecības procesā kā tādā un neiedziļinoties arī tēmas aktualitātē," vērtēja Traumane.
Viņasprāt, cilvēki, ieraugot šo milzīgo summu, 300 tūkstošus eiro pētniecībai, neiedziļinājās tajā, ka finansējums tika piešķirts uz trīs gadiem veselai pētnieku grupai, kura pētīs nodarbinātības un sociālās aizsardzības jautājumus digitālajā laikmetā, kas patiesībā skar ļoti plašu sabiedrības loku un, iespējams, tuvākajā laikā jebkuru.
"Runa atkal bija par saņemto finansējumu, nevis par to, ka šis pētījums tiešām ir vajadzīgs un aktuāls. Varbūt tas atspoguļo to, ka, no vienas puses, pētniecības komunikācija uz āru nenotiek pietiekošā līmenī, bet, no otras puses, liela sabiedrības daļa nezina, ko nozīmē pētniecība, ka uz pētniecības pamata top grāmatas, ka tiek izdoti izdevumi plašākam sabiedrības lokam, ka tiek apzināti un sakārtoti arhīvi, ka tiek iesaistīti studenti, kas nodrošina pētniecības pēctecību un padziļināšanu nākotnē," pauda Traumane.
Ņemot vērā, ka finansējums zinātnei un pētniecībai Latvijā ir tik zems, lielu daļu pētnieku laika aizņem finansējuma meklējumi un piesaiste citos veidos, tostarp projektu rakstīšana, atzina Suhanova.
Iespējams, ar lielāku finansējumu pētniekiem būtu vairāk laika komunikācijas veidošanai ar sabiedrību, lai šādi pārpratumi – kā "Bolt" un "Wolt" gadījumā – nerastos.
"Reizē es arī gribu uzsvērt to, ka pētniecības rezultātu izplatīšana, popularizēšana, tāda satura pārveidošana plašākai sabiedrībai uztveramos formātos ir ļoti nozīmīga. Vienalga, vai tās ir monogrāfijas, grāmatas, izstādes, vai tās ir kādas populārzinātniskas publikācijas. Tas varētu palīdzēt skaidrot to, ko dara pētnieki. No otras puses, tas viss ir tādas papildu aktivitātes, par kurām mēs kā pētnieki nekādus bonusa punktus nesaņemam. Bieži vien tas ir tas, kam šo resursu un laika nepietiek. Institūta ietvaros mēs paši veicam sociālo tīklu administrēšanu, veidojam lielākas vai mazākas publikācijas, un mums ir jāspēj darīt daudz dažādas lietas, kas patiesībā ir tikai pastarpināti saistītas ar pašu pētniecību," atzina Suhanova.
