Anna Rubine ņem katlu un karsē tajā piecus litrus skābā piena, pirms tam katla dibenā, lai nepiedeg, ielejot nedaudz ūdens un eļļas, - tā, pēc saimnieces vārdiem, sākas slinko vai gudro saimnieču Jāņu siera pagatavošana.
“Tas ir pusdienu slauktais piens, pievienoju pāris olas un kurkumu krāsai. Tas ir mans tradicionālais Jāņu siers jeb, kā es saucu, gudro vai slinko saimnieču siers. Manās mājās tāds garšo visiem. Tad pievienoju ķimenes, dilles, ķiplociņu, kas nu kuram garšo. Visu uzkarsēju, pievienoju etiķi, parādās sūkalas un tad leju nost,” stāsta Rubine.
Šajā gadījumā siera gatavošana vai latgaliski starpēšana nav ilglaicīgs process. Uz siera siešanas meistarklasi klausītāju, skatītāju un degustētāju netrūkst. Pirmais Jāņu siers jau likts zem akmens sloga, un drīzumā arī pati Jāņu siera likšana uz zoba.
“Ļoti garšīgs, maigs siers, tāds ar īsta Jāņu siera garšu. Siera ritulis ir saules simbols, saulīte rotājas, tāpēc ja Jāņos pat līst, tad šis siera ritulis ir kā saule,” komentē nogaršotāji.
Arī pati siera sējēja Anna Rubine no Vaboles pagasta, saka: „Siers ir neiztrūkstoša Jāņu dienas sastāvdaļa”. Tas viņai pašai jau kļuvis arī par sava veida dzīvesveidu un, turot vienu gotiņu, arī teju par ikdienas sastāvdaļu.
„Es piedzimu, sieriņš bija, es nomiršu sieriņš paliks. Es tā domāju.
Tikai redziet, tagad jau maz kas tur gotiņu, vieglāk jau visu nopirkt veikalā, cilvēki slinkāki palikuši. Taču manās mājās tā nav, sieru gatavot prot visu,” saka Rubine.
Svarīgākais, ka siera siešanas tradīcijas kā tādas nepazūd, neatkarīgi no tā kādas jaunas garšvielas un piedevas tiek sieram liktas klāt, saka siera meistare Anna Rubine, ar lepnumu stāstot , ka visas trīs viņas mazmeitas jau arī ir siera gatavošanas pratējas, un tas jau nozīmē, ka siers kā saules simbols Jāņos uz galda Latvijā nezudīs.