Olimpiskās spēles ir viens no pasaules dižajiem izgudrojumiem. Manuprāt, tās nav tikai sacensības, tas ir svētums, kas ir jāciena. Nedrīkst būt dažādi ekscesi, ka saistās ar olimpisko spēļu boikotēšanu vai dažādiem teroraktiem,” par olimpiskajām spēlēm stāsta pieredzējušais sporta žurnālists Gunārs Jākobsons.
Viņam pašam pirmās olimpiskās spēles žurnālista arodā bija 1972. gadā, kad pirmo reizi Ziemas olimpiāde noslēdzās ārpus Eiropas vai Ziemeļamerikas – Japānas pilsētā Saporo. Vēl tagad žurnālists atceras, kā tolaik dauzījusies sirds atklāšanas ceremonijas laikā.
„Toreiz nebija datoru un citu modernu tehnoloģiju un papīrs bija galvenais, kas fiksē visus rezultātus. Žurnālistiem bija pieejami lieli skapji, kuri visu laiku tika pieblīvēti ar rezultātiem”, stāsta Jākobsons, rādot atslēgu no viena šāda skapīša. Viņam no Saporo spēlēm līdz šai dienai saglabājusies arī žurnālista akreditācija un citi piemiņas suvenīri.
Kopumā Gunārs Jākobsons komentējis 13 olimpiskās spēles, kurās bijuši gan sportiski prieka mirkļi, gan arī traģiskas lapaspuses.
Jākobsons rāda 1972. gada avīzi, kas iznākusi Minhenē 6. septembrī. Tā veltīta Minhenes asinspirtij, kas notika 1972. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Vācijā.
„Toreiz notika iebrukums olimpiskajā ciematā, Izraēlas olimpiešu mītnē. Tika sagrābti ķīlnieki. Notika sarunas ar Minhenes amatpersonām, policijas pārstāvjiem un teroristiem, lai krīzi atrisinātu. Apmēram diennakti olimpiskajās spēlēs nekas nenotika. Visbeidzot tika sarunāts, ka ķīlniekiem tiks dota iespēja ar trim helikopteriem izlidot ārpus valsts, lai dotos uz kādu arābu valsti. Tas arī tika darīts. Visi ķīlnieki kopā ar teroristiem tika sasēdināti trijos helikopteros."
Vēl tagad atceros, kā šie helikopteri lidoja pāri Minhenes olimpiskajam ciematam. Tad tika izdomāts iemesls, lai šos helikopterus nosēdinātu vienā no Minhenes piepilsētas lidlaukiem. Sākās apšaude, kuras rezultātā gāja bojā 16 cilvēki - gan teroristi, gan ķīlnieki, gan citas personas. Un tā no vāciešu ieceres izveidot pašas jautrākās olimpiskās spēles sanāca pašas asiņainākās. Tad arī radās termins "olimpiskais terors",” atceras Jākobsons.
Arī citās olimpiskajās spēlēs notikuši asiņaini gadījumi, tāpēc pieredzējušais sporta komentētājs uzsver, ka galvenais sasniegums Soču olimpiskajās spēlēs būtu panākt, lai nenotiktu šādas melnas lietas, lai visi atgrieztos mājās sveiki un veseli.
Arī Sočos pieredzētā situācija, ka viss vēl nav pabeigts laikus, nav unikāla. Jākobsons atceras Sidnejas olimpiskās spēles. Pēc gara un nogurdinoša lidojuma žurnālisti iekārtojušies viesnīcas numuriņā, taču drīz pēc tam to nācies pamest – numuriņš atradies sieviešu korpusā, kur vīriem vietas neesot paredzētas. Turklāt pēc tam žurnālisti uz citiem numuriem pārcelti vēl vairākas reizes.
Runājot par tehnisko gatavību - Atēnu olimpiskajās spēlēs ar kolēģi Initu Kresu apmeklējām olimpisko stadionu 24 stundas pirms atklāšanas. Lai Dievs pasarg’, ko mēs tur redzējām! Tas nebija nekāds olimpiskais stadions. Tur bija būvlaukums.”
Tomēr kā par brīnumu nākamajā dienā viss bija absolūtā kārtībā. Tagad atliek vien gaidīt un skatīties, vai arī Soču olimpiādes atklāšanas ceremonijā viss būs kārtībā.
