Pārvarējuši aizspriedumus
"Man, manuprāt, bija tie standarta aizspriedumi, kas ir lielākajai daļai cilvēku, par to, ka, kur tad liels suns. Mums bija vienistabas dzīvoklis, un kur tad liels suns dzīvoklī, viņam taču māju vajag, pagalmu, kur izskrieties," atklāja Krišs.
Sākotnēji bija domājuši par divas vai pat trīs reizes mazāku suni. Taču Gabija jaunajā vidē iejutās pārsteidzoši ātri un acīmredzami – izvēlējās abus par saviem saimniekiem.
"Tad, kad viņa atbrauca pie mums, jau pirmajā minūtē leca Kristīnei virsū no priekiem un bučoja, man atkal vēderiņu grieza. Mums tā sajūta bija tāda, ka viņa jau saprot, ka ir mājās, un tad mēs arī kā laimīga ģimene tā arī dzīvojām," stāstīja Krišs.
Staigājot ar Gabiju, viņi redz suņus, kuri uzturas tikai un vienīgi sava pagalma teritorijā un ārā nekur vesti netiek.
"Kā mēs staigājam pa Purvciema pagalmiem, mēs redzam, ka suņi, kas dzīvo mājās ar pagalmiem, mēs viņus nekad neredzam staigājam pa ielām ar saimniekiem. Toties mums ir ļoti daudz draugu un paziņas ar suņiem, kas dzīvo dzīvokļos, viens no kuriem ir haskijs, par kuriem vispār saka, ka tas ir, ak Dievs, nekādā gadījumā dzīvoklī nē. Saimnieks ar haskiju ar riteni katru dienu pa 20 kilometriem brauc tepat pa Biķernieku mežu," pastāstīja Gabijas saimnieki.
Dodas garās pastaigās
Gabija pilnībā mainījusi abu saimnieku ikdienas paradumus – trīs līdz četras kārtīgas pastaigas katru dienu, savukārt nedēļas nogalēs dodas uz mežu vai jūrmalu.
Kristīne un Krišs pat iepazinuši jaunus cilvēkus – citu suņu saimniekus, ar kuriem organizē kopīgas tikšanās, lai astaiņi varētu kārtīgi izdzīvoties svaigā gaisā.
"Jo suns dzīvoklī vai mājā pārsvarā guļ, tā ir viņa atpūtas vieta, visa darbība notiek ārā. Ja ir iespēja to nodrošināt, ja ir aktīvi cilvēki, kas ir gatavi mācīties un darboties ar suni, tad nav nekāda atšķirība, kur suns guļ," norādīja Krišs.
Divu gadu laikā, kopš Gabija ir kopā ar viņiem, Krišs un Kristīne ir mainījušies arī paši. Viņi uzskata, ka suņa ienākšana dzīvē likusi sazemēties un kļūt atbildīgākiem. Par to jūt pateicību no Gabijas katru dienu.
"Kā viņa sagaida mūs mājās, piemēram, kad viens no mums aiziet prom un atnāk mājās, kaut vai iziet ārā iznest miskasti, kas ir uz piecām, divām minūtēm, atnākot atpakaļ, viņa ir tik priecīga un lec virsū, un bučo, laiza seju. Manuprāt, tā vēl joprojām ir viņas pateicība un uzticība mums, ka mēs esam ar viņu un esam viņu paņēmuši. Manuprāt, viņa ir sapratusi, ka šeit viņu vairāk neviens nepametīs," pauda Gabijas saimnieks.
