“Nedrīkst izmantot to vārdisko ekvilibristiku, lai sajauktu terminus un lai mēģinātu uzdot vēlamo par esošo. Nedrīkst aizslēpties [aiz terminoloģijas] un pēc tam ar to ierobežot cilvēka tiesības brīvi paust savus uzskatus”,
diskusijā “Kas notiek Latvijā?” uzsvēra frakcijām nepiederošā deputāte Ļubova Švecova. Tādu vārdu kā epidēmija, pandēmija un antivakseri iekļaušana likuma anotācijā deputātei ir likusi bažīties, ka tādi gadījumi kā dakteres Vīleres izpausme, piesaucot tējas sēni, var kalpot kā pamudinājums vērsties pret cilvēkiem, kuri vienkārši izsaka savas domas.
Ļubova Švecova atsaucās uz Eiropas Savienībā jau 2018. gadā pausto nostāju, ka dezinformācijas un viltus ziņu izplatīšanas kontekstā ir ieteicams izvairīties no vienkāršotiem risinājumiem, kas problēmu piedāvā risināt ar normatīviem ierobežojumiem. Deputāte nenoliedza, ka problēma pastāv, taču to lielā mērā pastiprinot tieši oficiālās varas nemākulīgā un bieži vien pat neesošā komunikācija ar sabiedrību. Pašreizējā situācija ar Krimināllikuma grozījumiem rada bažas par to, vai politiķi šādā veidā nespēju izskaidrot savus lēmumus un rīcību nepārliek uz kriminālsodīšanu un iebiedēšanu.
Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes locekle Zane Mače nepiekrita viedoklim, ka pants par huligānismu nav piemērojams attiecībā uz virtuālo vidi.
Nika Endziņa gadījumā, kad pirms pāris gadiem bija process par tā dēvēto “lielveikala sabrukšanu”, trīs cilvēkus tiesāja par huligānismu, viņi vienojās ar prokuroru par sodu un atzina vainu, un spriedums ir stājies spēkā.
Līdz ar to ir labs piemērs tam, kā virtuālā vidē sarīkots huligānisma akts ar lielu rezonansi sabiedrībā un zaudējumu nodarīšanu uzņēmumam tiek pienācīgi izvērtēts.
Nika Endziņa aizstāvis, advokāts Jānis Mucenieks norādīja, ka nav pilnīgi nekādu problēmu piemērot konkrēto krimināllikuma normu, kura pašlaik jau ir spēkā, un saukt pie atbildības personu, ja viņa patiešām ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Advokāts gan atgādināja, ka Latvija ir demokrātiska valsts, kurai vajadzētu paļauties uz saviem iedzīvotājiem un to, ka savas tiesības viņi izmanto godprātīgi. Šeit savukārt vektors ir apgriezts otrādi. “Valsts uzskata, ka visi ir noziedznieki un tad mēs skatīsimies, kurus mēs sauksim pie atbildības un kurus nesauksim”, norāda Mucenieks. Šī, pēc viņa domām, nav pareizā pieeja. Iecerēto likuma grozījumu mērķis un rezultāts būšot pirmās pazīmes par došanos totalitāras valsts virzienā.
Saeima attiecīgos Krimināllikuma grozījumus otrajā lasījumā skatīs šonedēļ.
KONTEKSTS:
Patlaban Krimināllikumā ir vispārīga norma “Par huligānismu”, kur nav neviena vārda par viltus ziņām.
Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas vadītājs Andrejs Judins (“Jaunā Vienotība”) iepriekš uzsvēra, ka Krimināllikuma grozījumu mērķis ir labākas uztveres nolūkā izdalīt atsevišķu normu "par nepatiesu ziņu un izdomājumu izplatīšanu", lai ikviens cilvēks, kurš lasa likumu, skaidri redzētu, par ko ir paredzēta atbildība.
Iegansts šādas likuma normas pielietošanai būtu tīši izplatīta sagrozīta ziņa un traucēts sabiedriskais miers.
Šaubas par to, vai šāds jauns likuma pants vienmēr tiks izmantots skaidri nolasāmā mērķa sasniegšanai, ir Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes loceklei, raidījuma “Nekā personīga” producentei Artai Ģigai. Viņasprāt, Covid-19 laikā nevajadzētu virzīt nekādus likumu grozījumus par tik būtiskām lietām kā vārda brīvība, izteiksmes brīvība, jo cilvēku uztvere šajā laikā ir mainīta.
Daudz mērķtiecīgāk būtu rakstīt nevis jaunus grozījumus kādam konkrētam gadījumam, bet ieguldīt darbu un līdzekļus, lai apmācītu policistus un tiesībsargus piemērot jau eksistējošās normas.
